Mutvārdu folklora Latgaliešu mutvārdu folkloras žanri strukturāli atbilst latviešu folkloras vispārīgajam modelim, vienlaikus reģionālajā praksē realizējoties lokāli stabilizētos un specifiski transformētos variantos, kuros pārklājas mitoloģiskie, konfesionālie un sadzīviskie diskursi.
Latgaliešu tautasdziesmas saglabājušas vērtīgas liecības gan leksikas (mantotā leksika, izlokšņu īpatnības), gan poētikas līmenī (refrēns kalado Ziemassvētku dziesmās, rūto – Līgo dziesmās, jezeņu – jaunāka rakstura gavēņa dziesmās). Katolicisms tautasdziesmās izpaužas gan Dieva un Māras tēlu sinkrētismā, katolisko prakšu (grēksūdze, baznīcas svētki, gavēnis) atveidojumā, gan jaunāka rakstura Dīva dzīsmēs, kas ir folklorizējies internacionālas paraliturģijas prakses lokālais variants un jau 19. gs. avotos tiek pieteiktas kā pretstats t. s. kuorklu dzīsmēm, kā tika apzīmētas klasiskās tautasdziesmas. Par klasiskiem latgaliešu tautasdziesmu paraugiem uzskatāmas “Lobs ar lobu sasatyka”, “Tuoli dzeivoj muna meiluo”, “Kyukuoja dzaguze uobeļu duorzā”, “Oi, agri, agri gaismeņa ausa”, “Nadūd, Dīvs, veitulam”, “Aiz azara augsti kolni”, “Ceiruļs olu dora” un daudzas citas dziesmas, kas ieņēmušas nozīmīgu vietu gan latgaliešu, gan visas Latvijas tradicionālās mūzikas repertuārā.
Dažādi Latgales lokālās kultūratmiņas slāņi saglabājušies teikās, kur folkloras naratīvs aktualizē konkrētu laiku, vietu un notikumus. Piemēram, dažādi teikas varianti par Mākoņkalnu (Volkenbergu) apliecina, ka vienā naratīvā var savīties gan vēsturiskā atmiņa (motīvs par Rēzeknes, Ludzas un Viļakas izcelšanos), gan mitoloģiskie priekšstati (nolādētā jaunava, kuru sargā divi suņi, Mākoņkalns kā raganu saieta un maģisko izdarību vieta). Arī latgaliešu pasakās, kuru sižeti pieder starptautiski izplatītajiem Ārnes–Tompsona–Utera (Aarne–Thompson–Uther, ATU) pasaku tipiem, universālās sižeta shēmas tiek papildinātas ar Latgalei raksturīgiem sociālvēsturiskiem un kultūras motīviem. To spilgti apliecina Viļānos 19. gs. beigās pierakstītais ATU 510A (Pelnrušķīte) variants, kurā varone veic Latgales zemnieku saimniecībai raksturīgos ikdienas darbus – slauc govis, baro cūkas, nes ūdeni un gatavo ēdienu, bet ķēniņa dēls viņas kurpīti iegūst pēc Svētās Mises, pie baznīcas sliekšņa uzlejot darvu.
Latgaliešu joku pasakas un anekdotes līdzās apdziedāšanās un joku dziesmu tradīcijai atklāj kultūrspecifiskas humora formas, kas balstās latgaliešu valodā, sadzīves reālijās un sociālajā pieredzē, vienlaikus iezīmējot humora ētiskās robežas, nepieļaujot izsmieklu par fiziskām nepilnībām un cilvēka nespēju. Komiskais efekts nereti tiek veidots, izmantojot etniskos un sociālos stereotipus, opozīciju “savs–svešs”, kā arī valodas atšķirības un pārpratumus, kas radušies dažādu valodu saskarsmē.
Latgaliešu mīklās un ar to minēšanu saistītajos rituālos līdzās sadzīves reālijām sastopami mitoloģiski un kristīgajai tradīcijai raksturīgi priekšstati. Par mīklu minēšanas kontekstu, arhaisku priekšstatu transformāciju un dažādu folkloras žanru elementu savijumu liecina arī t. s. soda formulas (Latgalē sauktas arī dādu un buobu viļkšona), kurās līdzās performatīvajai funkcijai saglabājušies arhaiskās simbolikas elementi – maģiskie skaitļi, formulveida valoda un mītiskajai telpai raksturīgi tēli.
Latgaliešu parēmijas (sakāmvārdi un parunas) atspoguļo latgaliešu vērtību sistēmu – dzīves gudrību, grūtību pārvarēšanu, kristīgās ētikas ietekmi un humora elementus. Parēmiju poētika tās saista ar tautasdziesmām, mīklām un vēstītājfolkloru, savukārt situatīvais lietojums tās padara par nozīmīgu dzīvās latgaliešu valodas sastāvdaļu un reģionālās kultūras identitātes izpausmi. Parēmiju tradīcija turpinās arī digitālajā vidē. Sociālajos medijos, īpaši Facebook, ieraksti ar ievadformulu “Kai saceja muna baba...” kļuvuši par kolektīvas jaunrades formu, kur tradicionālās un jaunradītās dzīves gudrības tiek papildinātas un komentētas, saglabājot parēmijām raksturīgo aforistisko un humoristisko izteiksmi.
Tautas maģija latgaliešu folklorā aptver ticējumus, buramvārdus un rituālās darbības, kuru pamatā ir pārliecība par vārda, darbības un simbolu iedarbīgumu. To raksturo senāku mitoloģisko priekšstatu un kristīgās tradīcijas savijums, kas izpaužas gan dziedniecībā un aizsardzības praksēs, gan ikdienas un gadskārtu rituālos. Ticējumi regulē cilvēka attiecības ar dabu, sabiedrību un pārdabisko pasauli, bet buramvārdi funkcionē kā mutvārdos pārmantotas formulas, kurām piedēvēta spēja ietekmēt veselību, auglību, labklājību un likteni.
