Vairogs sastāv no plāksnes, roktura, apšuvuma un polsterējuma, rotājumiem, kā arī dažādām detaļām, kas nepieciešamas tā noturēšanai, pārnēsāšanai vai pretinieka novērošanai. Tas izmantots karavīra ķermeņa aizsardzībai, dažādās militārās ceremonijās, kā arī heraldiskiem mērķiem.

Vairogs ir karavīra individuālā aizsardzības bruņojuma senākā sastāvdaļa. Līdz pat 16. gs. komplektā ar šķēpu tas veidojis kājnieka bruņojuma obligāto minimumu, taču tas bija nepieciešams arī bruņās tērptam kavalēristam. Biezāki vairogi izmantoti aizsardzībai pret metamajiem ieročiem un šaujamo ieroču lādiņiem, bet plānāki – pret cērtamajiem un duramajiem ieročiem. Kājnieku vajadzībām atbilst apaļa vairoga forma, kas visraksturīgākā bijusi Eiropā līdz 10. gs. Šādi vairogi, diametrā līdz 90 cm, bija ērti lietošanā, ar tiem varēja viegli manipulēt, atvairot vai ar pretgrūdienu novirzot pretinieka ieroci. Vairogu, kam piestiprināts ar dzelksni aprīkots umbons, pretgrūdienā varēja izmantot arī duršanai, taču pēc 13. gs. šī funkcija kļuva aizvien mazāk izplatīta. Labāk aizsargāts bija karavīrs, kas bruņots ar izliektas virsmas apaļu vairogu. Viduslaikos nereti tika izmantots arī ļoti maza izmēra (diametrā 20 līdz 40 cm) apaļais vairogs (angļu buckler). No dzelzs gatavotus apaļos vairogus vēl 16. gs. kaujās pārsvarā izmantoja krievu, turku un ķīniešu karavīri.

10. gs. beigās Rietumeiropā tika radīts mandeles formas vairogs, to pārsvarā izmantoja kavalērija, kam viduslaiku karaspēkā piemita izšķiroša loma. Šī aizsardzības rīka pirmsākumi rodami ap 1,5 m garos ovālas formas vairogos, kādi Austrumbaltijā atrasti jau 3. gs. apbedījumos. Mandeļveida vairogs bija garāks, tas efektīvi aizsedza karavīra ķermeni no pleciem līdz ceļgaliem. Lietošanas beigu fāzē, 12. gs. otrajā pusē, mandeles formas vairogs aizvien vairāk tika izmantots heraldiskiem mērķiem. Vēl līdz 15. gs. šos vairogus izmantoja ar šķēpiem bruņotie kājnieki Itālijā.

Ap 12. gs. beigām mandeļveida vairoga izmēri tika samazināti, vidusdaļā veidota vertikāla, pusapaļa riba, apakšdaļa noapaļota, bet augšdaļa sākta veidot taisna. Tika radīts smagāks, līdz 1,3 m garš noapaļota taisnstūra formas vairogs – pavēze (itāļu palvese). Šāda forma veicināja labāku pretinieka pārredzamību, nesamazinot vairoga aizsardzības spēju. Vairoga nosaukums cēlies no Itālijas pilsētas Pāvijas (itāļu Pavia) nosaukuma, tomēr pavēze radīta austrumu, rietumslāvu un baltu tautu apdzīvoto zemju robežzonā. Pavēzei līdzīgi, gari, taisnstūra formas izliekti vairogi iepriekš izmantoti romiešu leģionāru vienībās. Sākotnēji pavēzes izmantotas kavalērijas vajadzībām, dažiem 14. gs. vairogiem augšdaļā veidota ieapaļa ligzda šķēpa kāta atbalstīšanai. 15. gs. vidū izmantoti arī uz āru horizontāli īpaši izliekti vairogi. Īpašu pavēzes variantu lietoja arbaletisti (angļu storm shield, vācu Sturmwand) – šī vairoga vidusdaļā bija izveidots caurums, kas no ārpuses nosegts ar caurumotu dzelzs vizieri pretinieka novērošanai. Arbaletists varēja izšaut ar vienu roku, ar otru turot vairogu, to atbalstot uz nūjas vai iedurot zemē ar tam piestiprinātu divu metāla smaiļu palīdzību.

14. un 15. gs. Ibērijas pussalas karavīri izmantoja Ziemeļāfrikas berberu tautas radīto adargu – vertikāli stieptas sirds formas vairogu, kas sākotnēji tika gatavots no antilopes ādas.

Viduslaiku turnīros nereti izmantoti atšķirīga veidojuma nelielu izmēru vairogi – tie izgatavoti trīsstūra, taisnstūra vai figurālas formas. Daži no tiem bija ar siksnām piestiprināti bruņinieka kreisajam plecam, nosedzot ķermeņa augšdaļu un ļaujot cīņā izmantot abas rokas. 15. gs. beigās un 16. gs. turnīros un dažādās ceremonijās izmantoti grezni rotāti vai profilēti apaļie dzelzs vairogi. Pēc izmēriem tie dalāmi mazajos (līdz 60 cm diametrā) un lielajos (virs 60 cm diametrā).

16. gs. vidū vairogu tipi daudzveidojās – tika lietoti taisnstūra formas vairogi, kuru malas bija vertikāli atlocītas uz āru, vairogi tika kombinēti ar pistoli vai nelielu šķēpa smaili, neregulāras formas vairogi tika piekniedēti pie bruņucimda. Vairogi līdz 17. gs. vidum izmantoti kopā ar ugunsieročiem, 18.–19. gs. militārajām vajadzībām tos lietoja industrializācijas procesu neskartas kopienas, bet kopš 19. gs. beigām sāka izmantot dažādu valstu kārtības sargi.

Aizvēstures periodā vairogi veidoti no dzīvnieku ādas, niedrēm vai klūgām, bet agro metālu periodā tie izgatavoti no bronzas. Vēlāk tie gatavoti no koka, bet to detaļas – umbons, apkalumi un kniedes – no dzelzs. Tieši metāla detaļas sniedz ziņas par senākajiem vairogiem, jo tās visilgāk saglabājušās arheoloģiskajos slāņos. Umbons ir vairoga vidusdaļas apkalums, tā uzdevums bija uztvert pretinieka ieroča vai lādiņa galveno triecienu, kā arī pasargāt aizsardzības rīka satverošo roku. Šī detaļa bijusi piekniedēta vairoga centrā un izvirzīta ārpus tā plāksnes, umbons varēja būt veidots pussfērisks, konisks, noplacinātas puslodes formā, cilindrisks, kā arī aprīkots ar dzelksni. Umbons iekšpusē varēja būt polsterēts, lai amortizētu trieciena spēku un pasargātu roku. Kad trūkst drošu ziņu par vairoga plāksni, aizsardzības rīka tipoloģiskajam dalījumam tiek izmantota umbona forma un izmērs. Puslodes formas umbons sekmēja pretinieka dūriena vai cirtiena novirzīšanos, mazināja tā pretestību un caursišanas efektu. Umbons raksturīgs tikai bagātāku karavīru bruņojumā esošajiem vairogiem. Vairoga plāksne gatavota no skuju vai lapu koku dēlīšiem. Visbiežāk bērza vai liepas koka dēlīši vairoga plāksnē salīmēti savstarpēji perpendikulāri. Vairoga rokturis izgatavots no koka līstes, kas piestiprināta perpendikulāri vairoga dēlīšiem. Vienlaicīgi rokturis kalpoja arī kā karkasu veidojoša detaļa. Vairoga iekšpusē piestiprinātas dažāda veida siksnas ar sprādzēm tā pārnēsāšanai vai piestiprināšanai, tās bieži pildījušas arī roktura funkciju. No iekšpuses dažkārt vairogi apvilkti ar audumu, bet no ārpuses – apšūti ar ādu vai pergamentu, starp apšuvumu un dēlīšiem polsterēti ar elastīgu materiālu, piemēram, presētu zāli, pakulām vai zirgu astriem. Vairogu ārpuse bieži tika krāsota vai rotāta ar dažādiem simboliskiem ornamentiem. Šādiem vairogiem par gruntējumu kalpoja plāna kaļķa kārta. Krāsojums palīdzēja atšķirt savus karotājus, norādīja uz vairoga īpašnieka prestižu, tam bija arī psihiskā uzbrukuma efekts. Viduslaiku vairogu simbolikā saskatāmas gan īpašuma zīmes, gan heraldikas sākumi.

Taisnstūra formas ieliektus vairogus, kas izgatavoti no metāla vai dažādu polimēru materiāliem, izmanto kārtības sargi sava ķermeņa aizsardzībai dažādu masveida nemieru laikā. Vairogu replikas mūsdienās izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk imitētos cīņas turnīros. Populārākā viduslaiku vairoga – pavēzes – forma mūsdienās tiek izmantota dažādu ģerboņu pamatnei.

Vairogs bija ļoti efektīvs aizsardzības rīks ne tikai tuvcīņas, bet arī tālcīņas ieroču un lādiņu, piemēram, metamo šķēpu un bultu, atvairīšanā. Vairogs izmantots dažādos veidos – tas turēts uz rokas vai elkoņa, piesiets pie ķermeņa, ja kaujā bija nepieciešams izmantot abas rokas, novietots starp sevi un pretinieku, uzkārts kā aizsegs pie kuģa borta vai nocietinājuma malas, likts zem kājām, lietots kā nestuves ievainoto pārnešanai. Pārvietojoties, vairogs varēja tikt atmests uz muguras, tas bija arī kā aizsegs bēgot.

Vairogi izmantoti arī skaņas radīšanai kaujas ievadā vai viduslaiku sabiedrības svinīgos masveida pulcēšanās pasākumos militarizētu spēļu laikā. Tam īpaši piemēroti bija ar ādu apvilktie vairogi, kas, dauzot pa tiem ar zobenu, radīja bungu skaņai līdzīgu troksni. Kaujas laukā šis troksnis veicināja kaujas ierindas ritma noturēšanu, karotāju uzmundrināšanu, kā arī pretinieka iebaidīšanu.