Rašanās cēloņi un iemesli, radītāji Pirmais likums, kas Francijā regulēja komerctiesības, bija 1673. gada Komerctiesību ordonanse (Ordonnance du commerce; arī Savarī kodekss, Code Savary, Tirdzniecības kodekss, Code Marchand), kas tika pieņemta karaļa Luija XIV (Louis XIV) valdīšanas laikā, pēc ministra Žana Batista Kolbēra (Jean-Baptiste Colbert) un tirgotāja Žaka Savarī (Jacques Savary) iniciatīvas.
Jau 18. gs. otrajā pusē tika atzīts, ka komerctiesību regulējums ir nepilnīgs un daļēji neatbilstošs ekonomiskajiem apstākļiem. Tāpēc 1778. gadā tika izveidota komisija, lai izstrādātu jaunu regulējumu. Projekts, kurš tiek dēvēts par Miromesnila–Montarāna projektu (Le projet Miromesnil-Montaran), paredzēja lielāku brīvību komercdarbībā un tika iesniegts Parīzes parlamentam atzinuma sniegšanai 1783. gadā, taču parlaments vēl nebija sniedzis savu atzinumu, kad 1789. gadā sākās revolūcija.
Joprojām spēkā esošā Komerctiesību ordonanse neatbilda Franču revolūcijas ideāliem, jo balstījās uz stingru valsts kontroli, ģilžu sistēmu un priviliģētām tirdzniecības struktūrām. Turpretī revolūcija pieprasīja absolūtu ekonomisko brīvību un vienlīdzību. Galvenās pretrunas ar revolūcijas ideāliem: komercijā noteikta valsts kontrole un merkantilisms, brīvu cenu veidošanās aizliegums; ekonomika kalpo absolūtajai monarhijai; ģilžu sistēma un to monopoli; jaunu tirgus dalībnieku izslēgšana; brīvas konkurences aizliegums; sabiedrības kārtu struktūra un tai pakārtotās privilēģijas, kas radīja nevienlīdzību starp tirgus dalībniekiem.
Pirmie Franču revolūcijas laika likumi par komerctiesībām:
- 1791. gada 2.–17. marta t. s. Dalāra dekrēts (Loi des 2–17 mars 1791 portant suspension de tous les droits d’aides, de toutes les maîtrises et jurandes et établissement des droits de patente; décret d’Allarde), kura iniciators bija barons Pjērs Dalārs (Pierre d’Allarde). Ar dekrētu tika likvidētas pastāvošās ģildes, korporācijas un komerciālie monopoli. Dekrēts noteica tirdzniecības brīvību, piešķirot ikvienam pilsonim tiesības strādāt jebkurā profesijā vai dibināt uzņēmumu;
- 1791. gada 14. jūnija t. s. Lešapeljē likums (La loi Le Chapelier; iniciators Izaks Renē Gijs Lešapeljē, Isaac-René-Guy le Chapelier), ar kuru tika aizliegts dibināt jebkādas apvienības: ģildes, cunftes, strādnieku un darba devēju apvienības, kā arī streikot. Tas papildināja tirdzniecības brīvību ar radikālu ekonomisko individuālismu un aizliedza kolektīvu interešu pārstāvniecību tirdzniecībā un amatniecībā.
Taču ar revolūcijas laika likumiem netika sakārtota uzņēmējdarbības vide un sekmēts valsts ekonomiskais uzplaukums. Francijas pirmais konsuls Napoleons I nolēma, ka vienlaikus ar darbu pie Civilkodeksa, jāuzsāk darbs, lai sagatavotu arī Komerckodeksu, kas papildinās privāttiesības ar speciāliem noteikumiem uzņēmējdarbībai. Likumprojekta izstrādāšanai 1801. gada aprīlī izveidoja komisiju septiņu ekspertu sastāvā. Par priekšsēdētāju tika iecelts Apelācijas tiesas (Cour d’appel) tiesnesis Filips Žozefs Gorno (Philippe-Joseph Gorneau). Komisijā darbojās arī tirgotājs, baņķieris, ekonomists, Parīzes Komerctiesas (Tribunal de commerce de Paris) tiesnesis Vitāls Rū (Vital Roux), tirgotājs, Parīzes Komerctiesas prezidents Pjērs Viņons (Pierre Vignon), tirgotājs, bijušais komerctiesnesis Žans Marī Bursjē (Jean-Marie Boursier), tiesību zinātnieks Žans Batists Legrā (Jean-Baptiste Legras), tiesnesis Klods Gijoms Kulons (Claude-Guillaume Coulomb), Parīzes lombarda administrators un Civilo slimnīcu ģenerālpadomes loceklis Žaks Antuāns Murgs (Jacques Antoine Mourgue). Komisijai tika uzdots izstrādāt skaidrus noteikumus par komercdarījumiem, uzņēmumu darbību, bankrota procesu un vekseļiem. Tika nolemts, ka Komerckodeksā jāiekļauj arī jūras tiesības, kas iepriekš tika regulētas ar atsevišķu ordonansi.
Darba gaitā tika izstrādāti četri projekti. Komisijas pirmais projekts jeb Gorno projekts (Le projet Gorneau) bija izstrādāts jau 1801. gada nogalē, kas lielā mērā bija balstīts Miromesnila–Montarāna projektā. Projekts tika nosūtīts apspriešanai tiesām, bet projekts neapmierināja praktiķus, un tie ne tikai izteica piezīmes par projektu, bet Lionas Komerctiesa 1802. gadā pat izstrādāja savu projektu. Tiesu viedokļus analizējot, 1803. gadā tapa Gorno komisijas otrais projekts ar nosaukumu “Komerckodeksa projekta pārskatīšana ar Kasācijas tiesas, Apelācijas tiesu un komerctiesu un padomju piezīmju pamatotu analīzi”. Taču arī šis projekts neapmierināja praktiķus, un Parīzes Tirdzniecības palāta (Chambre de commerce et d’industrie de Paris) pēc savas iniciatīvas atkārtoti pārskatīja projektu. Palātas galvenais mērķis bija novērst bankrota tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas bija aktuāla tiesu praksē un grāva gan pilsoņu labklājību, gan valsts ekonomiku. Rezultātā 1804. gadā Parīzes Tirdzniecības palāta izstrādāja ceturto kodeksa projektu.
Pēc atgriešanās no ārzemēm, kur Napoleons I bija piedalījies militārās kampaņās, viņš aktīvi virzīja jaunā komerctiesību regulējuma pieņemšanu. Tas bija būtiski, ņemot vērā valsts slikto ekonomisko stāvokli. Valsts padomē (Conseil d’État) 1806.–1807. gada projekts tika apspriests deviņus mēnešus 61 (citos avotos 68) plenārsēdē. Napoleons I vadīja četras sēdes, no kurām trīs bija veltītas bankrota un vekseļu jautājumiem. Pārskatītais projekts atbilstoši 1799. gada konstitūcijai pēc apspriešanas Valsts padomes plenārsēdēs secīgi tika virzīts apstiprināšanai Tribūnātā (Tribunat), Likumdošanas korpusā (Corps législatif) un Senātā (Sénat).
Komerckodekss tika pieņemts 1807. gada 5. septembrī un stājās spēkā 1808. gada 1. janvārī saskaņā ar 1807. gada 15. septembra likumu, kas noteica, ka ar Komerckodeksa spēkā stāšanos zaudē spēku visi citi tiesību avoti, kas iepriekš regulēja komerctiesības. Lai gan kodekss ir piedzīvojis būtiskus grozījumus, tas joprojām ir spēkā.
Kodeksa gala redakcija bija balstīta 1673. gada Komerctiesību ordonansē, ņemot vērā Miromesnila–Montarāna projektu un tiesu priekšlikumus. Pretstatā Civilkodeksa liberālajam garam Komerckodekss saglabāja stingrāku valsts iejaukšanos saimnieciskajā darbībā, kas skaidrojams gan ar pastāvošo situāciju, proti, personas savas tiesības bieži izmantoja pretēji labai ticībai, apzināti izputinot citus, gan apstākli, ka komercdarbība tieši ietekmē citu personu intereses, tautsaimniecību un visas sabiedrības labklājību, t. i., valsts intereses, proti, komerctiesības ir viens no privāto un publisko tiesību saskares punktiem.
1807. gada Komerckodekss sastāv no 648 pantiem, kas sadalīti četrās grāmatās.
I grāmata ar nosaukumu “Par tirdzniecību vispār” (Du commerce en général) sadalīta astoņās sadaļās un ietver 189 pantus, kas aptver dažādas tēmas, kā komersanti, lietvedības noteikumi / tirdzniecības grāmatas, sabiedrības, pirkumi–pārdevumi (komercpirkumi), biržas, mākleri un vērtspapīru tirgotāji, vekseļi utt.
II grāmata ar nosaukumu “Par jūras tirdzniecību” (Du commerce maritime) sadalīta 14 sadaļās un sastāv no 247 pantiem.
III grāmata “Par maksātnespēju un bankrotiem” (Des faillites et banqueroutes) ietver 178 pantus.
IV grāmata ar nosaukumu “Par komerctiesām” (De la juridiction commerciale) sastāv no 34 pantiem.