Koraļļpolipiem raksturīga tikai polipa attīstības stadija, nav medūzas stadijas. Ir simbioze ar fotosintezējošajām aļģēm. Būtiska nozīme jūras ekosistēmās, jo tie veido koraļļu rifus un veicina jūras bioloģisko daudzveidību.

Uzskata, ka koraļļpolipi ir radušies pirms aptuveni 700–650 miljoniem gadu īsi pirms kembrija perioda vai tā sākumā. Senākās droši zināmās koraļļpolipu fosilijas ir aptuveni 540–520 miljonus gadu vecas. Koraļļpolipu senči varēja būt vienkārši, mīksti, polipiem līdzīgi dzīvnieki ar bentisku dzīvesveidu. Tiem nebija kalcija karbonāta skeleta, un to fosilijas saglabājušās salīdzinoši maz. Sākotnēji koraļļpolipi, tāpat kā to senči, bija ar mīkstu ķermeni, bet vēlāk daudzām koraļļpolipu sugām attīstījās spēja veidot kalcija karbonāta skeletu. Koraļļpolipi ir vieni no pirmajiem organismiem uz Zemes, kas veidoja rifu. Evolūcijas gaitā koraļļpolipiem attīstījās radiālā simetrija. Tā ļāva efektīvāk uztvert barību no visām pusēm. Uz taustekļiem tiem attīstījās dzeļšūnas, kuras izmantoja aizsardzībai un uzbrukumam.

Koraļļpolipiem raksturīga starainā simetrija. Tiem ir viena simetrijas ass, ap kuru staraini izvietojušies orgāni. No atkārtoti izvietojušos orgānu skaita atkarīgs starainās simetrijas raksturs (četr-, seš- vai astoņstarainā simetrija). Koraļļpolipi ir mīksti, sīki, 1–10 mm (diametrā) lieli dzīvnieki. To ķermeni veido ārējais šūnu slānis jeb epiderma, kas aizsargā organismu. Tajā atrodas muskuļu šūnas un dzeļšūnas. Iekšējais šūnu slānis jeb gastroderma izklāj gremošanas dobumu, izdala gremošanas fermentus un piedalās barības vielu sagremošanā un uzsūkšanā. Gastrodermā rifus veidojošajiem koraļļiem atrodas simbiotiskās aļģes. Starp abiem šūnu slāņiem atrodas plāns želejveida starpslānis – mezogleja. To izdala epitēlija šūnas, un tas piešķir ķermenim elastību un ir mehānisks balsts. Koraļļpolipiem ir cilindrisks maisveida ķermenis, kas ar pēdas disku piestiprinās pie substrāta. Cietu kalcija karbonāta skeletu vairumā gadījumu veido sešstarainie koraļļi. Izņēmums ir jūras anemones, kurām cieta skeleta nav. Mīkstajiem koraļļiem (vairums pieder pie astoņstarainajiem koraļļiem) ķermenī ir sīkas kaļķa adatiņas – sklerīti. Koraļļpolipu ķermeņa augšgalā atrodas mutes atvere, no kuras atiet rīkle. Tālāk atrodas gastrovaskulārais dobums. Dobumu sadala vertikālas starpsienas – mezentēriji. Tie palielina gremošanas virsmu, un tajos atrodas dziedzeri un muskuļu šķiedras. Koraļļpolipi pa mutes atveri uzņem barības vielas un izdala nesagremotās atliekas. Mutes atveri radiāli apņem taustekļu vainags. Uz taustekļiem atrodas dzeļšūnas. Tajās ir dzeļkapsulas, kuras ir pildītas ar šķidrumu. Vienā kapsulas galā ir dzeļpavedieni. Uz dzeļšūnas ārējās virsmas atrodas tieva viciņa – maņu orgāns knidocils. Saskaroties ar citu organismu, tas atliecas, izraisa uzbudinājumu dzeļšūnā. Dzeļkapsula izmet dzeļpavedienus. Dzeļpavedieni ir klāti ar atpakaļ vērstiem dzelknīšiem. To dūriens ir indīgs, medījums tiek paralizēts un ar taustekļiem ievilkts mutē. Pēc pavediena izmešanas dzeļšūna iet bojā. Dzeļšūnas izmanto aizsardzībai vai medījuma notveršanai. Koraļļpolipiem nav elpošanas vai asinsrites orgānu. Skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņa notiek caur ķermeņa virsmu. Nervu sistēmu veido izkliedēts nervu tīkls un jutīgas šūnas epidermā. Koraļļpolipi reaģē uz gaismu, ķīmiskajām vielām, uztver pieskārienus un koordinē taustekļu kustības. Koraļļpolipiem ir vienkārši gareniskie un gredzeniskie muskuļi, kas ļauj ievilkties skeletā un kustināt taustekļus.

Koraļļpolipi vairojas dzimumiski un bezdzimumiski. Daudzas sugas dzimumiskās vairošanās laikā olšūnas un spermatozoīdus izlaiž ūdenī, kur notiek ārējā apaugļošanās. Nārsts notiek noteiktā gadalaikā un ir saistīts ar Mēness fāzēm. Pēc apaugļošanās veidojas zigota, kas attīstās par brīvi peldošu, skropstiņām klātu kāpuru (planulu). Tā var vairākas dienas vai nedēļas peldēt. Tad planula piestiprinās pie cieta substrāta, iziet metamorfozi un pārvēršas par jaunu polipu. Pēc nostiprināšanās polips vairojas galvenokārt bezdzimumiski (pumpurojoties). Uz mātes ķermeņa veidojas jauns polips, kas paliek ar to saistīts. Tā veidojas arvien lielāka kolonija, un visi tās polipi ir ģenētiski vienādi. Kolonijas var dzīvot daudzus gadus, bet atsevišķi rifi attīstās tūkstošiem gadu. Bezdzimumvairošanās var notikt arī ar koloniju dalīšanos gareniski vai šķērsām un audu reģenerāciju. Bezdzimumvairošanās nodrošina strauju koloniju un rifu augšanu. Atšķirībā no citiem zarndobumaiņiem, koraļļpolipu attīstībā nav medūzas stadijas. Tie visu dzīves laiku ir polipi. Polipa ārējais skelets veidojas, sabiezējot kalcija karbonāta gredzeniem, un aug vertikāli.

Apakštipa iekšējā sistemātika nav pilnībā skaidra. Joprojām notiek diskusijas par apakšgrupu precīzu taksonomisko izvietojumu un savstarpējām attiecībām.

Koraļļpolipi ir plaši izplatīti jūru iemītnieki. To vislielākā daudzveidība ir tropu un subtropu seklajās jūrās. Koraļļpolipu izplatību nosaka ūdens temperatūra, apgaismojums, kvalitāte, sāļums un barības pieejamība. Dažas sugas dzīvo arī aukstajos okeānos un lielā dziļumā, kur gaisma nesasniedz jūras gultni. Ar fotosintezējošajām aļģēm saistītās sugas sastopamas līdz 60 m dziļumam. Vairumam koraļļpolipu ir sēdošs dzīvesveids, tie ir piestiprināti pie substrāta. Daļa sugu ir vientuļie polipi, kas dzīvo pa vienam, bet daudzas sugas veido kolonijas, kur simtiem un tūkstošiem polipu ir savienoti. Koloniju polipi sadarbojas un kopīgi veido skeletu, aizsargājas un iegūst barību. Koraļļpolipu fosilijas Latvijā sastopamas samērā bieži, jo šo teritoriju paleozojā klāja sekla jūra. Biežāk sastopamās ir radziņkoraļļu un tabulātu koraļļu fosilijas ordovika un silūra iežos. Mūsdienās Baltijas jūru apdzīvo 23 zināmas sugas, bet to izplatība Baltijas jūrā un Latvijas piekrastē ir ierobežota ūdens zemā sāļuma dēļ.

Koraļļpolipi ir plēsēji un barojas ar zooplanktonu, sīkiem vēžveidīgajiem un zivīm. Koraļļpolipi ar taustekļiem uztver medījumu, dzeļšūnas izšauj dzeļpavedienus un medījumu paralizē. Taustekļi nogādā barību mutē, tās sagremošana notiek gastrovaskulārajā dobumā. Daudzas sugas ir aktīvas naktī. Lielāko sugu pārstāvji ar taustekļiem var notvert zivis un garneles. Daudziem rifu koraļļiem veidojās simbioze ar fotosintezējošajām vienšūnas aļģēm – zooksantellām (Zooxanthellae), kuras fotosintēzes ceļā ražo glikozi un skābekli un nodrošina koraļļus ar lielu daļu nepieciešamās enerģijas. Aļģes izmanto polipu izdalīto oglekļa dioksīdu un slāpekļa savienojumus. Koraļļu polipi ir nozīmīgi jūras ekosistēmu veidotāji. Tie veido koraļļu rifus, kas ir pasaules daudzveidīgākās ekosistēmas. Koraļļpolipi uztur jūras ekosistēmu līdzsvaru, veicina bioloģisko daudzveidību, piedalās vielu apritē, uzkrāj oglekli un kalciju to skeletos. Koraļļu rifi aizsargā piekrasti no viļņu un vētru ietekmes, krasta erozijas un plūdu riska. Koraļļu rifu ekosistēmas ir vienas no pasaulē visapdraudētākajām ekosistēmām. Klimata pārmaiņu ietekmē paaugstinoties ūdens temperatūrai, koraļļi zaudē simbiotiskās aļģes, spēcīgi tropiskie cikloni nodara mehāniskus bojājumus. Atmosfērā pieaugot oglekļa dioksīdam, jūras ūdens paskābinās, samazinās kalcija karbonāta pieejamība, palēninās rifu veidošanās. Būtiski koraļļu rifus ietekmē vides piesārņojums, nepārdomāta zvejošana, piekrastes attīstība, apbūve un nekontrolēts tūrisms. Dažos reģionos koraļļu rifus apdraud jūras zvaigzne Acanthaster cf. solaris (Asteroidea, Valvatida), kas barojas ar koraļļu polipiem. Rifu aizsardzībai nepieciešama starptautiska sadarbība un vietēja mēroga dabas aizsardzības pasākumi.