Dabisko tiesību skolas ideju ietekmē 1804. gadā pieņemtais Francijas Civilkodekss ir spēkā esošs likums, kurš būtiski ietekmējis turpmāko izpratni par privāttiesībām Eiropā un ārpus tās, ticis plaši recipēts (pārņemts) vispirms Frankofonijas valstīs, kā arī Itālijā, Nīderlandē, Rumānijā, arī Vācu Impērijas rietumos, kur bija spēkā, līdz 1900. gadā stājās spēkā Vācu civillikums (Burgerliches Gesetzbuch, BGB) u. c.

Civilkodekss ir pirmais no t. s. pieciem kodeksiem (franču les cinq codes), kas secīgi pieņemti Napoleona I (Napoléon I^er) valdīšanas laikā: 1804. gadā pieņemts Civilkodekss (Code Civil), 1806. gadā Civilprocesa kodekss (Code de Procedure Civile), 1807. gadā Komerctiesību kodekss (Code de Commerce), 1808. gadā Kriminālprocesa kodekss (Code d’instruction Criminelle) un 1810. gadā Sodu kodekss jeb Kriminālkodekss (Code Penal). Tie tika izstrādāti t. s. Napoleona likumdošanas ietvaros, lai ar visaptverošu reformu pilnībā pārkārtotu Francijas tiesību sistēmu no viduslaiku kārtu sabiedrības partikulārajām tiesībām, kuru saturu būtiski ietekmēja katoļu baznīca un kanoniskās tiesības, uz Franču revolūcijas laikā iedibinātajām idejām par humānām, dabiskajām tiesībām atbilstošām tiesībām. Proti, reformas mērķis bija izveidot tādu tiesību sistēmu, kas nodrošinātu 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā noteikto cilvēka pamattiesību īstenošanu.

Civilkodekss licis pamatu izpratnei par kodifikāciju kontinentālajā Eiropā, proti, katrai nozarei ir savs kodekss, kurš ir pilnīgs, jo ietver visas normas, kas regulē konkrēto nozari, un jebkuri grozījumi tiek veikti tieši kodeksā. Kodifikācijas mērķis ir sakārtot tiesību sistēmu, padarot normu piemērošanu vienkāršu un skaidru ikvienam cilvēkam.

Jau Franču revolūcijas laikā bija iecerēts valstī veikt visaptverošu reformu, lai ar tiesību palīdzību iedzīvinātu revolūcijas vērtības – brīvību, vienlīdzību, īpašumu (liberté, égalité, propriété), kas liktas pamatā Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā noteiktajām cilvēka pamattiesībām. Tika uzsākts darbs pie tiesību kodifikācijas un savākti apjomīgi materiāli likumdošanai, kā arī izstrādāti vairāki civilkodeksa projekti.

1793. gadā Francijas Nacionālais konvents (Convention nationale) izskatīja civilkodeksa projektu, ko bija izstrādājusi likumdošanas komiteja Žana Žaka Režisa de Kambaseresa (Jean-Jacques-Régis de Cambacérès) vadībā. Kodekss bija strukturēts daļās: personas, lietas, līgumi, prasības. Tajā bija 719 panti. Projekta pamatā bija dabisko tiesību idejas un revolūcijas laikā izvirzītās prasības. Taču Nacionālais konvents to noraidīja kā pārāk garu un juridiski sarežģītu. Nākamā 1794. gada redakcija ietvēra 297 pantus, bet likumdevējs to noraidīja ar tiem pašiem argumentiem. 1796. gadā Ž. Ž. R. de Kambaseresa komitejas izstrādātajā trešajā redakcijā bija 1104 panti. Tā ietvēra gan romiešu tiesības, gan franču paražu tiesības – kutumus (coutumes). Trešais projekts bija inovācija. Tajā pirmo reizi bija apvienoti romiešu tiesību jēdzieni, principi, kodeksa struktūra, kas balstījās romiešu jurista Gaja institūcijās (Gaius Institutiones), t. i., dalījums: personās, lietās un prasībās, ar Franču revolūcijas principiem – brīvība, vienlīdzība, īpašums. Lai gan mūsdienu zinātnieki atzīst, ka šis bijis veiksmīgākais projekts, likumdevējs to pat neizskatīja, jo 1795. gadā bija pieņemta jauna konstitūcija un līdz ar to mainījās politiskā situācija. Tika izstrādāti vēl vairāki projekti, taču revolūcijas laika mainīgā politiskā situācija nebija piemērota, lai veiktu apjomīgas reformas tiesībās, kuras papildus kavēja strīdi par politiski jutīgiem jautājumiem – laulība, laulības šķiršana, adopcija un mantošana.

Vienlaikus Francijai bija nepieciešamas jaunas civiltiesības, jo valsts bija tiesiski sašķelta. Dažādos reģionos bija spēkā atšķirīgas tiesības, arī dažādu kārtu cilvēki baudīja atšķirīgas tiesības. Turklāt viduslaiku tiesības kavēja ekonomisko izaugsmi: gan civiltiesisko apgrozījumu, gan darba tirgus attīstību utt. Jau 1790. gada Tiesu iekārtas likums (Loi des 16–24 août 1790 sur l’organisation judiciaire) noteica, ka “civiltiesības tiks pārskatītas un reformētas, lai radītu vienotu kodeksu, kas ietvers vienkāršas, skaidras, konstitūcijai atbilstošas normas”.

Situācija valstī stabilizējās 1799. gadā ar Napoleona I kļūšanu par Francijas Republikas pirmo konsulu. Napoleons I par savas valdīšanas galvenajiem uzdevumiem izvirzīja īstenot nesasniegtos revolūcijas mērķus, tostarp reformēt tiesu un tiesību sistēmu. Par būtiskāko uzdevumu tika izvirzīta jauna civiltiesību regulējuma – civilkodeksa – izstrāde.

Napoleons I lūdza otro valsts konsulu Ž. Ž. R. de Kambaseresu iesniegt izstrādātos civilkodeksa projektus un savāktos likumdošanas materiālus, kā arī ieteikt, kurus juristus iekļaut civilkodeksa izstrādāšanas komisijā. 1800. gada 12. augustā Napoleons I civilkodeksa projekta izstrādāšanai izveidoja komisiju četru locekļu sastāvā. Komisiju uzdeva vadīt kasācijas tiesas priekšsēdētājam Fransuā Denī Tronšē (François Denis Tronchet). Komisijā iekļāva advokātu Žanu Etjēnu Marī Portalisu (Jean-Étienne-Marie Portalis), tiesnesi un paražu tiesību speciālistu Fēliksu Žiljēnu Žanu Bigo de Preamenē (Félix-Julien-Jean Bigot de Préameneu), bet par komisijas sekretāru iecēla kasācijas tiesas tiesnesi Žaku de Malvilu (Jacques de Maleville). Komisijas locekļi pārstāvēja atšķirīgus ideoloģiskos uzskatus, dažādus amatus tiesu sistēmā un pārzināja dažādu Francijas reģionu tiesību avotus. Mūsdienu pētnieki, piemēram, Remī Kabrijaks (Rémy Cabrillac) komisiju apzīmē kā “filozofiski eklektisku”, kas iedvesmu smēlās no visiem juridiskās domas strāvojumiem, kas Francijā bija radušies kopš 17. gs., un uzskata, ka tieši eklektiskā tiesību normu un juridiskās domas sintēze kalpojusi par pamatu izcilajam sasniegumam – universālam, ilgtspējīgam civilkodeksam, kurš ir spēkā vairāk nekā 200 gadus.

Komisija projektu izstrādāja četru mēnešu laikā. Par projektu piezīmes vispirms izteica apelācijas un kasācijas tiesas. Pēc tam atbilstoši 1799. gada konstitūcijai to virzīja apspriešanai Valsts padomes plenārsēdēs. Sēdes vadīja vai nu pirmais konsuls Napoleons I, vai otrais konsuls Ž. Ž. R. de Kambaseress. Abi konsuli ierosināja būtiskus grozījumus projektā. Napoleons I par būtiskāko prasību izvirzīja, lai civiltiesību normas būtu viegli uztveramas ikvienam pilsonim bez papildu skaidrojumiem, jo tas ir likums cilvēkiem, nevis tikai juristiem.

Projekts ietvēra 2281 tiesību normu un tika noslīpēts, līdz to veidoja lakoniskas, sistēmiski konsekventas, skaidras tiesību normas ar vienkāršu juridisko valodu. Projekts apvienoja politisku konservatīvismu (piemēram, laulību un ģimenes tiesībās) un ekonomisku liberālismu (piemēram, līgumu slēgšanas brīvība).

Civilkodeksa projektu sadalīja 36 atsevišķos likumos, kurus, ievērojot 1799. gada konstitūciju, virzīja apstiprināšanai Tribūnātā (Tribunat). Šajā laikā likumdošanas procesā projektam pēc apspriešanas Valsts padomē bija secīgi jāgūst atbalsts Tribūnātā, Likumdošanas korpusā (Corps législatif) un Senātā (Sénat). Sākotnēji projekts neguva atbalstu Tribūnātā, kur bija ievērojams skaits Napoleona I pretinieku. Lai virzītu projektu uz priekšu, viņš veica Tribūnāta reformu, samazinot locekļu skaitu uz pusi, pamatā atstājot savus atbalstītājus. Tas sekmēja projekta veiksmīgu tālāku virzību. Visi 36 likumprojekti tika apstiprināti. Ar 1804. gada 21. marta likumu Par spēkā stāšanos tos apvienoja Francijas Civilkodeksā (Code civil des Français). Līdz ar Civilkodeksa spēkā stāšanos spēku zaudēja visi iepriekš piemērotie tiesību avoti: vietējie kutumi, ordonanses (ordonnance), romiešu tiesību avoti u. c.

Civilkodeksa saturs:

Ievads (1.–6. pants): Likumu publicēšanas, spēkā esamības un piemērošanas pamatprincipi;

I grāmata: Personas (7.–515. pants): Personu tiesības (regulē tikai fizisku personu tiesības: tostarp civilstāvokli, laulību, laulības šķiršanu, aizbildnību), iekļaujot arī pilsonības jautājumus;

II grāmata: Īpašums un īpašuma aprobežojumi (516.–710. pants): (lietas, īpašums, tiesības uz svešu lietu);

III grāmata: Dažādi īpašumtiesību iegūšanas veidi (711.–2283. pants): (mantojuma tiesības, saistību tiesības, noilgums, ieilgums (valdījums), laulāto mantiskās attiecības).

Struktūra pārņemta no romiešu tiesību mācību grāmatām, vispirms Gaja institūciju iedibinātās struktūras – personas, lietas, prasības. Sistēmas pamatā ir princips: “Jo visi likumi, ko mēs lietojam, attiecas vai nu uz personām, vai uz lietām, vai uz prasībām...” (Omne autem jus, quo utimur, vel ad personas pertinet vel ad res vel ad actiones.)

Civilkodekss iedzīvināja racionālās, humānās dabisko tiesību idejas, saskaņā ar kurām saprātīgs cilvēks ar brīvu gribu, valsts netraucēts, bauda tiesības un iesaistās privātās attiecībās ar citiem cilvēkiem, proti, nostiprināja līgumu brīvības principu un visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā.

Civilkodekss noteica personas vienlīdzības un brīvības principus, privātīpašumu un tā brīvu civiltiesisko apgrozījumu, valsts un baznīcas šķirtību/sekularizāciju, kas būtiski ietekmēja laulību tiesības, jo laulības slēgšana un šķiršana nonāca valsts kompetencē. Civilkodekss neparedzēja juridiskās personas. Tas skaidrojams ar vēršanos pret viduslaiku cunftēm un ģildēm, kuras līdz tam ierobežoja ekonomisko brīvību un izaugsmi. Civilkodeksa autori uzsvēra, ka civilās tiesības ir strikti individuāls jautājums, – tās piemīt tikai cilvēkam. Personu apvienības tika atzītas tikai peļņas gūšanai, piemēram, ar sabiedrības līgumu (1832. pants).

Civilkodekss stājās spēkā 1804. gada 21. martā kā Francijas Civilkodekss (Code civil des Français), 1807. gadā nosaukums tika grozīts uz Napoleona Kodekss (Code Napoleon), bet 1814. gadā uz Civilkodekss (Code civil). Civilkodekss ir piedzīvojis virkni grozījumu, bet ar 2006. un 2007. gada reformām tika papildināts ar IV un V grāmatu.

Lai gan Civilkodekss ticis slavēts kā individuālismu, liberālismu un demokrātiju iedzīvinošs likums, ģimenes tiesībās tas bija visai regresīvs, jo nostiprināja patriarhālo ģimenes modeli. Brīvība un vienlīdzība ar šo likumu, tāpat kā ar 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju, tika noteikta tikai vīrietim. Pētnieki, piemēram, Štefans Meders (Stephan Meder) secina, ka, lai gan Francija pasludināja sekularizāciju, ģimenes tiesībās joprojām dominēja kanonisko tiesību izpratne par laulību un laulāto lomām ģimenē, kurā pilntiesīgs ir vīrietis, bet sieviete tiek marginalizēta un ierobežota tiesībās. Š. Mēders raksta, ka likums ietver “despotisku naidīgumu pret sievietēm”, turpinot viduslaikos valdījušo patriarhātu.

Saskaņā ar Civilkodeksa normām precēta sieviete no laulības brīža zaudēja rīcībspēju, tā tiekot pielīdzināta nepilngadīgajiem un garīgi slimajiem. Bez vīra atļaujas viņa nedrīkstēja veikt juridiskas darbības (iesūdzēt tiesā, parakstīt līgumu, tostarp stāties algotā darbā). Vīrs viens pārvaldīja laulāto mantu. Civilkodeksa 213. pantā apkopota šī asimetriskā dinamika: “Vīra pienākums ir dot sievai aizsargājošu aizbildnību, sievas – paklausīt vīram.”

“Ģimenes galvai” – tēvam bija tiesības noteikt “mājas pārmācību” sievai un bērniem. 371. pants pakļāva bērnu tēva absolūtai varai. Tēvs tika atzīts par “mājas miertiesnesi”, kas bija tiesīgs ieslodzīt savus bērnus.

Dzimumiem nevienlīdzīgi noteikumi bija arī laulības šķiršanā, jo vīram bija ievērojami vieglāk šķirt laulību nekā sievai. Piemēram, vīrs varēja pieprasīt šķirt laulību, ja sieva pārkāpusi laulību. Turpretī sieva varēja pieprasīt šķiršanos uz laulības pārkāpuma pamata tikai, ja vīrs mīļāko iemitināja laulāto dzīvesvietā.

Ģimenes tiesību normas ir Civilkodeksa daļa, kurā veikti visbūtiskākie grozījumi. 1965. gadā atcēla precētu sieviešu rīcībspējas ierobežojumus. Sievas turpmāk drīkstēja strādāt, atvērt bankas kontu un pārvaldīt savu īpašumu bez vīra atļaujas. 1970. gadā “tēva varu” aizstāja ar vecāku kopīgas varas jēdzienu, atcēla “ģimenes galvas” statusu vīram. 1972. gada likums izbeidza diskrimināciju starp bērniem, ārlaulībā dzimušiem bērniem piešķirot tādas pašas mantošanas tiesības kā laulībā dzimušiem bērniem. 1975. gada likums liberalizēja laulības šķiršanu, ieviešot laulības šķiršanu pēc savstarpējas vienošanās, atceļot vainas principu, proti, prasību kādam no laulātajiem atzīt vainu. 1985. gadā noteica laulāto līdztiesību, rīkojoties ar mantu.

Pašreizējā Civilkodeksa redakcijā ir 2896 panti. No pirmās redakcijas 2281 panta aptuveni puse saglabājusies līdz mūsdienām.