Alfrēds Dzenis bija virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, 1934.–1940. gadā Latvijas Kara muzeja priekšnieks.

Dzimis saimnieka Jura un Ilzes (dzimušas Rasonas) Dzeņņu ģimenē. Kristīts Lazdonas luterāņu draudzē. No 09.1912. mācījās Fjodora Serkova privātajā zēnu reālskolā Rīgā, pēc tās evakuācijas uz Krieviju 1915. gadā mācījies un 05.1916. beidzis Veļikije Luku reālskolu (Великолукское реальное училище), uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā (Московский коммерческий институт). 10.1916.–05.1917. mācījās un saīsināto kara laika kursu beidza Vladimira karaskolā (Владимирское военное училище) Petrogradā. 1920.–1921. gadā studēja tautsaimniecību Latvijas Augstskolā (studijas nebeidza), 1931. gadā uzsāka ķīmijas studijas Latvijas Universitātē (neturpināja). 21.10.1924.–07.09.1925. mācījās un beidza Latvijas armijas virsnieku kursus ar I šķiru, pēc tam 17.10.1924. nokārtoja pārbaudījumu pirotehnikas specialitātē.

Precējies ar Irmu Aleksandru Alisi Lustbergu (1950. gadā mirusi izsūtījumā), bērni Juris un Zigrīda. Ģimene no 14.01.1941. izsūtījumā, bērni atbrīvoti 1956. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā 15.10.1916. brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā (karaskolā). Pēc tās beigšanas, jau pēc Februāra revolūcijas izraisītajām pārmaiņām, 14.05.1917. paaugstināts par virsnieku (praporščiku) un no Petrogradas nosūtīts uz Voļsku Saratovas guberņā, 23.05. tur iedalīts 150. kājnieku rezerves pulkā, rotas jaunākais virsnieks. 28.07. izdota pavēle par pārvietošanu uz 41. strēlnieku pulku frontē, taču saslimis ar plaušu karsoni un 08.1917. ievietots ārstēšanai 98. lauka rezerves hospitālī. Pēc izveseļošanās 10.1917. atgriezās 150. kājnieku rezerves pulkā, iecelts par pulka adjutanta palīgu. Pēc lielinieku režīma nodibināšanās, armijā strauji sabrūkot disciplīnai, 31.12.1917. piešķirts divu mēnešu atvaļinājums veselības uzlabošanai, ko pavadīja Biksēres pagastā Vidzemē. Pulkā neatgriezās, jo 18.-22.02.1918. Vidzemi ieņēma vācu karaspēks. Vācu okupācijas iestādes 02.1918. iecēla A. Dzeni par Biksēres pagasta valdes rakstvedi. Viņš strādāja šajā amatā līdz 11.1918.

18.11.1918. brīvprātīgi iestājās stihiski izveidotajā Madonas apsardzības nodaļā. Tuvojoties Sarkanajai armijai, devās uz Rīgu, kur 18.12.1918. iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), iedalīts Latgales virsnieku rezerves rotā. Pēc atkāpšanās no Rīgas uz Kurzemi 10.01.1919. pēc paša vēlēšanās iedalīts 1. Latviešu atsevišķā bataljona 2. Cēsu rotā (pēc bataljona pārveidošanas par brigādi 03.1919. – 2. Cēsu bataljons). Piedalījās visās bataljona kaujās pret Padomju Latvijas armiju. 27.02.1919. kā izlūku nodaļas priekšnieks noskaidroja ienaidnieka spēku novietojumu pie Skrundas. Pateicoties A. Dzeņa aukstasinībai un apķērībai sekojošajā sadursmē ar ienaidnieku, izlūkiem izdevās izlauzties no ielenkuma bez zaudējumiem, bet izlūkošanas rezultāti bija svarīgi savējo spēku kreisā spārna pārgrupēšanā (par to vēlāk apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni). 01.04.1919. piekomandēts bataljona saimniecības nodaļai kā darbvedis. No 21.06.1919. bija 2. Cēsu bataljona adjutants. 12.08.1919. bataljona sastāvā iedalīts vienotās Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulkā, pulka štāba saimniecības daļas darbvedis, no 15.10.1919. – pulka adjutanta palīgs. 25.12.1919. par kaujas nopelniem paaugstināts par virsleitnantu, 01.01.1920. iecelts par pulka adjutantu, 17.06.1920. – par kaujas nopelniem Viļānu ieņemšanas gaitā 10.–11.01.1920. paaugstināts par kapteini. 06.04.1921. pārvietots uz Robežsargu divīzijas 3. robežsargu pulku, piekomandēts pie pulka štāba, bet 24.02.1922. iecelts par pulka adjutantu. 10.1922. saistībā ar Robežsargu divīzijas izformēšanu pārvietots uz Galveno artilērijas noliktavu, darba un sargu rotas vada komandieris (19.10.1922.–08.10.1923. rotas komandiera vietas izpildītājs). No 04.03.1924. Galvenās artilērijas noliktavas munīcijas pārzinis, piekomandējot pie noliktavas Daugavgrīvas nodaļas (vairākkārt īslaicīgi bija nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs). 01.08.1928. iecelts par noliktavas munīcijas nodaļas priekšnieku. Pulkvedis-leitnants (18.11.1928). 20.02.1934. pārvietots uz Armijas štāba Administratīvo daļu un 15.04. iecelts par Latvijas Kara muzeja pārzini (25.04. oficiāla pavēle), 04.05.1934. pārdēvēts par Kara muzeja priekšnieku. Daudzkārt komandēts uz ārzemēm sadarbībai ar militārajiem muzejiem (piemēram, 21.03.–06.04. – Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, 24.11.–17.12.1937. – Vācijā, Beļģijā, Francijā, Šveicē, Čehoslovākijā, Austrijā, Ungārijā, Polijā).

Pēc valsts okupācijas 18.10.1940 atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”, līdz 11.12.1940. nodeva amatu. Dzīvoja Ogrē. No 12.1940. rēķinvedis bērnudārzā, vēlāk grāmatvedis Ogres veterinārajā klīnikā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts savā dzīvesvietā Ogrē, Daugavpils ielā 2 (ģimene izsūtīta), izvests uz Vjatkas soda nometnēm Kirovas apgabalā, 25.11.1942. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu tautas komisariāta “Sevišķā apspriede” aizmuguriski piesprieda viņam 10 gadus ieslodzījuma.

Virsnieka A. Dzeņa nopelni un atpazīstamība, pirmkārt, saistās ar 1934.–1940. gadā ieņemto Latvijas Kara muzeja priekšnieka amatu, viņam kļūstot par sabiedrībā zināmu personu. Autoritārā režīma laikā ievērojami pieauga valsts atbalsts Latvijas Kara muzejam, kas deva iespēju 1937. gadā sākt un 1940. gadā noslēgt muzeja jaunās ēkas (Pulvertorņa piebūve) būvniecību, ievērojami izvērst starptautisko sadarbību ar citu Eiropas valstu militārajiem muzejiem u.tml. Kopumā A. Dzenis izcēlās ar prasmīgu muzeja un tā sakaru, kā arī publiskās komunikācijas administrēšanu, izveidojot iestādi par savam laikam modernu muzeju.

A. Dzenis par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira) un Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).

A. Dzeņa vārds iegravēts Lāčplēša kara ordeņa kavalieru piemiņas stēlā Rīgas Brāļu kapos.