Radziņkoraļļi ir mūsdienās izmiruši paleozoja ēras koraļļi ar raga vai konusa formas kalcija karbonāta skeletu. Tie apdzīvoja siltas, seklas jūras un lielāko daudzveidību sasniedza devona periodā. Ar četrdaļīgo ķermeņa organizāciju pārstāvēja no mūsdienu koraļļiem atšķirīgu evolūcijas līniju.

Radziņkoraļļu izcelsme nav pilnībā skaidra. Uzskata, ka tie radušies ordovika periodā pirms aptuveni 450–470 miljoniem gadu. Iespējams, tie attīstījās no agrīnajiem mīkstajiem un bentiskajiem sešstaraino koraļļu priekštečiem. Silūra, devona un karbona periodā radziņkoraļļi sasniedza uzplaukumu. Tie izmira pirms aptuveni 252 miljoniem gadu perma izmiršanas laikā un neatstāja tiešus pēctečus. Radziņkoraļļi evolūcijas gaitā pārgāja no vienkāršākām uz sarežģītākām formām. Tie veidoja kalcija karbonāta skeletus ar četrdaļīgi izvietotām starpsieniņām (septām) un no vientuļajām formām pārgāja uz kolonijām.

Radziņkoraļļi bija staraini simetriski. Tiem bija viena simetrijas ass, ap kuru staraini izvietojās orgāni. Starpsienu izvietojums saglabāja četrdaļīgu ķermeņa organizāciju. Fosilijās mīkstie audi saglabājas reti, tādēļ radziņkoraļļu iekšējā uzbūve veidota salīdzinājumā ar mūsdienu koraļļu uzbūvi. Radziņkoraļļi bija mīksti, sīki, dažus centimetrus līdz vairākus desmitus centimetru gari dzīvnieki. To ķermenis bija konusveida un sastāvēja no ārējā šūnu slāņa jeb epidermas, kas aizsargāja organismu. Epidermā atradās muskuļu šūnas un dzeļšūnas. Iekšējais šūnu slānis jeb gastroderma izklāja gremošanas dobumu, izdalīja gremošanas fermentus un piedalījās barības vielu sagremošanā un uzsūkšanā. Starp šiem šūnu slāņiem atradās plāns želejveida starpslānis (mezogleja). To izdalīja epitēlija šūnas, un tas piešķir ķermenim elastību un ir mehānisks balsts. Radziņkoraļļu skelets bija veidots no kalcija karbonāta un parasti bija raga jeb konusa formā. Skeleta ārējā daļa – epitēka – bija rievota ar koncentriskiem augšanas gredzeniem. Skeleta augšdaļā atradās kausveida dobums (kalikss), kurā dzīvoja polips. Skeleta iekšpusē bija radiāli izvietotas starpsienas (septas), kas piešķīra polipam izturību, un horizontāli izvietotas plātnītes (tabulas). Radziņkoraļļiem gandrīz vienmēr bija disepimenti – izliektas plātnītes, kas savienoja septas un tabulas un veidoja tīklveida zonu. Dažām sugām skeleta centrā atradās centrālā ass (kolumella). Radziņkoraļļu ķermeņa augšdaļā atradās mutes atvere, pa kuru tie uzņēma barību un izvadīja nesagremotās atliekas. No mutes atgāja cauruļveida rīkle, kas savienoja to ar gastrovaskulāro dobumu. Gastrovaskulāro dobumu sadalīja vertikālas iekšējās starpsienas jeb mezentēriji, kas ievērojami palielināja gremošanas virsmu. Mezentērijos atradās dziedzeri un muskuļu šķiedras. Gastrovaskulārais dobums veica barības vielu transportēšanu, gāzu apmaiņu un bija ķermeņa hidrostatiskais balsts. Mutes atveri radiāli apņema taustekļi, uz kuriem atradās dzeļšūnas. Tās saturēja dzeļkapsulu, kuras vienā galā atradās dzeļpavedieni. Uz dzeļšūnas ārējās virsmas atradās tieva viciņa – maņu orgāns knidocils, kas, saskaroties ar citu organismu, atliecās, izraisīja uzbudinājumu dzeļšūnā. Dzeļkapsula izmeta dzeļpavedienu. Dzeļšūnas izmantoja aizsardzībai vai medījuma notveršanai. Radziņkoraļļiem nebija elpošanas vai asinsrites orgānu. Skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņa notika caur ķermeņa virsmu. Nervu sistēmu veidoja izkliedēts nervu tīkls un jutīgas šūnas epidermā.

Uzskata, ka radziņkoraļļiem bija citiem koraļļiem līdzīgs attīstības cikls, tie vairojās dzimumiski un bezdzimumiski. Dzimumiskās vairošanās laikā dzimumšūnas izdalīja ūdenī, kur notika ārējā apaugļošanās. Pēc apaugļošanās veidojās brīvi peldošs kāpurs – planula. Tā brīvi peldēja, tad piestiprinājās pie cieta substrāta, izgāja metamorfozi un pārvērtās par jaunu polipu. Polips sāka izdalīt kalcija karbonāta skeletu. Radziņkoraļļiem biežāk sastopamas bija vientuļās formas, kā arī koloniālās formas. Tie varēja bezdzimumiski vairoties (pumpurojoties un daloties).

Radziņkoraļļu klases Rugosa (Milne-Edwards, Haime, 1850) pārstāvji mūsdienās ir izmiruši dzīvnieki. Tajā zināmas aptuveni 55 dzimtas.

            1) kārta Cystiphyllida (Nicholson, 1889)

            2) kārta Stauriida (Verrill, 1865)

Radziņkoraļļu sistemātikā joprojām nav vienotas pieejas.

Radziņkoraļļi bija plaši izplatīti siltu, seklu jūru iemītnieki visā pasaulē. Dažas sugas bija pielāgojušās dzīvei dziļākos ūdeņos. Radziņkoraļļi dzīvoja uz cieta substrāta, piestiprinājušies pie jūras gultnes, un bija nozīmīgi rifu veidotāji. Latvijā radziņkoraļļi sastopami devona pārakmeņojumos karjeros un dolomīta atsegumos. Devona periodā Latvijas teritoriju klāja sekla, silta jūra, kurā dzīvoja radziņkoraļļi. Nozīmīgākās sastopamības vietas ir Gaujas, Burtnieku, Pļaviņu un Salaspils svīta.

Radziņkoraļļi bija plēsēji un barojās ar zooplanktonu un citiem sīkiem ūdens organismiem. Daudzas sugas piedalījās rifu veidošanā un bija būtiski jaunu, sarežģītāku ekosistēmu veidotāji. Radziņkoraļļu kalcija karbonāta skeleti pēc bojāejas uzkrājās jūras gultnē un veicināja kaļķakmens veidošanos. Iespējams, radziņkoraļļi bija simbiotiski saistīti ar fotosintezējošajām vienšūnas aļģēm. Fosilijas ir nozīmīgas paleontoloģijā, tās izmanto paleostratigrāfijā. Radziņkoraļļu skeletu uzbūve ir nozīmīga koraļļu un to skeletu evolūcijas pētījumos.