AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 12. septembrī
Baiba Trinīte

logopēdija

(no grieÄ·u Ī»ĻŒĪ³ĪæĻ‚, logos ā€˜vārds’ + Ļ€Ī±Ī¹Ī“εία, paideia ā€˜mācīŔana, audzināŔana’; angļu speech language therapy, speech language pathology, vācu LogopƤdie, Sprachtherapie, franču orthophonie, krievu Š»Š¾Š³Š¾ŠæŠµŠ“ŠøŃ)
zinātne par runas, valodas, komunikācijas un orofaringeālās (mutes un rÄ«kles) funkcijas traucējumu atklāŔanu, diagnostiku, novērÅ”anu un profilaksi

Saistītie Ŕķirkļi

  • medicÄ«na
  • pedagoÄ£ija
  • speciālā izglÄ«tÄ«ba Latvijā
  • speciālā pedagoÄ£ija
  • valodniecÄ«ba
Logopēde strādā ar pacientu.

Logopēde strādā ar pacientu.

Avots: Shutterstock.com. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Galvenie sastāvelementi
  • 4.
    Nozares teorijas
  • 5.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 6.
    ÄŖsa vēsture
  • 7.
    PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis
  • 8.
    Svarīgākās organizācijas
  • 9.
    Galvenās pētniecības iestādes
  • 10.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 11.
    Nozīmīgākie pētnieki
  • Multivide 1
  • SaistÄ«tie Ŕķirkļi
  • TÄ«mekļa vietnes
  • Ieteicamā literatÅ«ra
  • KopÄ«got
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Galvenie sastāvelementi
  • 4.
    Nozares teorijas
  • 5.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 6.
    ÄŖsa vēsture
  • 7.
    PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis
  • 8.
    Svarīgākās organizācijas
  • 9.
    Galvenās pētniecības iestādes
  • 10.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 11.
    Nozīmīgākie pētnieki
Kopsavilkums

Logopēdija cieÅ”i saistÄ«ta ar medicÄ«nu, valodniecÄ«bu, pedagoÄ£iju un psiholoÄ£iju.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Logopēdija pēta runas, valodas, komunikācijas, orofaringeālās funkcijas traucējumu epidemioloÄ£iju un norisi, izstrādā un pilnveido diagnostikas, iedarbÄ«bas un profilakses metodes. Praktiskās logopēdijas uzdevums ir veikt Å”o traucējumu novērtējumu (t. i., skrÄ«ningu, padziļinātu pārbaudi, diagnostiku, diferenciāldiagnostiku) un nodroÅ”ināt logopēdisko iedarbÄ«bu (t. i., korekciju, rehabilitāciju, habilitāciju, konsultēŔanu), kā arÄ« nodroÅ”ināt runas, valodas, komunikācijas un rīŔanas traucējumu primāro, sekundāro un terciāro profilaksi.

Galvenie sastāvelementi

Logopēdija ir saistÄ«ta arÄ« ar komunikācijas un orofaringeālās funkcijas traucējumiem. Cilvēku komunikācija ietver procesus, kas saistÄ«ti ar mutvārdu un rakstu valodas izpratni un veidoÅ”anu, kā arÄ« neverbālo komunikāciju. Komunikācijas traucējumu gadÄ«jumā tiek ietekmēta spēja izmantot runu un valodu sazināŔanās nolÅ«kā, t. i., ir apgrÅ«tināta konceptu vai verbālu, neverbālu un grafisku simbolu sistēmu izpraÅ”ana, veidoÅ”ana un saņemÅ”ana. Komunikācijas traucējumi var bÅ«t sastopami gan bērniem, gan pusaudžiem; tie var bÅ«t iegÅ«ti dzÄ«ves laikā. Komunikācijas traucējumi var bÅ«t primāri vai sekundāri attiecÄ«bā pret kādu citu traucējumu. Komunikācijas traucējumi var izpausties dažāda smaguma pakāpēs.

Runa ir dinamiska, neiromuskulāras darbÄ«bas nosacÄ«ta valodas skaņu veidoÅ”ana vokālā traktā, viena no valodas un komunikācijas izpausmes formām. Runas traucējumi ietver skaņu izrunas (artikulācijas), runas tempa un ritma (plÅ«duma) un/vai balss traucējumus. Artikulācijas traucējumi rada skaņu izrunas traucējumus, kas izpaužas skaņu aizvietoÅ”anā, izlaiÅ”anā, jaukÅ”anā un izkropļoÅ”anā, padarot runu neskaidru. Runas plÅ«duma traucējumus raksturo ritma un tempa traucējumi, skaņu, zilbju, vārdu un frāžu atkārtojumi. Balss traucējumus raksturo balss kvalitātes, augstuma, skaļuma, rezonanses izmaiņas, kas ir neatbilstoÅ”as indivÄ«da vecumam un dzimumam.

Valoda ir noteiktā socioetniskā vidē vispārpieņemtu zÄ«mju sistēma ideju un konceptu reprezentēŔanai un informācijas pārraidei. Valodas traucējumi ir runātu, rakstÄ«tu un/vai citu simbolu sistēmu sapratnes un/vai lietoÅ”anas traucējumi. Valodas traucējumi var ietekmēt valodas formu (fonoloÄ£iju, morfoloÄ£iju, sintaksi), valodas saturu (semantiku) un/vai valodas izmantoÅ”anu komunikācijā (pragmatiku). Valodas traucējumu gadÄ«jumos ir pilnÄ«ga vai daļēja nespēja saprast un/vai lietot vispārpieņemtus simbolus (verbālus un neverbālus) dzimtajā valodā. Valodas nepilnÄ«ga apguve vai nezināŔana, dialekts, sociālās vides vai kultÅ«ras nosacÄ«tas atŔķirÄ«bas valodas simbolos un to lietojumā nav uzskatāmas par traucējumu. Mutvārdu un rakstu valodas traucējumi raksturÄ«gi bērniem (valodas attÄ«stÄ«bas traucējumi, alālija, lasīŔanas traucējumi, disleksija, disgrāfija). Tie var bÅ«t iegÅ«ti dzÄ«ves laikā (afāzija, agrafija, aleksija).

Orofaringeālās funkcijas traucējumi (disfāgija, rīŔanas traucējumi) raksturÄ«gi gan bērniem, gan pieauguÅ”ajiem. Tos nepiecieÅ”ams diferencēt no baroÅ”anas un ēŔanas traucējumiem. Disfāgija ir emocionālu, kognitÄ«vu, sensoru un/vai motoru problēmu radÄ«ti barÄ«bas transportēŔanas traucējumi orālā, faringeālā un/vai ezofageālā fāzē, kas ietekmē organisma nodroÅ”inājumu ar uzturvielām un veicina atÅ«deņoÅ”anos, kā arÄ« rada aizrīŔanās un aspirācijas risku. Logopēdi strādā ar rīŔanas traucējumiem orālā un faringeālā fāzē.

Nozares teorijas

Logopēdijas teorijas cieÅ”i saistÄ«tas ar neiroloÄ£ijas, neirolingvistikas, psiholingvistikas, lingvistikas, pedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un citu nozaru teorijām par runas, valodas un komunikācijas procesu attÄ«stÄ«bu, apguvi, norisi un traucējumiem. PētÄ«jumi par valodas funkciju lokalizāciju galvas smadzenēs aizsākuÅ”ies 19. gs. ‒ lokālisma teorijas aizsācējs Francis Jozefs Galls (Franz Joseph Gall) mēģināja saistÄ«t noteiktus galvas smadzeņu reÄ£ionus ar noteiktu funkciju izpildi. Franču ārsts Pols Brokā (Paul Broca) 1861. gadā, pētot pacientu ar specifiskiem runas traucējumiem, atklāja valodas producēŔanas centru kreisās smadzeņu puslodes pieres daivas garozas priekŔējos nodalÄ«jumos. PētÄ«jumiem turpinoties, teorijas tika pārskatÄ«tas un tika izvirzÄ«ti jauni apgalvojumi, ka augstākās smadzeņu funkcijas, tajā skaitā arÄ« valodas funkciju, nosaka savstarpēji dažādu galvas smadzeņu centru funkcionāli savienojumi, funkcionālas sistēmas. AsociatÄ«vo (holistisko) teoriju ievērojamākie pārstāvji bija vācu ārsti Karls Vernike (Carl Wernicke), Ludvigs Lihtheims (Ludwig Lichtheim), angļu neirologs Džons Džeksons (John Hughlings Jackson) un vēlākos gados amerikāņu ārsts Normens GeÅ”vinds (Norman Geschwind). Franču ārsts Pjērs MarÄ« (Pierre Marie), angļu ārsts Henrijs Heds (Henry Head) un vācu ārsts Kurts GoldÅ”teins (Kurt Goldstein) uzskatÄ«ja, ka galvas smadzenēs nav specifisku ar valodu saistÄ«tu reÄ£ionu un valoda nav arÄ« autonoma funkcija, bet gan dzÄ«ves laikā apgÅ«tas prāta spējas specializēta forma.

20. gs. krievu neiropsihologs Aleksandrs Lurija (АлексанГр Романович Š›ŃƒŃ€ŠøŃ) izveidoja teoriju par mentālo funkciju dinamisko lokalizāciju galvas smadzenēs. Teorija balstÄ«jās atziņā, ka dažādas specifiskas, hierarhiskas un progresÄ«vai lateralizācijai pakļautas smadzeņu garozas un zemgarozas struktÅ«ras piedalās noteiktas valodas funkcijas modalitātes veidoÅ”anā un bojājuma gadÄ«jumā ir iespējama galvas smadzeņu struktÅ«ru funkcionālā reorganizācija. Å Ä« atziņa ir viena no svarÄ«gākajām rehabilitācijā, strādājot ar iegÅ«tiem valodas traucējumiem.

Logopēdijas kā zinātnes attÄ«stÄ«bā liela nozÄ«me bijusi lingvistikas un psiholingvistikas teorijām, kas apskata runas izteikuma raÅ”anās un uztveres likumsakarÄ«bas, vienlaicÄ«gi noritoÅ”u paralēlu valodas procesu mehānismus, lingvistiskās informācijas uzglabāŔanu, komunikācijas pamatprincipus un dzimtās un otrās valodas attÄ«stÄ«bu ontoÄ£enēzē. Lingvistiskās teorijas apraksta valodas sistēmu, kas tiek apgÅ«ta un vēlāk lietota visas dzÄ«ves laikā. Valodnieki, kuru darbi veidojuÅ”i logopēdijas teorētisko bāzi, ir Noams Čomskis (Noam Chomsky), Romans Jakobsons (Roman Jakobson) un citi. Å o autoru izstrādāto psiholingvistisko teoriju mērÄ·is bija izskaidrot runu un valodu kognitÄ«vā un psiholoÄ£iskā lÄ«menÄ«, t. i., izskaidrot cilvēka lingvistisko uzvedÄ«bu. Å veicieÅ”u psihologa Žana Piažē (Jean Piaget), amerikāņu psihologa Čārlza Osguda (Charles Osgood), vācu valodnieka Heimaņa Å teintāla (Heymann Steinthal), krievu valodnieka un psihologa Nikolaja Žinkina (ŠŠøŠŗŠ¾Š»Š°Š¹ Š˜Š²Š°Š½Š¾Š²ŠøŃ‡ Жинкин), krievu psihologa Aleksandra Ä»eontjeva (Алексей ŠŠøŠŗŠ¾Š»Š°ŠµŠ²ŠøŃ‡ Š›ŠµŠ¾Š½Ń‚ŃŒŠµŠ²) un citu autoru darbi papildina izpratni par runas un valodas traucējumiem.

Runas veidoÅ”anas teorijas apskata balss saiÅ”u un vokālā trakta konfigurāciju izmaiņas (skaņas–filtra modelis), valodas skaņu kodēŔanu specifiskās neiromuskulārās darbÄ«bās (motorās kontroles modelis), artikulatoro orgānu kustÄ«bu vienotÄ«bu (artikulatorais modelis).

Galvenās pētniecības metodes

Logopēdijā izmanto kvantitatÄ«vās un kvalitatÄ«vās pētniecÄ«bas metodes. KvantitatÄ«vās pētniecÄ«bas metodes ietver eksperimentu, kvazieksperimentu jeb Ŕķietamo eksperimentu, viena vai vairāku gadÄ«jumu analÄ«zi, aprakstoÅ”os, korelācijas, salÄ«dzinoÅ”os pētÄ«jumus, kohortas pētÄ«jumu dizainu un citus. KvantitatÄ«vās metodes izmanto, lai veiktu korekcijas (iedarbÄ«bas) metodes efektivitātes mērÄ«jumus, kāda konkrēta faktora ietekmes mērÄ«jumus, salÄ«dzinātu runas un valodas traucējumu izplatÄ«bu dažādās populācijās, pārbaudÄ«tu cēloņu un seku sakarÄ«bas un citas parādÄ«bas. KvalitatÄ«vās metodes saistÄ«tas ar aptauju, interviju un novērojumu izmantoÅ”anu. KvalitatÄ«vo metožu priekÅ”rocÄ«ba ‒ tās ļauj veikt plaÅ”u respondentu grupu aptaujas, ļauj novērot pētāmo objektu ikdienas situācijās. Logopēdijā var izmantot arÄ« jauktu metožu (multimetožu) pētÄ«jumus.

Logopēdijas pētÄ«jumos, sadarbojoties dažādu jomu speciālistiem, var izmantot funkcionālās diagnostikas metodes. Valodas traucējumu pētÄ«jumos plaÅ”i tiek izmantotas funkcionālas magnētiskās rezonanses (fMR), pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET), elektroencefalogrāfijas (EEG) metodes. Runas, balss un rīŔanas funkcijas izmeklējumos izmanto videofloroskopijas (VFS), ultrasonogrāfijas (USG), manometrijas, endoskopijas, elektromiogrāfijas (EMG), elektroglotogrāfijas (EGG) un citas metodes. Balss funkcijas izpētē izmanto akustiskās un aerodinamiskās (nazometrija) metodes.

ÄŖsa vēsture

Vissenākās ziņas par runas traucējumiem, kas saglabājuŔās lÄ«dz mÅ«su dienām, datētas ar 1600. gadu p. m. ē. (EdvÄ«na Smita (Edwin Smith) papiruss). Norādes par runas un valodas traucējumu simptomiem un ārstēŔanu atrodamas sengrieÄ·u ārsta Hipokrata (Ιπποκράτης) darbos, bet citu sengrieÄ·u filozofu – Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (į¼ˆĻĪ¹ĻƒĻ„ĪæĻ„Ī­Ī»Ī·Ļ‚) ‒ traktātos apskatÄ«ta runas orgānu anatomija un diskutēts par runas orgānu funkcijām.

19. gs. Eiropā runas un valodas traucējumi interesēja dažādu jomu profesionāļus, piemēram, stostīŔanās novērÅ”anas paņēmienus piedāvāja gan Ä·irurgi (Johans FrÄ«drihs DÄ«fenbahs, Johann Friedrich Dieffenbach), gan oratori. Logopēda profesija kā atseviŔķa specialitāte izveidojās 20. gs. 1924. gadā VÄ«nē tika dibināta Starptautiskā Logopēdijas un foniatrijas asociācija (International Association of Logopedics and Phoniatrics, IALP). Tās dibinātājs bija austrieÅ”u ārsts otorinolaringologs EmÄ«ls FreÅ”elss (Emil Frƶschels). Sadarbojoties E. FreÅ”elsam un pedagogam Karlam Rotem (Karl Cornelius Rothe), 1921. gadā VÄ«nē darbu sāka pirmie runas terapijas kursi. 20. gs. sākumā logopēdi galvenokārt strādāja ar runas un balss traucējumu novērÅ”anu, valodas attÄ«stÄ«bu vājdzirdÄ«giem bērniem, stostīŔanos.

Logopēdijas attīstība Eiropā balstījusies uz medicīnas un pedagoģijas konceptiem un modeļiem. Vēsturiski Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs logopēdu izglītībā un praktiskajā darbībā dominēja speciālās pedagoģijas teorijas. Rietumeiropā logopēdu izglītība vairāk bija saistīta ar medicīnu un veselības aprūpi.

PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis

PaÅ”reizējais stāvoklis logopēdijā, pirmkārt, saistÄ«ts ar demogrāfiskajām izmaiņām. MedicÄ«nas tehnoloÄ£iju un priekÅ”laicÄ«gi dzimuÅ”o bērnu aprÅ«pes attÄ«stÄ«ba rada komunikācijas un psihomotoro traucējumu skaita palielināŔanos populācijā (izdzÄ«vo bērni, kuri agrāk bÅ«tu piedzimuÅ”i nedzÄ«vi vai arÄ« nebÅ«tu izdzÄ«vojuÅ”i). Logopēdijā tiek izstrādātas agrÄ«nas traucējumu atklāŔanas un iedarbÄ«bas programmas. Uzlabojoties slimÄ«bu profilaksei un terapijas iespējām, pieaug pasaules iedzÄ«votāju dzÄ«ves ilgums un komunikācijas traucējumi bieži jāapskata geriatrisku problēmu kontekstā.

Otrkārt, paÅ”reizējais stāvoklis logopēdijā saistÄ«ts ar diagnostiku. Zinātnes un tehnoloÄ£iju attÄ«stÄ«ba pilnveido diagnostikas iespējas. Ä¢enētikas pētÄ«jumi un praktiskās izmeklēŔanas metodes maina vēsturiskos priekÅ”status par atseviŔķu runas un valodas traucējumu (stostīŔanās, disleksija, runas dispraksija u. c.) izcelsmi un ietekmē iedarbÄ«bas programmas izvēli un runas traucējuma novērÅ”anas prognozi. MÅ«sdienÄ«gas funkcionālās diagnostikas metodes ļauj agrÄ«ni atklāt potenciālu bojājumu cēloņus, veikt objektÄ«vus izmeklējumus, izdarÄ«t pamatotus secinājumus par iedarbÄ«bas prognozi, ļauj objektÄ«vi izvērtēt valodas atjaunoÅ”anas gaitu un rezultātus. AgrÄ«na dzirdes traucējumu atklāŔana un kohleāro implantu izmantoÅ”ana samazina valodas attÄ«stÄ«bas traucējumu risku bērnu ar dzirdes traucējumiem populācijā.

TreÅ”kārt, paÅ”reizējo situāciju ietekmējuÅ”as tehnoloÄ£iju iespējas. AlternatÄ«vās un augmentatÄ«vās komunikācijas tehnoloÄ£iju attÄ«stÄ«ba dod iespēju sazināties cilvēkiem ar smagiem komunikācijas traucējumiem. Aizvien biežāk logopēdi savus klientus sasniedz attālināti, izmantojot Skype un citas telerehabilitācijas tehnoloÄ£ijas. Viedtālruņu piedāvātās iespējas, izmantojot mobilās lietotnes, ir inovatÄ«vs, viegli pieejams risinājums sazināŔanās spēju nodroÅ”ināŔanai un uzlaboÅ”anai cilvēkiem ar afāziju, anartriju, balss traucējumiem un citām problēmām.

Sociāli kulturālās izmaiņas, kas saistÄ«tas ar pasaules iedzÄ«votāju mobilitāti, liek piemērot logopēdiskās novērtēŔanas un iedarbÄ«bas metodes un paņēmienus bilingvālai un multilingvālai iedarbÄ«bai (t. i., logopēdisko iedarbÄ«bu veikt vairākās valodās).

Svarīgākās organizācijas

Pasaulē pirmā logopēdu asociācija dibināta 1912. gadā Dānijā – Dānijas Runas un dzirdes asociācija (Audiologopaedisk Forening). Pasaulē biedru skaita ziņā vislielākā asociācija ir Amerikas runas-valodas-dzirdes asociācija (American Speech-Language-Hearing Association, ASHA), kuru 1925. gadā nodibināja Amerikas Runas skolotāju nacionālā apvienÄ«ba (National Association of Teachers of Speech). 06.03.1988. ParÄ«zē tika dibināta Eiropas logopēdu asociācija (ComitĆ© Permanent de Liaison des Orthophonistes-LogopĆØdes de l’UE, CPLOL). Asociācija apvieno 35 logopēdu profesionālās asociācijas no 32 valstÄ«m. KopÅ” 06.03.2004. katru gadu Å”ajā dienā atzÄ«mē Eiropas Logopēdijas dienu.

Galvenās pētniecības iestādes

Eiropā ir daudz pētniecÄ«bas iestāžu, kurās tiek veikta runas, valodas un komunikācijas traucējumu izpēte. Viena no nozÄ«mÄ«gākajām institÅ«cijām bērnu komunikācijas traucējumu izpētē ir Oksfordas Bērnu komunikācijas traucējumu izpētes centrs (Oxford Study of Children’s Communication Impairments), kurā profesores Dorotejas BiÅ”opas (Dorothy Bishop) vadÄ«bā tiek pētÄ«ti specifiski valodas attÄ«stÄ«bas traucējumi. Maksa Planka biedrÄ«ba (Max-Planck-Gesellschaft) Vācijā apvieno dažādu nozaru vadoÅ”os pētniekus. BiedrÄ«bas institÅ«tos tiek veikti pētÄ«jumi par valodas saistÄ«bu ar Ä£enētiskiem faktoriem, neirobioloÄ£iju, kognitÄ«vām funkcijām, neirozinātni. Zviedrijā Karolinskas institÅ«ta (Karolinska Institutet) pētnieki veic nozÄ«mÄ«gu darbu balss traucējumu un runas traucējumu izpētē.

Meijo klÄ«nika (Mayo Clinic) Amerikas Savienotajās ValstÄ«s ir pazÄ«stama ar saviem progresÄ«vajiem pētÄ«jumiem neiromotoro runas un rīŔanas traucējumu izpētē. Fundamentāli pētÄ«jumi afāzijas izpētē veikti Bostonas Universitātes (Boston University) Harolda GÅ«dglāsa afāzijas izpētes centrā (Harold Goodglass Aphasia Research Center). Balss pētnieka Ingo Tices (Ingo Titze) dibinātais JÅ«tas Universitātes (University of Utah) Nacionālais balss un runas centrs (National Center for Voice and Speech) ir viens no nozÄ«mÄ«gākajiem viedokļu lÄ«deriem balss traucējumu jomā Ziemeļamerikā.

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Folia Phoniatrica et Logopaedica (kopÅ” 1947. gada) ir starptautiski atzÄ«ts žurnāls, ko izdod Starptautiskā Logopēdijas un foniatrijas asociācija. Žurnāls publicē pētÄ«jumus par runas, valodas un balss traucējumiem. Pirmais žurnāls, kas sāka publicēt zinātniskos pētÄ«jumus logopēdijā un iznāk joprojām, ir Journal of Speech, Language and Hearing Research (kopÅ” 1936. gada, izdevējs Amerikas runas-valodas-dzirdes asociācija). International Journal of Speech-Language Pathology (kopÅ” 1951. gada, izdod Austrālijas logopēdu asociācija, Speech Pathology Australia, SPA) ir augstu novērtēts, starptautisks žurnāls, kas atspoguļo dažādu jomu klÄ«niskus un teorētisku pētÄ«jumus logopēdijā. Lielbritānijas Karaliskās koledžas logopēdu asociācijas (Royal College of Speech and Language Therapists, RCSLT) izdotais zinātniskais žurnāls International Journal of Language & Communication Disorders (kopÅ” 1966. gadā) publicē teorētiskos un klÄ«niskos pētÄ«jumus logopēdijā.

PētÄ«jumus kādā Å”aurā logopēdijas nozarē iespējams publicēt specializētos izdevumos. Journal of Voice (kopÅ” 1987. gada, izdod Balss fonds, The Voice Foundation, Starptautiskā fonoÄ·irurgu asociācija, International Association of Phonosurgery) publicē starptautiski nozÄ«mÄ«gus pētÄ«jumus fonopēdijā un foniatrijā. Žurnāls Annals of Dyslexia (kopÅ” 1955. gada, izdod Starptautiskā Disleksijas asociācija, International Dyslexia Association, IDA) publicē pētÄ«jumus par rakstu valodas traucējumiem. Starptautiskās stostīŔanās asociācijas (International Fluency Association, IFA) izdotais žurnāls Journal of Fluency Disorders (kopÅ” 1974. gada) publicē klÄ«niskus, eksperimentālus un teorētisku pētÄ«jumus par stostīŔanos un runas ritma traucējumiem. IegÅ«tu valodas traucējumu izpētes problemātikai izveidots starptautisks žurnāls Aphasiology (kopÅ” 1987. gada, izdod Taylor & Francis).

Nozīmīgākie pētnieki

Logopēdijas teoriju un klÄ«niskās prakses attÄ«stÄ«bā bÅ«tisku ieguldÄ«jumu devuÅ”i daudzi zinātnieki, taču nozÄ«mÄ«gākie ir bērnu valodas pētnieki Dorotija BiÅ”opa (Dorothy V. M. Bishop), Izabella Rapina (Isabelle Rapin), balss pētnieki Arnols Erinsons (Arnold E. Aronson), Oskars Å indlers (Oscar Schindler), I. Tice, neiromotoro traucējumu pētnieki Džozefs Dafijs (Joseph R. Duffy), Pamela Enderbija (Pamela M. Enderby), EdÄ«te Stranda (Edith Strand), iegÅ«to valodas traucējumu pētnieki Frederiks Dārlejs (Frederic L. Darley), Harolds GÅ«dglāss (Harold Goodglass), EdÄ«te Keplena (Edith Kaplan), lasīŔanas traucējumu pētniece Megija Snovlinga (Maggie Snowling), krievu logopēdijas pētnieki Larisa Volkova (Лариса Дтепановна Волкова), Raisa Lalajeva (Раиса Ивановна Лалаева).

Multivide

Logopēde strādā ar pacientu.

Logopēde strādā ar pacientu.

Avots: Shutterstock.com. 

Logopēde strādā ar pacientu.

Avots: Shutterstock.com. 

Saistītie Ŕķirkļi:
  • logopēdija
IzmantoŔanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie Ŕķirkļi

  • medicÄ«na
  • pedagoÄ£ija
  • speciālā izglÄ«tÄ«ba Latvijā
  • speciālā pedagoÄ£ija
  • valodniecÄ«ba

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Amerikas runas-valodas-dzirdes asociācija (American Speech-Language-Hearing Association, ASHA)
  • Eiropas logopēdu asociācija (ComitĆ© Permanent de Liaison des Orthophonistes-LogopĆØdes de l’UE / Standing Liaison Committee of E.U. Speech and Language Therapists and Logopedists)
  • Starptautiskā Logopēdijas un foniatrijas asociācija (International Association of Logopedics and Phoniatrics, IALP)

Ieteicamā literatūra

  • Beukelman, D. and P. Mirenda, Augmentative and Alternative Communication: Supporting Children and Adults with Complex Communication Needs, 4th edn., Baltimor, MD, Paul Brookes, 2013.
  • Bishop, D.V.M., Uncommon understanding : development and disorders of language comprehension in children, London Psychology Press, Taylor & Francis Group, 2014.
  • Cichero, J.A.Y. and B.E. Murdoch (eds.), Dysphagia: Fundation, Theory, and Practice, Chichester, England; New York, Wiley, 2006.
  • Crystal, D. and R. Varley, Introduction to Language Pathology, 4th edn., London, Whurr. 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Duffy, J.R., Motor Speech Disorders: Substrates, Differential Diagnosis, and Management, St.Louis, Mo, Elsevier Mosby, 2005.
  • Guitar, B., Stuttering: An Integrated Approach to Its Nature and Treatment, 4th edn., Lippincott, Williams & Wilkins, 2014.
  • Golding-Kushner, K.J., Therapy Techniques for Cleft Palate Speech & Related Disorders, Englewood Cliffs, NJ, Thomson Delmar Learning, 2001.
  • Groher, M.E. and M.A. Crary, Dysphagia: Clinical Management in Adults and Children, 2nd edn., St Louis, Mo, Elsevier, 2016.
  • Hallowell, B., Aphasia and Other Acquired Neurogenic Language Disorders: A Guide for Clinical Excellence, San Diego, Plural Publishing, Inc., 2017.
  • Kent, R.D., The Speech Science, San Diego, California, Singular Publishing Group, Inc., 1997.
  • LaPointe, L.L. (ed.), Aphasia and related neurogenic language disorders, 3rd edn., New York, Thieme, 2005.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Pring, T., Research Methods in Communication Disorders, London, Whurr, 2005.
  • Rhea, P. and C. Norbury, Language Disorders from Infancy through Adolescence: listening, speaking, reading, writing, and communicating, 4th edn., St Louis, Mo, Elsevier Mosby, 2012.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Snowling, M.J. and J. Stackhouse (eds.), Dyslexia, speech and language : A practitioner’s handbook, 2nd edn., London; Philadelphia, Whurr Publishers, 2006.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stemple, J.C., N. Roy and B.K. Klaben, Clinical Voice Pathology: Theory and Management, 5th edn., SanDiego, CA, Plural Publishing, Inc., 2014.

Baiba Trinīte "Logopēdija ". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-logop%C4%93dija- (skatīts 15.07.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-logop%C4%93dija-

Å obrÄ«d enciklopēdijā ir 5830 Ŕķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • SadarbÄ«bas partneri
  • AtbalstÄ«tāji
  • Sazināties ar redakciju

Ā© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. Ā© Tilde, izstrāde, 2026. Ā© Orians Anvari, dizains, 2026. AutortiesÄ«bas, datu aizsardzÄ«ba un izmantoÅ”ana