Likumos noteiktās personas tiesības un brīvības ir īstenojamas tikai tad, ja pastāv konkrēts mehānisms to iegūšanai, izmantošanai, aizstāvēšanai. Tāpēc, lai iedzīvinātu 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā noteiktās pamattiesības, nepietika ar 1804. gada Civilkodeksa stāšanos spēkā. Lai tās piemērotu, bija nepieciešams arī atbilstošs process un tiesu sistēma. Tāpēc kā otrais no t. s. Napoleona pieciem kodeksiem (franču les cinq codes) 1806. gadā tika pieņemts Civilprocesa kodekss, kurš noteica procesuālo kārtību personas civiltiesību aizstāvēšanai, nodrošinot likumīgu, publisku, skaidru, vienveidīgu, mutvārdu tiesas procesu, kura pamatos likti personas privātautonomijas un sacīkstes principi. Tas tika darīts, lai novērstu patvaļīgus tiesnešu nolēmumus un garantētu tiesvedības dalībniekiem, ka viņu materiālās tiesības, kas noteiktas 1804. gada Civilkodeksā, tiks piemērotas likumīgi, vienveidīgi un paredzami.

Jau 1789. gadā revolucionāri izvirzīja prasību “reformēt” 1667. gada Civilprocesa ordonansi (L’ordonnance civile de 1667) un 1670. gada Kriminālprocesa ordonansi (L’ordonnance criminelle de 1670), proti, pirmo Francijas procesuālo tiesību kodifikāciju noteikumus. Nekavējoties tika uzsākts darbs pie tiesu un tiesību sistēmas reformas, jo vecās tiesības neatbilda revolūcijas idejām: humānismam, demokrātijai un individuālismam.

Ar 1790. gada Tiesu iekārtas likumu (Loi des 16 et 24 août 1790 sur l’organisation judiciaire) likvidēja feodālo, “necaurspīdīgo” tiesu sistēmu un izveidoja neatkarīgu, no izpildvaras atdalītu tiesu sistēmu. Lai padarītu tiesu sistēmu pieejamāku pilsoņiem, tika ieviesti brīvprātīgie miertiesneši, kuri pamatā darbojās kā samierinātāji un mediatori civilos strīdos. Civilprocesa reformas galvenais mērķis bija vienkāršot procedūru, lai saīsinātu tiesas procesus un padarītu tos lētākus. Civilprocess tika racionalizēts un vienkāršots. Svarīgākie jaunievedumi civilprocesā:

1. vienlīdzība likuma priekšā; visi pilsoņi – neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa – bija pakļauti vieniem procesuālajiem noteikumiem;
2. atklātums un mutvārdu process; iepriekš monarhijas laikā īstenotais slepenais, rakstiskais tiesas process tika aizstāts ar publisku mutvārdu procesu.

Civilie strīdi galvenokārt tika novirzīti uz brīvi izvēlētām arbitrāžas tiesām (šķīrējtiesām), nevis valsts tiesām. Reforma tika veikta ar atsevišķu likumu palīdzību. Piemēram, ar 1792. gada 20. septembra likumu par civilstāvokli (Loi du 20 septembre 1792 sur l’état civil) valsts pārņēma savā kompetencē civilstāvokļa aktu reģistrāciju, ieviesa civillaulību, t. i., laulību, ko reģistrējusi valsts iestāde ar civilstāvokļa aktu, un legalizēja laulības šķiršanu.

Tomēr jakobīņu terora laikā, t. i., no 1793. gada, daudzi jaunievedumi likumos un procedūrās tika drastiski vienkāršoti, līdz tie vairs nesasniedza atbilstošu personas pamattiesību nodrošināšanas līmeni, jo nenodrošināja taisnīgu tiesu.

Jau tad, kad ritēja darbs pie Civilkodeksa, Napoleons I (Napoléon I^er) nolēma, ka nekavējoties jāuzsāk darbs pie Civilprocesa kodeksa, kas noteiktu kārtību civiltiesisko dokumentu (līgumu, testamentu u. c.) sastādīšanai un strīdu izšķiršanai starp pilsoņiem. 1802. gadā tika iecelta komisija, kuru vadīja tiesnesis Žans Batists Treilārs (Jean-Baptiste Treilhard) – aktīvs revolūcijas laika politiķis, kuru Napoleons I iecēla par Apelācijas tiesas priekšsēdētāju. Kodeksa projektu pamatā izstrādāja cits komisijas loceklis – Estašs Nikolā Pižo (Eustache-Nicolas Pigeau), monarhijas laika jeb vecā režīma civilprocesa speciālists, kurš 1805. gadā kļuva par profesoru Parīzes Juridiskajā skolā (École de droit de Paris) un docēja civilprocesu.

Tāpat kā tas tika darīts ar Civilkodeksa projektu, komisijas izstrādātie projekti oficiāli tika nodoti apspriešanai Apelācijas un Kasācijas tiesās. Proti, vispārīgos procesa principus noteica komisijas speciālisti, savukārt to praktisko piemērošanu tiesību normās iestrādāja, ņemot vērā praktiķu, t. i., tiesnešu, viedokļus. Arī šis kodekss saskaņā ar likumdošanas procesu pēc apspriešanas tiesās atbilstoši 1799. gada konstitūcijai tika apspriests Valsts padomes (Conseil d’État) plenārsēdēs, lai tālāk secīgi virzītu apstiprināšanai Tribūnātā (Tribunat), Likumdošanas korpusā (Corps législatif) un Senātā (Sénat).

Pēc tiesu komentāriem pārstrādāto projektu pa daļām izsludināja laikā no 1806. gada aprīļa līdz maijam. Tiek atzīts, ka projekts izstrādāts, par pamatu ņemot 1667. gada Civilprocesa ordonansi. Alēns Veifelss (Alain Wijffels) uzskata, ka “1806. gada Civilprocesa kodekss bija revolucionāru sasniegumu un reakcionāra tradicionālisma sajaukums. Vēl vairāk nekā tā ievērojamais priekštecis [Civilkodekss], 1806. gada kodekss tika izstrādāts apstākļos, kuros tika atbalstīta atgriešanās pie “likuma un kārtības”. Ar revolūcijas laika mēģinājumiem organizēt tiesvedību vienkāršā, neformālā, sistemātiskā veidā tomēr neizdevās izstrādāt alternatīvu tradicionālajām procesuālajām tiesībām, un tās atgriezās pie prakses, kuras pamatā bija 1667. gada regulējums.”

Atšķirībā no Civilkodeksa izstrādes procesa, strādājot pie Civilprocesa kodeksa, Napoleons I reti piedalījās komisijas un Valsts padomes darbā. Viņš apmeklēja tikai vienu sēdi no 23. Viņš uzskatīja, ka šeit nav nepieciešama būtiska politiska iejaukšanās, un paļāvās uz otrā valsts konsula Žana Žaka Režisa de Kambaseresa (Jean-Jacques-Régis de Cambacérès) dalību un kompetenci. Apspriežot projektu likumdošanas procesā, galvenās diskusijas nebija par tā struktūru, principiem vai jēdzieniem, bet gan par to, lai procesuālie noteikumi nodrošinātu Civilkodeksā noteikto materiālo tiesību vienveidīgu īstenošanu un nenonāktu pretrunā ar tām.

Civilprocesa kodeksu pieņēma ar 1806. gada 14. aprīļa likumu, un tas stājās spēkā 1807. gada 1. janvārī.

Lai arī 1806. gada kodeksā izmantoti 1667. gada ordonanses juridiskie jēdzieni, likumdevējs izvirzīja uzdevumu “izvairīties no neskaidrībām, kas saistītas ar daudzu vārdu polisēmiju juridiskajā valodā”. Rezultātā Civilprocesa kodeksa valoda bija vienkārša, skaidra, lietotie juridiskie jēdzieni – viennozīmīgi. Kodeksa uzbūve veidota tā, lai noteiktu vienotu civilprocesa procedūru modeli, kurš vienlaikus būtu pietiekami elastīgs, lai to pielāgotu netipisku gadījumu konkrētām vajadzībām. Proti, likumdevēji “vienoto modeli” uzskatīja par procesuālo tiesību “vispārējo tiesību normu”, no kuras atkāpās tikai, lai pielāgotu noteikumus konkrētām vajadzībām vai interesēm ar “speciālo tiesību normu”. Kodekss sastāvēja no divām daļām. Pirmo daļu veidoja piecas grāmatas:

I grāmatā “Par miertiesām” (De la Justice de Paix) noteikta tiesvedības vispārējā kārtība, kas atsevišķos gadījumos atkāpjas no vispārējā modeļa, kurš detalizēti regulēts arī II grāmatā. Tā noteica prasību pusēm obligāti iziet samierināšanās procesu un ļoti īsus pavēstes termiņus (ne vēlāk kā trīs dienas pirms tiesas sēdes). Process bija mutvārdu, paredzēts nelielu ikdienas strīdu ātrai risināšanai. Lieta tika skatīta tiesā atbilstoši atbildētāja dzīvesvietai vai mantojuma jautājumos – vietai, kur atrodas īpašums.

II grāmatā “Par zemākajām tiesām” (Des Tribunaux inférieurs) regulēta vispārējā tiesvedības kārtība pirmās instances tiesās. Noteikts obligāts pušu samierināšanas posms pirms tiesvedības uzsākšanas, stingri regulēta atbildētāja izsaukšanas procedūra un tiesas sēdes atlikšanas kārtība (59.–74. pants), strikti noteikts tiesas sēžu publiskais raksturs.

III grāmata “Par apelācijas tiesām” (Des Tribunaux d’appel) nosaka vispārējo kārtību tiesvedībai apelācijas tiesās. Apelācijas tiesas atkārtoti izskata lietu pēc būtības, vērtējot gan faktus, gan tiesību jautājumus. Piedalās pieredzējušāki tiesneši, kas spriedumu taisa, ievērojot koleģialitātes principu.

IV grāmata “Ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļi” (Des Voies extraordinaires) apkopo tiesvedības dalībniekiem pieejamos ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas izmantojami, ja parastās iespējas (piemēram, apelācijas iesniegšana) vairs nav iespējamas. Tā sastāvēja no trim sadaļām: 474.–479. pants ļāva trešajai personai, kuras tiesības tika pārkāptas ar spriedumu, ja lietas izskatīšanā šī persona nebija klāt, netika pārstāvēta, iesniegt iebildumus; 480.–505. pants ļāva atcelt jau pieņemtu tiesas nolēmumu krāpšanas, nepatiesas liecības sniegšanas vai nopietnu procesuālu pārkāpumu gadījumos, tostarp 504. pants noteica tiesības pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā (Kasācijas tiesa pārskatīja zemāku instanču tiesu spriedumus tikai attiecībā uz juridiskām kļūdām, nevis lietas faktiem, tās uzdevums bija aizstāvēt likumību un nodrošināt vienotu tiesu praksi visā valstī); 506.–516. pants ļāva celt prasību pret tiesnesi, apsūdzot to krāpšanā, izspiešanā vai rupjā nolaidībā, pildot amata pienākumus.

V grāmata “Par spriedumu izpildi” (De l’Exécution des Jugemens).

Kodeksa otrajā daļā tika iekļauti īpaši noteikumi – speciālās tiesību normas, kas regulēja atsevišķus procesuālu darbību veidus, piemēram, dažādas īpašuma aresta un piespiedu atsavināšanas formas, procesus, kas saistīti ar personas statusu (tostarp bezvēsts promesošo lietas) vai laulību (tostarp laulības šķiršanas procesu, kas bija regulēts arī Civilkodeksā), mantojuma sadali, šķīrējtiesu darbību.

Civilprocesa kodekss ļāva personām īstenot tām ar 1789. gada Cilvēka un pilsoņa deklarāciju noteiktās pamattiesības, kuras bija konkretizētas 1804. gada Civilkodeksā. Civilprocesa kodekss atbilda revolūcijas laika idejām par personas tiesībām uz brīvību kā privātautonomiju un neuzticību amatpersonām, tostarp tiesnešiem. Tas izveidoja liberālu tiesāšanās kārtību, kurā par procesa stratēģiju lēma pašas puses un to advokāti, bet tiesnesis tikai uzraudzīja procesa atbilstību procesuālajām tiesībām.

Civilprocesa kodekss ietvēra ļoti daudz sīku formalitāšu, lai tiesvedības ietvaros puses skaidri zinātu ikvienu iespējamo tiesisko risinājumu. Tiesību zinātnē uzsvērts, ka šis ir pirmais liberālais procesuālais likums, kurš ļāva pusēm plašu brīvību, tiesājoties civilprocesā, pašām kļūstot par procesa virzītājām. Pušu autonomijas princips ietvēra šādas pamatnostādnes: puses noteica strīda priekšmetu un robežas; tiesneša loma aprobežojās ar pasīvu šķīrējtiesneša lomu, ko strikti saista tiesvedības dalībnieku prasības; pušu procesuālā brīvība – tiesvedības dalībnieki nosaka procesa gaitu.

Neskatoties uz kritiku, Francijā kodekss vairāk nekā gadsimtu tika piemērots bez būtiskiem grozījumiem. Civilprocesa kodeksu sāk būtiski grozīt tikai 1935. gadā, civilprocesa reforma Francijā notika laikā no 1975. līdz 2007. gadam, un 1806. gada Civilprocesa kodekss pilnībā spēku zaudēja 2007. gadā.

Eiropas jurisdikciju skaits, uz kurām 1806. gada Civilprocesa kodekss ir tieši vai netieši atstājis ietekmi, ir ļoti liels, jo šis kodekss atbilda 19. gs. idejām (piemēram, par valsti kā naktssargu), vajadzībām un iemiesoja lielu daļu no Eiropas kopīgā procesuālā mantojuma. Lai gan Civilprocesa kodekss nebija izcils kā 1804. gada Civilkodekss, tas tika izmantots kā pozitīvs vai negatīvs atskaites punkts, kad 19. gs. Eiropas valstīs tika izstrādāti tiesību akti, bieži recipējot vai ņemot vērā Francijas jauno tiesisko regulējumu, piemēram, Beļģijā un Nīderlandē. Arī Krievijas Impērijas 19. gs. tiesu un tiesību reformās gan tieši, gan pastarpināti tika ņemta vērā Francijas pieredze. Tas savukārt ietekmēja un vēl aizvien ietekmē Latvijas civilprocesuālo regulējumu.

Lai gan kodekss ietvēra detalizētus noteikumus, tas tomēr neaptvēra visus nepieciešamos institucionālos un procesuālos risinājumus. Galvenās problēmas bija:

1. tiesneša pasīvā loma, kas kavēja procesuālo mērķu īstenošanu – ikvienu lietu izspriest taisnīgi, saprātīgā termiņā un iespējami lēti, jo tiesnesim nebija iespēju pretoties tam, ka persona tiesvedības ietvaros ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, piemēram, nebija tiesisku instrumentu, lai vērstos pret “procesuālo huligānismu”;
2. lai gan jau revolūcijas laikā tika izveidota neatkarīga tiesa, nosakot, ka tiesu nedrīkst ietekmēt citi valsts varas orgāni un to amatpersonas, civilprocesā tiesneša neatkarību apdraudēja tiesvedības dalībnieki, kuriem bija tiesības vērsties pret tiesnesi personiski, saskaņā ar kodeksa 506.–516. pantu apsūdzot viņu par krāpšanu, izspiešanu vai rupju nolaidību amata pienākumu pildīšanā. Katrā tiesvedībā vismaz viena puse ir neapmierināta ar spriedumu, jo ir zaudējusi tiesvedību. Minētie panti ļāva gūt gandarījumu, apsūdzot tiesnesi. Līdz ar to bija apdraudēta tiesas neatkarība, jo tiesnesis bija personiski ieinteresēts, lai spriedums neizraisītu kādas puses dusmas.