Noveles uzbūvi veido divas savstarpēji saistītas daļas, kam autors devis apakšvirsrakstus “Ziedi” un “Salna”. Kompozīcija ir balstīta šo daļu pretstatījumā, kas īstenots vairākos līmeņos. Būtiskas ir noveles sākumā tēlotās pavasara noskaņas, ko raksturo saule, zilas debesis, gaiši mākoņi, zaļas pļavas un balti ziedi. Noveles pirmās daļas iesākums ir konkrēts un juteklisks, tas saista dabas ziedēšanu ar jūtu atmodu. Andrs strādā tīrumā, pa kuru soļo sviedros kūpošs zirgs, un puisim ir darbā sakarsusi un pietvīkusi seja. Atpūtai viņš atlaižas krūma pavēnī, un uzvēdī saldenrūgta ievu smarža. Kad Liene ir atnesusi brokastis, puisis cenšas meiteni satvert, bet viņa veikli izvairās un rotaļīgi uzmet Andram galvā viņa paša ziediem rotāto cepuri. Savukārt noveles otrā daļa galvenokārt norisinās iekštelpās, un tajā vairs nav nekā no pavasara romantikas. Atgriezusies no lauka, Liene dodas uz virtuvi, taču jau uzreiz sastop Mālnieku, kurš raksturots kā garš, sauss vecis, tādējādi krasi iezīmējot atšķirību no jaunības plaukumā esošā Andra un Lienes. Vecā vīra izmaņa atklājas viņa precīzi apsvērtajā, racionālajā argumentācijā. Tieši ar savu mantisko apstākļu lietišķo raksturojumu un Lienes nākotnes izredžu aprakstu Mālnieks rada Lienē gan pārliecību par izvēles izdevīgumu, gan ceļ viņas pašapziņu ar viedokli, ka viņa daudz labāk nekā citas meitas piemērota saimnieces godam. Lienes sajūtu pārmaiņas novelē saistītas ar konkrētām telpām, vēstījumā atklāts, kā viņa vispirms no virtuves nonāk saimes istabā, kur nedroši gaida sarunu ar Mālnieku, un pēc tam saimnieka galā. Te viņa nepārliecināti paliek stāvam pie durvīm līdz brīdim, kad Mālnieks ir izteicis savus argumentus un Liene pa pusei neapzināti saņēmusi viņa roku par piekrišanas zīmi. Lienes nekustīgums sarunā ar Mālnieku ir krasā pretstatā viņas dzīvības pilnajai rosībai saskarsmē ar Andru. Taču Mālnieka uzburtā nodrošinātās nākotnes aina izrādās neatvairāmi vilinoša. Kad Liene pēc brīža cienā saimes ļaudis ar Mālnieka sarūpēto saderināšanās vīnu, viņa pārējo acīs redz slēptu skaudību, kas veicina viņā pārliecību par savas rīcības pareizību. Vienīgi Andram, kurš līdz ar citiem saimes ļaudīm ataicināts uz istabu, notikusī saderināšanās liekas neiespējama un neticama. Strauji izdzēris piedāvāto vīna glāzi, Andrs atstāj istabu un rūgto vilšanos izraud stallī, pieglaudies savam zirgam.