Votfgangs Amadejs Mocarts iegājis pasaules mūzikas vēsturē kā t. s. Vīnes klasicisma pārstāvis un līdzveidotājs līdzās vecmeistaram un draugam Jozefam Haidnam (Joseph Haydn) un jau nākošās paaudzes pārstāvim Ludvigam van Bēthovenam (Ludwig van Beethoven). V. A. Mocarta ārkārtējās muzikālās dotības realizējās visu tolaik eksistējošo profesionālās mūzikas žanru papildināšanā un principiālā reformēšanā, atjaunināšanā. Dažkārt nepamatoti sašaurināts viņa mūzikas emocionālais smagumcentrs kā saules, gaismas un dzīvesprieka koncentrāts. Patiesībā V. A. Mocarta mūzika fenomenāli – dziļi, iedarbīgi, pārliecinoši – aptver visu cilvēka gara pasauli.

V. A. Mocarts dzimis mūziķa – vijolnieka, komponista un vispāratzīta pedagoga – Leopolda Mocarta (Leopold Mozart) un Annas Marijas Mocartas (Anna Maria Mozart) dzimušas Pertlas (Pertl) ģimenē. Volfgangs bija septītais bērns, bet tikai otrais, kurš izdzīvoja bērnības periodu. Četru gadu vecumā zēns tēva vadībā sāka apgūt klavieru, vijolspēles un kompozīcijas pamatus, gūstot straujus panākumus: jau 1761. gadā tēvs pierakstīja Volfganga pirmās kompozīcijas. 1762. gadā notika jaunā mūziķa pirmās publiskās uzstāšanās, bet nākošajā gadā sākās koncertbraucieni (Minhene un Vīne). Tuvāko trīs gadu laikā, visbiežāk kopā ar vecāko māsu Mariju Annu, Nannerli, tie aptvēra jau visas vācu zemes un Briseli, Parīzi, Versaļu, Londonu, Hāgu, Amsterdamu, Ženēvu, Cīrihi, kā arī daudzas citas lielpilsētas. Šajā laikā tapa arī pirmās vijolsonātes, četras no tām 1764. gadā ir pirmās drukātās V. A. Mocarta notis ar tradicionālo kataloga apzīmējumu KV (Köchel-Verzeichnis) 6–9. Aizsākās pat darbs pie simfonijas žanra (Simfonija Es-dur KV 16). Taču ceļošanas grūtības un slimības (bija ļoti izplatīta un bīstama baku epidēmija, kas skāra arī Volfgangu un viņa māsu) traucēja ierasto ritmu, un lielāku laiku zēns pavadīja benediktīniešu klosterī. Pēc atgriešanās Zalcburgā tika uzvesta viņa opera “Šķietamā vientiese” (La finta semplice, 1769), un V. A. Mocarts tika ieskaitīts Zalcburgas galma kapelā kā trešais (neapmaksātais) koncertmeistars.

1769. gadā V. A. Mocarts kopā ar tēvu devās koncertturnejā uz Itāliju, un trīs ļoti sekmīgi un ilgstoši Itālijas lielpilsētu apmeklējumi deva Volfgangam – nu jau pusaudzim – nozīmīgus dzīves un mākslas iespaidus. Boloņā V. A. Mocarts nopietni studēja kontrapunktu (polifoniju) pie ievērojamā pedagoga Džovanni Batistas Martīni (Padre Martini, Giovanni Batista Martini) un tika uzņemts Boloņas Filharmoniskajā akadēmijā (Accademia Filarmonica di Bologna; sabiedriska un izglītības iestāde ar ievērojamu statusu Eiropas mūzikas aprindās kopš 1666. gada līdz mūsdienām; V. A. Mocarts savos 16 gados ir tās visu laiku jaunākais loceklis). Akadēmijā mūziķis tikās ar savulaik ļoti nozīmīgiem komponistiem. Tika uzvesta opera “Mitridats, Pontas valdnieks” (Mitridate, rè di Ponto, 1770), kas bija pakāpiens ceļā uz diviem nākošajiem operu pasūtījumiem. Tomēr iegūt Itālijā pastāvīgu posteni neizdevās, un abi Mocarti 1771. gadā atgriezās Zalcburgā.

Zalcburgā Volfgangs ieguva apmaksātu Zalcburgas galma kapelas koncertmeistara vietu, taču ceļojumi un izdevīgāku posteņu meklējumi turpinājās. Oficiāli viņš šo amatu ieņēma 1772.–1777. gadā, kaut ceļojumi nebeidzās, šoreiz kopā ar māti. Parīzē māte 1778. gadā nomira, un V. A. Mocarts negribīgi atgriezās Zalcburgā, lai ieņemtu galma ērģelnieka vietu. 20 mēnešus viņš šo amatu pildīja, kaut attiecības ar Zalcburgas arhibīskapu grāfu Hieronīmu Jozefu Franci fon Kolloredo (Hieronymus Joseph Franz Graf Colloredo) bija visai saspīlētas un pēc V. A. Mocarta atlūguma beidzās ar skandalozu atlaišanu 1781. gadā.

V. A. Mocarts 25 gadu vecumā devās uz Vīni un sāka tur pelnīt ar uzstāšanos privātās un atklātās akadēmijās (autorkoncertos). Paralēli viņš jau daudz komponēja apjomīgus sacerējumus gan baznīcas vajadzībām, gan kā privātus pasūtījumus, tostarp operu antreprīzēm. 1782. gadā notika pirmiestudējums ķeizara Jozefa II (Joseph II.) pasūtītajai operai dziesmuspēlei “Bēgšana no seraja” (Die Entführung aus dem Serail). Svarīgi, ka izrāde notika vācu valodā. Turpmākajos gados V. A. Mocarts daudz komponēja un spēlēja klavierkoncertus, kas guva labus panākumus. Tomēr līdzekļu nepietika, turklāt V. A. Mocarts daudz naudas zaudēja biljarda spēlē, kā arī sievas Konstances regulārām ārstniecības kūrēm Bādenē.

Sekoja trīs lielas, pavisam atšķirīgas operas, gūstot plašu auditoriju un nostiprinot V. A. Mocarta kā meistara slavu: “Figaro kāzas” (Le nozze di Figaro, 1786), “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787), “Tā dara visas” (Così fan tutte, 1790). 1789. gada pavasarī V. A. Mocarta draugs un skolnieks grāfs Karls Lihnovskis (Carl Lichnowsky) uzaicināja viņu par līdzbiedru ceļojumā uz Berlīni pie Prūsijas ķeizara Frīdriha Vilhelma II (Friedrich Wilhelm II.). Tomēr ienākumi izrādījās niecīgi, un komponists dzīvoja naudas grūtībās.

1791. gadā V. A. Mocarta operdaiļradi kronēja un noslēdza divi šedevri: “Tita žēlsirdība” (La clemenza di Tito; par tās statusu strīdi turpinās arī mūsdienās, taču prakse apliecina operas būtisko nozīmi) un “Burvju flauta” (Die Zauberflöte), kas guva grandiozus panākumus, bet maz finansiālu ienākumu. V. A. Mocarta slimību 1791. gadā nevar uzskatīt par nejaušu tajā ziņā, ka viņa veselība visu mūžu bija nestabila, viņš regulāri pārslimoja tās vai citas tolaik epidēmiski izplatītās slimības, vairākkārt būdams uz nāves robežas. Tādēļ arī spekulācijas par viņa aiziešanas iemesliem atstājamas interesentiem, kuri plašajā literatūras klāstā par šo tematu var atrast visdažādākās versijas.

Patiesībā šedevri jau ir visi brieduma gadu sacerējumi: gan grandioza opera vai mesa, vai draudzīgā sāņcensībā ar J. Haidnu rakstītie stīgu kvarteti, gan demonstratīvi eksperimentāli sacerējumi – tādi kā Menuets (KV 355), kurā V. A. Mocarts apspēlē palielināto trijskani – šo tolaik reti sastopamo akordu – vai Žīga (KV 574) ar asprātīgiem fugato, abi īpatnā, kondensētā sonātformā, grandiozā t. s. Jupitera simfonija (Jupiter-Sinfonie; KV 551) ar bagātīgu kontrapunkta tehnikas (polifonijas) izmantojumu.

V. A. Mocartam pieder arī lieli nopelni minora skaņkārtu reabilitācijā: no apmēram 8–10 (pavisam ir 27) regulāri iestudētajiem klavierkoncertiem tikai divi ir minora pamattonalitātē: reminorā KV 466 un dominorā KV 491. Mūsdienās tie pieder komponista šīs jomas pašiem svarīgākajiem darbiem koncertdzīves un ierakstu industrijas apritē. Tas attiecas arī uz simfonijām – minora simfoniju skaitliski ir pavisam maz – arī tikai divas (t. s. mazā solminora simfonija KV 183, un īstā, lielā solminora simfonija KV 550).

Ikviens brieduma gadu V. A. Mocarta sacerējums ir ar konceptuālu jēgu, un komponists brīvi izmanto mažora (kas ir prevalējošs jau akustiski – dabiskās virsskaņu rindas dēļ) un minora atšķirīgos psiholoģiskos (un pat fizioloģiskos) resursus.

Variāciju žanrā komponists plaši izmanto citu autoru vai tautas tēmas. Tādas ir, piemēram, Variācijas par franču dziesmiņas tēmu (Ah, vous dirai-je, Maman, KV 265), kas momentā kļuva populāras un parādījās neskaitāmos pārlikumos, tostarp klavierēm sešrocīgi. Tēmu autoru vidū ir arī Antonio Saljēri (Antonio Salieri), Džovanni Paizjello (Giovanni Paisiello), Džuzepe Sarti (Giuseppe Sarti), Kristofs Villibalds Gluks (Christoph Willibald Gluck) un citi komponisti – tas ir liecinājums, ka V. A. Mocarts izvēlējās sava laika populārus autorus plašāka savas produkcijas noieta dēļ. V. A. Mocarts nacionāli iezīmīgas intonācijas lieto gana plaši, bet vairākumā gadījumu jau adaptētā, izkliedētā veidā. Līdzās konkrētam pazīstamam melosam, viņš dod priekšroku atkal neverbalizējamam, bet plašai publikai viegli uztveramam Vīnes garam. Tajā vismaz kopš 18. gs. sākuma bija stipri jūtama gan militārmūzika (parādes un gājiena marši, fanfarveida intonācijas), gan sadzīves deja.

Simfonijas žanrā evolūcija realizējas visspēcīgāk: nelaužot formālos priekšstatus, komponists piesātina simfoniju ar nozīmīgu, ietekmīgu saturu, rada plašākas un dziļākas koncepcijas nekā priekšgājēji. Jaunu instrumentu (īpaši klarnešu) iekļaušana orķestrī ir tikai sekas dinamiskāka, kontrastiem bagātāka un būtiskāka, no sadzīves tradīcijām tālāka satura izteikšanai. Jaunais konceptuālais saturs prasa arī formas izvērsumu, apjoma paplašināšanu. To skaidri apliecina trīs pēdējās 1788. gada simfonijas: Mibemolmažora simfonija KV 543 ir kā atvadas no agrīnā klasicisma simfonijas modeļa, Jupitera simfonija, solminora KV 550 simfonija priekšvēsta romantiskās simfonijas raksturīgo dramatiski spriego pasauli. Laikabiedri saklausīja tās emocionālo tuvību verterisma (pēc Johana Volfganga fon Gētes, Johann Wolfgang von Goethe, romāna ”Jaunā Vertera ciešanas”, Die Leiden des jungen Werthers, 1774, varoņa) vilnim Eiropas kultūrā. Līdzīga evolūcija raksturīga koncertžanra darbiem, satura nozīmības ziņā tuvinot to simfonijai. Mūsdienās V. A. Mocarta mūzika pārtop gan elektroniskās versijās, gan mobilo telefonu melodijās, gan džeza valodā. Taču arī viņa paša skaņdarbi plaši dzīvo gan uz operskatuvēm, gan koncertzālēs, gan skaņierakstu studijās. Sācis kā brīnumbērns, V. A. Mocarts daiļradi noslēdzis kā brīnummeistars.

Pēc Mocarta jaunā izdevuma (Neue Mozart-Ausgabe) zināmi šādi komponista sacerējumi: garīgie vokālie sacerējumi, 15 sējumi; mesas, t. sk. Rekviēms (Requiem, 1791), litānijas, motetes, t. sk. Exsultate, jubilate, Ave, verum, skatuves darbi, 26 sējumi, t. sk. ap 20 operu (vairākas nepabeigtas un uzmetumi); dziesmas, koncertārijas, kori, kanoni, trīs sējumi; orķestra mūzika, 19 sējumi, ap 50 simfoniju, t. sk. nepabeigtu, kasācijas, serenādes, t. sk. “Mazā nakts mūzika” (Eine kleine Nachtmusik, 1787), divertismenti, dejas, marši, instrumentālkoncerti, 14 sējumi, kopskaitā ap 60, t. sk. ap 30 klavierkoncertu; pieci vijolkoncerti, koncerti mežragam, klarnetei un citi; koncertsimfonijas, baznīcas sonātes, divi sējumi; plašāki instrumentāli ansambļi, trīs sējumi; divertismenti, serenādes; kameransambļi (klasiskie sastāvi) 11 sējumi; klavierdarbi, astoņi sējumi; sonātes un variācijas vienām un divām klavierēm, atsevišķas miniatūras; papildinājumi, 26 sējumi; skices, uzmetumi, fragmenti, citu autoru darbu apdares.

V. A. Mocarta jaunrades īpatnība ir ārkārtīgi plašais tēlu, noskaņu un plašāk – koncepciju, virsuzdevumu, meklējumu neparedzamības klāsts. Ikvienā gadījumā komponists meklēja un atrada skaņdarba un plašāk – žanra – individualizācijas iespējas gan mūzikas valodas, gan formveides ziņā.

V. A. Mocarta dzīve un jaunrade kopumā ir labi apgūta un izpētīta (atskaitot nāves cēloni). Mūsdienās ar to nodarbojas daudzas biedrības un citas institūcijas visā pasaulē. Taču nozīmīgākās ir Austrijā. Viens no centriem ir Zalcburgas Mocarteuma Universitāte (Universität Mozarteum Salzburg; tās pirmsākumi ir Doma mūzikas apvienība un Mocarteums, Dom-Musik-Verein und Mozarteum, 1841). Atsevišķa institūcija ar šo pašu kopējo pirmsākumu 1841. gadā ir kopš 1925. gada plašu darbību izvērsušais Starptautiskais Mocarteuma fonds (Internationale Stiftung Mozarteum; nosaukums daudzreiz mainīts, pašreizējais kopš 1998. gada). Tas rīko koncertus, konferences, kursus, seminārus, pārrauga četrus V. A. Mocarta muzejus un piemiņas vietas Zalcburgā. V. A. Mocarta muzejs ir arī Vīnē; sākotnējā piemiņas vieta ir ievērojami paplašināta un kopš 2006. gada darbojas kā Vīnes Mocarta nams (Mozarthaus Vienna). 

Zalcburgas festivāls (Salzburger Festspiele, kopš 1920) tiek uzskatīts vai par pašu svarīgāko un radošāko pasaules mākslas skati. Kopš 1956. gada Zalcburgā notiek īpaša ikgadēja Mocarta nedēļa (Mozartwoche) ar plašu, daudzveidīgu programmu. Kops 1908. gada ar sazarotu repertuāru darbojas Zalburgas Mocarteuema orķestris (Mozarteumorchester Salzburg) gan ar koncertiem, īpaši Mocarta nedēļas laikā, gan ar V. A. Mocarta un citu autoru operām un citiem skatuves darbiem. Otrs (Zalcburgas) kolektīvs ir Zalcburgas kamerata (Camerata Salzburg, kopš 1952), kas ievērojamu diriģentu vadībā īpaši kopj tieši V. A. Mocarta repertuāru.

Fonda paspārnē darbojas Bibliotheca Mozartiana (kopš 1841), kas ir bagātākā V. A. Mocarta bibliotēka pasaulē, no autogrāfu kolekcijām līdz V. A. Mocarta gadagrāmatas (Mozart-Jahrbuch, kopš 1950) un pašu nošrakstu izdošanu. Mūsdienās nozīmīgākais ir komponista darbu pilns, labots un papildināts Mocarta jaunais izdevums (1955.–2007. gads; šo izdevumu turpina digitāla versija).

 V. A. Mocartam veltīts milzu daudzums mākslas darbu. Pašu nozīmīgāko vidū ir Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) mazā traģēdija “Mocarts un Saljēri” (Моцарт и Сальери, 1830.–1832. gads; trīsreiz ekranizēta), ir arī daudz citu lugu, gleznu, skulptūru, pastmarku un monētu. Pasaules slavu ieguvusi Pītera Šefera (Peter Shaffer) luga “Amadejs” (Amadeus, 1979; Dailes teātrī šīs lugas pirmizrāde notika 11.05.2011., režisors Jans Villems van den Boss, Jan-Willem van den Bosch) pēc kuras veidota Miloša Formana (Miloš Forman) spēlfilma “Amadejs” (Amadeus, 1984). V. A. Mocarta operu uzvedumi iemūžināti televīzijas filmās, piemēram “Figaro kāzas” (Die Hochzeit des Figaro, režisori Valters Felzenšteins, Walter Felsenstein, un Georgs Mīlke, Georg Mielke, 1976).

Pats slavenākais V. A. Mocarta piemineklis atrodas Vīnē (1896. gads, atjaunots 1953; 1992. gadā Vīne uzdāvināja pieminekļa kopiju Tokio). Pieminekļi atrodas arī Anhauzenē, Drēzdenē, Frankfurtē pie Mainas, Zalcburgā, Seviljā, Veimārā, Teplicā.