Kara ierēdnis Eduards Jansons starpkaru periodā ilgstoši atradās Latvijas Kara muzeja vadībā un 10 gadus bija tā pārzinis, dodot vērā ņemamu ieguldījumā iestādes darbības paplašināšanā un modernizēšanā.

Dzimis muižas aldara un alus darītavas nomnieka Teņa un Paulīnes (dzimusi Kislere) Jansonu ģimenē (abi vecāki igauņu tautības). Kristīts Nītaures vācu luterāņu draudzē (nepareizi veikta pārrēķina dēļ no vecā stila starpkaru perioda dokumentos kā dzimšanas datums uzrādīts 24. jūlijs). Vēlāk ģimene dzīvojusi tēva iepirktajās mājās Sērmūkšu pagasta Veseļos. Dokumentos pastāvīgi norādīja piederību Nēķena (no 1925. gada Taurupes) pagastam. Mācījās Sērmūkšu pagasta skolā, Skujenes draudzes skolā, Cēsu pilsētas skolā, elektrotehniķu kursos un pēc tam slimnieku kopēju kursos Pēterburgā.

Precējies ap 1905. gadu ar Luīzi Sokolovsku, meita Klāra. Atraitnis pēc sievas nāves Rīgā, padomju režīma laikā 31.03.1919. Otru reizi precējies ar Paulīni Puriņu, dēli Gunvards un Egils (kritis kā latviešu leģiona karavīrs 25.01.1945.).

Pēc Cēsu pilsētas skolas beigšanas divus gadus strādāja par skolotāja palīgu Sērmūkšu pagasta Kļavkalna skolā, pēc atgriešanās no Pēterburgas 15 gadus līdz Pirmajam pasaules karam strādāja par ekspeditoru laikraksta Rigasche Rundschau readkcijā Rīgā, nodarbojies arī ar fotografēšanu. 

Pirmā pasaules kara laikā 29.03.1916. mobilizēts Krievijas armijā, iedalīts 21. Vologdas darba družīnā frontē pret Vācijas armiju Pinskas apkārtnē (tagadējā Baltkrievija), kareivis-fotogrāfs. 07.‒10.1916. piekomandēts 12. dzelzceļu družīnai, kareivis-fotogrāfs, pēc tam atgriezās 21. darba družīnā. 10.05.1917. piešķirts viena mēneša atvaļinājums uz lauku darbiem mājās, kuru Rīgas pilsētas komandantūra 10.06. pagarināja vēl uz pusmēnesi. 29.06. atgriezās savā vienībā, bet 09.07.1917. saslimšanas dēļ ievietots kara slimnīcā un 16.07. evakuēts ārstēšanai uz Maskavu. 22.07. tur ārstu komisija piešķīra triju mēnešu atvaļinājumu veselības uzlabošanai, 24.07. atgriezās pie ģimenes Rīgā, kur sadarbībā ar Latviešu strēlnieku muzeja vadītāju Kārli Straubergu sāka vākt materiālus muzejam. 02.09.1917. Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks, “grūtu apstākļu” dēļ palicis pilsētā un uzreiz iestājās vācu okupācijas iestāžu izveidotās policijas dienestā, bijis kārtībnieks.

12.1918. Rīgā iestājās Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas dienestā, kriminālpolicijas ierēdnis. 02.‒03.01.1919., ienākot Rīgā Sarkanajai armijai, palika pilsētā, 06.01.1919. apcietināts un ievietots Citadeles cietumā. 22.05.1919. viņu no apcietinājuma atbrīvoja pilsētā ienākošās vācu vienības. Dzīvoja Rīgā bez nodarbošanās. 01.‒02.07.1919. iestājās kriminālpolicijas dienestā, bija ierēdnis. 28.07.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, Kurzemes divīzijas kvartīrmeistara daļā, Latvijas Kara muzeja darbinieks, kareivis. 20.09.1919., Latvijas Kara muzejam pārejot Apsardzības ministrijas Galvenā štāba pakļautībā, iecelts par muzeja pārziņa palīgu. No 26.01.1920. muzeja Trofeju nodaļas pārzinis, 23.07.1920. par “centīgu un apzinīgu dienesta pienākumu izpildīšanu un sevišķiem nopelniem pie Kara muzeja organizēšanas” paaugstināts par kara laika ierēdni. Armijas vadības reformēšanas gaitā 01.04.1921. iedalīts Galvenā štāba Apmācības daļas sarakstos, Latvijas Kara muzeja glabātājs. 15.01.1922. gadā pārdēvēts par VI šķiras kara ierēdni un paaugstināts par V šķiras kara ierēdni. 01.06.‒10.09.1922. kopā ar muzeja pārzini atradies komandējumā Kurzemē pilskalnu reģistrēšanai. 01.12.1923. iecelts par Latvijas Kara muzeja pārziņa vietas izpildītāju. 01.03.1924. Kara muzejs pārgāja Galvenā štāba (no 1929. gada – Armijas štāba) Administratīvās daļas pakļautībā. E. Jansons apstiprināts muzeja pārziņa amatā. No 21.06.1926. IV šķiras kara ierēdnis. 15.‒20.03.1927. ārzemju komandējumā Igaunijā (Tallinā), 25.‒30.03.1927. – Lietuvā (Kauņā). Personiski vadīja arī muzejā izveidoto fotolaboratoriju. 1930. gadā, muzejam pārejot Armijas štāba priekšnieka II palīgam (ar divīzijas komandiera tiesībām), muzeja pārzinim piešķirtas rotas komandiera tiesības. 15.09.1933. ar Valsts prezidenta pavēli atļauts palikt kara dienestā līdz 24.07.1935., neraugoties uz dienesta pakāpei pieļaujamā vecuma sliekšņa sasniegšanu (iztrūkstošā pensijas izdienas laika iegūšanai). Darbojās Andreja Pumpura biedrībā (valdes loceklis), bija Latvijas Skautu centrālās organizācijas biedrs-veicinātājs (organizēja bezmaksas fotogrāfijas kursus skautiem muzeja telpās). Miris no pēkšņa infarkta.

Kara ierēdnis E. Jansons visu dienesta laiku bija cieši saistīts ar Latvijas Kara muzeja attīstību, 10 gadus (visilgāk no visiem) bija muzeja tiešais vadītājs (pārzinis). Izcēlās ar kompetentu administrēšanu, ievērojami paplašinot un modernizējot muzeja darbību. Modernizēja to, izmantojot arī savas zināšanas fotomākslā, izvērsa muzeja popularizēšanu un materiālu vākšanu, arī izmantojot preses starpniecību. Personiski piedalījās arī karavīru piemiņas pasākumos, tādējādi popularizējot vēsturi un tās uztveri sabiedrībā kopumā. Sevišķi atzīmējama aktivitāte sadarbībā ar Beļģijas un Lietuvas militārajiem muzejiem, personiski iesaistoties Latvijas ekspozīcijas veidošanā muzejā Briselē.

Par nopelniem Kara muzeja vadīšanā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira), Beļģijas Leopolda II ordeni (III šķira), Lietuvas 10 gadu neatkarības jubilejas piemiņas medaļu.