Sugas nosaukums vispusīgi raksturo mazo dzeni. Tas ir augumā mazāks par citiem Eiropas dzeņiem, pārtiek no neliela izmēra kukaiņiem, barojas uz mazu dimensiju substrātiem un ligzdo tievos, nokaltušos kokos. Liels ir tikai sugas izplatības areāls un vienam pārim nepieciešamā piemērota biotopa platība.

Mazo dzeni aprakstīja Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā, dodot tam zinātnisko nosaukumu Picus minor. 1816. gadā Karls Ludvigs Kohs (Carl Ludwig Koch) to pārvietoja uz Dendrocopos ģinti. Vēlāk tas īslaicīgi ticis iekļauts arī Picoides ģintī. Šobrīd mazais dzenis iekļauts atjaunotajā Dryobates ģintī, ko 1826. gadā izveidoja Frīdrihs Boije (Friedrich Boie). Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem δρῦς, drŷs ‘mežs’ un βάτης, bátēs ‘gājējs’, ‘soļotājs’, tā norādot uz putnu grupas arboreālo dzīvesveidu. Sugas nosaukums minor ‘mazais’, ‘mazāks’ veidots no latīņu valodas vārda. Šobrīd izdala 13 pasugas. Latvijā sastopama nominālā pasuga D. m. minor. 

Ķermeņa garums ir 14–16 cm. Tas ir ievērojami mazāks par citiem Eiropas dzeņiem. Mugura un spārni melnbalti raibi. Vēderpuse un zemastes spalvas pelēcīgi baltas, uz sāniem sīkas, melnas svītriņas. Tēviņiem galvas virsa sarkana ar melnām malām, mātītēm piere un paura daļa balta, galvas virsa un pakausis melns. Vairumam putnu uz pieres un vaigiem arī pelēcīgi brūnas spalvas. Jaunie putni ir ar mazāk spilgtu krāsojumu, un dzimumu noteikšanai būtiskā galvas virsa ir ar tumšiem plankumiem.

Biežāk lietotais sauciens visu gadu ir skaļš, enerģisks “kī-kī-kī-kī”. Uztraukumā ļoti ātrs “kikikiki”. Bungo abi dzimumi. Tarkšķis ir vienmērīgs, ap vienu sekundi garš, samērā ātrs un tembrāli viegls. Dažkārt divi tarkšķi seko viens otram ar ļoti īsu atstarpi. Nesen izšķīlušies mazuļi dobumā klusi čirkst. Pirms izvešanas mazuļi dobumā dzirdami gandrīz nepārtraukti; saucieni atgādina pieaugušo putnu uztraukuma saucienu sērijas.

Mazais dzenis visvairāk ligzdo gaišos lapu koku mežos un mežmalās, kur ir daudz nokaltušu koku un stumbeņu. Bieži sastopams upju un ezeru piekrastēs, parkos, kapsētās un augļu dārzos.

Areāla lielākajā daļā mazais dzenis ir nometnieks. Ziemeļu populācijām rudeņos raksturīgas neregulāras migrācijas, kurās lielāks skaits indivīdu, pārsvarā jaunie putni, dodas rietumu vai dienvidu virzienā. Tāpat kā citām Eiropas dzeņu sugām, mazajam dzenim gadā ir viens perējums. Ligzdošanas sezonā viena pāra izmantotā teritorija (15–50 ha) ir lielāka nekā dižraibajam vai vidējam dzenim. Ligzdo koku dobumos, kurus parasti katru gadu aprīlī kaļ no jauna. Ļoti bieži izvēlas nelielus, nokaltušus vai nolūzušus lapu kokus (stumbeņus) ar mīkstu koksni: apses, alkšņus, vītolus un bērzus. Latvijā mazākais reģistrētais ligzdas koka diametrs krūšu augstumā ir 15,6 cm, vidēji tas ir 24 cm. Citviet bieži ligzdo lielu, dzīvu koku nokaltušos zaros. Tas ir sevišķi raksturīgi vecos augļu dārzos Vācijā un Anglijā. Par ligzdas materiālu kalpo tikai pēc kalšanas dobumā atstātās skaidas. Dējumā visbiežāk 5–6 baltas olas, perē 10–12 dienas. Dobuma kalšanā un perēšanā piedalās abi pieaugušie putni. Naktis ligzdas dobumā pavada tēviņš. Mazuļi atstāj ligzdu 19–23 dienas pēc izšķilšanās, pieaugušie turpina tos barot aptuveni divas nedēļas pēc izvešanas.

No rudens līdz vēlam pavasarim mazais dzenis barojas pārsvarā ar nelielu koksngraužu kāpuriem, kurus iegūst galvenokārt dzīvu lapu koku nokaltušos zaros vai zem koku mizas. Vasarā tas pārtiek no dažādiem posmkājiem, kas dzīvo uz koku vai lapu virsmas. Ķermeņa izmēri un nelielais svars ļauj izmantot substrātus, kuri citiem dzeņiem nav pieejami – ļoti tievus koku zarus un lielāku lakstaugu stublājus. Mēdz baroties niedrājos. Neligzdošanas sezonā barības meklējumos bieži pārvietojas kopā ar zīlīšu bariņiem. Augu barību – ogas, augļus, sēklas – izmanto reti.

Mazais dzenis sastopams mežu zonā gandrīz visā Palearktikā. No Pireneju pussalas un Lielbritānijas līdz Kamčatkai un Japānai. Sastopams arī Āfrikas ziemeļos Alžīrijā un Tunisijā. Izplatības areāls pārsniedz 39 miljonus km². Izplatība pēdējās desmitgadēs paplašinājusies visvairāk Pireneju pussalā un Itālijā. Pasaules populācijas vērtējums ir 2,1–4,8 miljoni pieaugušo putnu, taču lielākajā daļā areāla ziņas par skaitu ir trūcīgas.

Mazais dzenis ir sastopams visā Latvijā, un tā izplatība nav būtiski mainījusies vismaz kopš 1980. gada. Latvijas populācijas vērtējums ir 6000–11 000 pāru.

Pasaules mērogā populācija samazinās piemērotu biotopu platības sarukuma dēļ. Rietumeiropā kopš 1980. gada populācija ir stabila, lai gan Eiropas ziemeļdaļā skaita pārmaiņu tendences lielākoties ir negatīvas. Arī Latvijā kopš 2005. gada vērojams mērens skaita samazinājums.

Nozīmīgākais apdraudējums ir lapu koku mežu platības samazināšanās, it īpaši lielāku ūdenstilpju piekrastēs. Nokaltušo koku aizvākšana mežu apsaimniekošanas procesā samazina biotopa vērtību arī koku sugu sastāva un vecuma ziņā piemērotās audzēs. Mežizstrāde ligzdošanas sezonas laikā ir postoša. Negatīva ietekme ir arī lapu koku mežu fragmentācijai, kas mazo dzeni teritoriālo vajadzību dēļ skar vairāk nekā tās dzeņu sugas, kurām pietiek ar mazāku platību (dižraibo un vidējo dzeni).

Mazais dzenis ir apveltīts ar skaļu balsi. To biežāk izdodas dzirdēt nekā ieraudzīt. Tas reti nonāk tiešākā saskarē ar cilvēku, arī putnu barotavas apmeklē samērā reti.

Mazais dzenis iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā.