Zandarts ir salīdzinoši liela un plēsīga saldūdens vai anadroma zivs, kas pieder pie asaru dzimtas Percidae. Zandarts sastopams Eiropas un Sibīrijas rietumu saldūdeņos, apdzīvo arī atsevišķu Eiropas jūras piekrastu un līču iesāļos ūdeņus. Vislabāk jūtas ūdeņos ar nelielu gaismas daudzumu un sliktu caurredzamību, piemēram, duļķainos ūdeņos, ne pārāk lielos dziļumos (mazāk par 10 m), kur pieejama dažāda spektra dzīvnieku valsts barība. Var nodzīvot vairāk nekā 10 gadus, pārsniegt 1 m garumu un vairāk nekā 10 kg svaru. Zandarts ir viena no atpazīstamākajām un iecienītākajām Latvijas un Eiropas valstu zivīm.

Zandarts ir salīdzinoši liela zivs. Tai raksturīgs slaids (tievs) un no sāniem nedaudz saplacināts ķermenis. Galva slaida, koniska, mute liela, vērsta uz priekšu un ar daudziem sīkiem un dažiem lieliem, ilkņveidīgiem zobiem. Acis relatīvi lielas. Ķermeņa krāsojums veidojas atkarībā no dzīves vides, bet pamatā tas ir tumši sudrabains, sānos – ar vairākām tumšām, vertikālām joslām (parasti 9–12). Mugura tumšākā, zilganzaļā vai zilganpelēkā krāsā, bet vēders gaišāks nekā sāni. Ķermenis klāts ktenoidālām, ne pārāk lielām, bet izturīgām zvīņām. Krūšu, vēdera un anālā spura oranžīga. Astes spuras un abas muguras spuras ar tumšiem plankumiem, muguras spura sadalīta divās daļās – pirmā, kas ir tuvāk galvai, ir ar vairāk nekā 10 stariem ar dzelkšņiem galos, otra, kas ir tuvāk astei, ar vienu vai diviem stariem ar dzelkšņiem galos un pārējiem stariem, kas ir mīksti. Piemērotos vides apstākļos zivs garums var sasniegt vairāk nekā 1 m garumu un vairāk nekā 10 kg svaru. Mātītes izmēros ir lielākas nekā tēviņi.

Faktiskais dzimumbrieduma vecums mainās atkarībā no augšanas tempa. Siltākos apstākļos (izplatības dienvidu reģionos) uzrāda ātrākus augšanas tempus un agrāku dzimumbriedumu nekā populācijas vēsākos reģionos. Tēviņiem dzimumgatavība parasti iestājas gadu ātrāk (2–3 gadi) nekā mātītēm (3–4 gadi). Atkarībā no apdzīvotā reģiona daļa populācijas īpatņu var veikt dažāda garuma migrācijas (ir reģistrētas migrācijas vairāk nekā 200 km tālumā). Nārsta migrācijas, kas parasti sākas apmēram mēnesi pirms nārsta, notiek no ziemošanas/barošanās vietām (dziļāki ūdeņi; jūras piekraste) uz nārsta vietām upēs un ezeros (seklāki ūdeņi). Var nārstot arī jūras piekrastē un līčos, kur ūdens sāļums nepārsniedz pāris promiļu. Nārsto pa pāriem rītausmā vai naktī dziļumā no 0,7 līdz 3 m. Nārsts parasti notiek aprīļa otrā pusē un maijā, kad ūdens temperatūra sasniedz vismaz 10 °C.

Tēviņš sagatavo “ligzdu”, atbrīvojot potenciālo nārstam piemēroto vietu no dubļiem un lieka apauguma. Diametrs ir aptuveni 0,5 m, un pamatu veido neliels padziļinājums uz smilts, grants vai akmeņu pamatnes, kā arī ūdensaugu saknes un līdzvērtīgs substrāts. Nārsts notiek aptuveni 30–40 minūtes. Daļu no laika aizņem tēviņa un mātītes sagatavošanās kopējam nārstam. Beigās mātīte iznērš lipīgus ikrus (līdz 200 tūkstošiem ikru uz 1 kg ķermeņa), kurus pēc tam apaugļo tēviņš. Mātīte iznērš ikrus vienā piegājienā un pēc nārsta “ligzdu” pamet, bet tēviņš to sargā, agresīvi dzenot prom no “ligzdas” jebkuru potenciālo traucētāju (zivis u .c. dzīvniekus) un ar krūšu spurām ”ventilējot” ikrus, kamēr izšķiļas kāpuri. Ikri, salīdzinot ar citām asarveidīgajām sugām, ir relatīvi mazi – aptuveni 0,9 mm. Atkarībā no temperatūras (optimālā temperatūra ikru inkubācijai ir robežās no 12 °C līdz 20 °C) kāpuri izšķiļas aptuveni 1–3 nedēļu laikā. Kāpuri (4–5 mm gari) apmēram divas nedēļas dzīvo grunts tuvumā. Pēc tam novērojama tendence pārvietoties uz ūdenstilpes atklāto daļu. Spurām un kopējai peldspējai attīstoties, zandarti pārvietojas uz ūdenstilpes piekrasti (litorāli).

Optimālā temperatūra zandartu augšanai ir vairāk nekā 24 °C, bet Baltijas jūras reģionā šādas temperatūras (izņemot vasaras mēnešos) ne vienmēr tiek sasniegtas un attīstība parasti notiek pie zemākām temperatūrām. Pirmā dzīves gada beigās zandarti parasti sasniedz aptuveni 13 cm garumu, otrajā gadā – 26 cm, bet trešajā – nedaudz zem 40 cm. Palielinoties vecumam, pieaugums lēnām samazinās. Zandarts var sasniegt vairāk nekā 1 m garumu un vairāk nekā 10 gadu vecumu; ir reģistrēti arī vairāk nekā 20 gadus veci īpatņi.

Zandarti apdzīvo lielas upes un ezerus, iesāļas jūras un to piekrastes ūdeņus. Neliela izmēra īpatņi parasti labprāt izvēlas ar dažādiem ūdensaugiem aizaugušus līčus un ūdenstilpju litorāli, lielāki īpatņi parasti apdzīvo atklātos ūdeņus. Var paciest jūras ūdeņus ar sāļumu līdz aptuveni 12 promilēm. Pateicoties tapetum lucidum slānim acīs, kas palielina fotoreceptoriem pieejamās gaismas daudzumu, spēj veiksmīgi medīt apstākļos ar nelielu gaismas daudzumu ūdenī, piemēram, zemas ūdens caurredzamības apstākļos ar barības vielām bagātos (eitrofos) ūdeņos, kā arī diennakts tumšajā laikā (krēslas vai nakts stundās).

Zandarts ir vizuāls plēsējs, kas maina savu barošanās uzvedību un izvēlēto barību, augot un palielinoties ķermeņa (mutes) izmēriem. Dzīvojot un barojoties mēdz veidot aptuveni vienādu īpatņu izmēra barus, izņemot lielākus indivīdus, kas veido nelielus, dažu īpatņu lielus barus. Lielākie īpatņi dzīvo atsevišķi. Zandarti pirmajā dzīves gadā pamatā pārtiek no zooplanktona un zoobentosa, bet jau pirmajā dzīves gadā (parasti vasaras vidū vai rudenī) var sākt baroties ar zivīm, ja ir pieejami neliela izmēra barus veidojošu zivju sugu mazuļi, kas garumā nepārsniedz aptuveni pusi no zandarta garuma. Sasniedzot aptuveni 3 cm, barībā var sākt uzņemt zivju kāpurus. Nereti pirmajā dzīves gadā jau pamatā pārtiek no zivju mazuļiem; otrajā dzīves gadā zivis dominē to uzturā. Turpmākajā dzīvē pārtiek tikai no zivīm. Uzturā patērētās zivju sugas un to proporcija dažādos reģionos atšķiras, bet pamatā tiek patērēti asaris, rauda, salaka, ķīsis, reņģe, vīķe, zandarts, lašu un foreļu uz jūru migrējošie smolti u. c., kā arī dažādas citas sugas vietās, kur veikta zandartu introdukcija ārpus dabiskā izplatības areāla. Barībā izmanto arī beigtas zivis vai to daļas, vēžveidīgos, retāk – citus ūdens dzīvniekus. Veic lokālas migrācijas atkarībā no diennakts laika, aktīvāk barojas diennakts nosacīti tumšajā laikā – krēslā un rītausmā. Migrācijas no saldūdeņiem uz piekrasti vai no piekrastes uz atklāto jūru saistāmas ar barošanos un izvairīšanos no konkurences par barību. Par barības resursiem pirmajos dzīves gados konkurē galvenokārt ar asari. Pieaugot konkurē ar citām plēsīgajām zivju sugām: asari, līdaku un citām.

Zandarts izplatīts mērenā platuma grādos Eirāzijā, Baltijas, Kaspijas, Melnās un Arāla jūras baseinos. Dabiskās izplatības areāls Eiropā sniedzas uz ziemeļiem līdz aptuveni 65° ziemeļu platuma Somijā un līdz rietumiem Elbas upē (ietek Ziemeļjūrā), no Alpu dienvidiem līdz Pireneju kalniem.

Zandarta izplatība citviet pasaulē ir palielinājusies introdukciju rezultātā (Krievijas ziemeļi; Turcija, Maroka, Francija, Itālija, Spānija, Beļģija, Nīderlande, Dānija, Anglija u. c.), savukārt Baltijas jūrā – pateicoties pieaugošai eitrofikācijai (pielāgojumi dzīvei duļķainos ūdeņos) un siltākam klimatam. Paplašināts to izplatības areāls valstīs, kur zandarts ir dabiski sastopams (Norvēģija, Zviedrija, Somija, Vācija, Latvija, Lietuva un Igaunija).

Latvijā lielākajās ūdenstilpēs izveidojušās stabilas populācijas, kas pašatražojas. Zandarts kopumā sastopams vairāk nekā 200 ezeros, vairāk nekā 30 ūdenstecēs un 19 ūdenskrātuvēs. Ņemot vērā popularitāti makšķerēšanā un paturēšanu lomā pārtikai, tā ir viena no visbiežāk pavairotajām sugām (līdzvērtīgi ar līdaku) dažādās Latvijas iekšzemes ūdenstilpēs un citviet Eiropā.

Pateicoties salīdzinoši lielai auglībai, nārsta “ligzdas” sargāšanai un salīdzinoši augstai tolerancei pret vides apstākļiem, zandarts ir labs dažādu ūdenstilpju kolonizators. Izņēmuma gadījumi ir nelielas, slēgtas ūdenstilpes, kuras izraisa zivju slāpšanu, kad izveidojas ledus sega un/vai zems pH jeb skābs ūdens, kā arī piemērota nārsta substrāta neesamība.

Introducēts daudzu upju baseinos, ezeros, ūdenskrātuvēs un citur. Suga tiek izmantota biomanipulācijām, papildinot to resursus, lai samazinātu nevēlamu zivju, parasti nelielu karpveidīgo zivju, skaitu. Tādējādi izveidojas jaunas vai palielinās esošās zandartu populācijas. Atsevišķos gadījumos novērots vietējo zivju sugu populāciju ievērojams samazinājums vai pat izmiršana, konkurējošo zivju sugu uzvedības un populāciju lieluma izmaiņas.

Zandartam ir būtiska nozīme ekosistēmu veidošanā, jo tas palīdz regulēt mazāku zivju u. c. dzīvnieku populācijas. Zandarti un to ikri ir nozīmīgs barības objekts vairākām zivju sugām (līdaka, arī zandarts u. c.), zivjēdājiem putniem (jūras krauklis u. c.) un citiem ūdens dzīvniekiem.

Acīmredzot mūsdienās vides apstākļi, ko lielā mērā nosaka klimats un tā pasiltināšanās, ir īpaši labvēlīgi zandarta populācijām. Garākas un siltākas vasaras visdrīzāk uzlabos zandartu augšanas apstākļus un samazinās to mirstību pirmajā dzīves gadā, kas ir būtiski sugas populācijas stabilitātei. Sagaidāma zandartu apdzīvotības areāla paplašināšanās ziemeļu virzienā.

Zandarts tiek uzskatīts par garšīgu pārtikas zivi. Tās gaļa ir liesa un bagāta ar olbaltumvielām.

Savas plēsīgās dabas un salīdzinoši lielo izmēru dēļ populāra suga makšķerēšanā. Populārākās makšķerēšanas vietas ir Daugava un savienotie ezeri (Ķīšezers, Juglas ezers, Mazais un Lielais Baltezers), uz Daugavas esošās ūdenskrātuves, Lielupe, kā arī Burtnieks, Usmas ezers, Puzes ezers, Alūksnes ezers, Ludzas ezers u. c. Zandarts ir viena no mērķa (ieskaites) zivīm makšķerēšanas sacensībās, spiningošanas disciplīnās. Pēdējos gados attīstās makšķerēšana gida pavadībā, kur viena no galvenajām makšķerējamām sugām ir zandarts.

Atsevišķos reģionos būtiska zivs komerciālajā zvejā ar augstu tirgus vērtību. Latvijā augstākās zandartu nozvejas veidojas iekšējos ūdeņos. Tiek nozvejotas aptuveni 20 tonnas gadā (atsevišķos gados vairāk). Zandarti tiek zvejoti galvenokārt Burtnieku, Lubāna un Usmas ezerā, citās iekšzemes ūdenstilpēs – ievērojami mazāk. Salīdzinājumā ar iekšzemes ūdeņiem Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē Latvijas nozvejas ir ievērojami zemākas, ap četrām tonnām gadā. Vairāk zandartu tiek nozvejots pie Igaunijas (Pērnavas līcis) un Somijas krastiem. Vēsturiski šajos reģionos novērota zandartu pārzveja.

Salīdzinoši lielo izmēru un garšīgās gaļas dēļ zandarts ir arī viena no populārākajām zivju sugām akvakultūrā, un tā produkcija ar katru gadu palielinās. Zandartu audzēšanas iespējas tiek pētītas salīdzinoši plaši.

Tā introdukcija ārpus dabiskā areāla var radīt ekoloģiskas problēmas, piemēram, vietējo sugu izēšanu. Vairākas valstis ziņo par nelabvēlīgu ekoloģisko ietekmi pēc ievešanas.

Zandarts nav iekļauts nacionālos un starptautiskos sugu aizsardzības normatīvajos aktos.

Lai gan zandarts nav apdraudēta suga, intensīva zveja un makšķerēšana, kā arī dzīvotņu degradācija var samazināt gan kopējās populācijas lielumu, gan pieaugušo īpatņu (it sevišķi mātīšu) skaitu. Tādējādi izmainās to populāciju struktūra un dabiskās atražošanās spējas. Tomēr pieaugošas ūdenstilpju eitrofikācijas un vispārējā klimata pasiltināšanās apstākļos zandartu populācijas tas varētu ietekmēt drīzāk pozitīvi.

Lai nodrošinātu zandartu populāciju ilgtspējību, ir vēlams ievērot makšķerēšanas noteikumus (Ministru kabineta noteikumi Nr. 800) vai ūdenstilpei saistošus licencētās makšķerēšanas noteikumus, ievērojot lomā paturamo zandartu kopējo skaitu un izmēru. Vajadzētu ievērot saudzīgas apiešanās principus, ja zivs ir atbrīvojama vai nav vēlmes to paturēt lomā. Vēlams izvairīties no zandartu makšķerēšanas vietās, kur makšķerējamais dziļums pārsniedz 7 m, kur pastāv iespēja zandartiem piedzīvot barotraumu, kas rodas straujas spiediena maiņas rezultātā. Ūdeņos, kurus apdzīvo zandarti, vēlams izvairīties no saimnieciskās darbības veikšanas zandartiem piemērotās nārsta vietās (1–3 m dziļumā) to nārsta laikā (no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam).