Mūzikas albuma jēdziens radies Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un ir pazīstams kopš 19. gs. 1. puses, kad ar to apzīmēja vairāku skaņdarbu nošu izdevumu apkopojumus, kas tiražēti vienos vākos. 20. gs. sākumā, attīstoties skaņu ierakstīšanas un ierakstu atskaņošanas tehnikai, šo apzīmējumu sāka attiecināt uz šellaka skaņuplašu izdevumiem.
Šellaka plates jeb diska atskaņošanas ātrums parasti bija 78 apgriezieni minūtē un, atkarībā no plates diametra (10 collas jeb 25,4 cm vai 12 collas jeb 30,48 cm), tās vienā pusē bija iespējams ietilpināt 3–4 minūtes ilgu skaņu ierakstu. Ierobežotās ietilpības dēļ garākus skaņdarbus reizēm ieskaņoja saīsinātās versijās vai tiražēja vairāku skaņuplašu komplektos, piemēram, vācu ierakstu kompānija Odeon Records 1909. gadā laida klajā Pētera Čaikovska (krievu Пётр Ильич Чайковский) baleta svītas “Riekstkodis” (krievu Щелкунчик, vācu Der Nussknacker) ierakstu četrās platēs.
Šādus skaņuplašu komplektus izdeva izturīgos ādas vai kartona iesējuma vākos un vizuāli tie atgādināja fotoalbumus ar pāršķiramām lapām, tādēļ tos dēvēja par ierakstu albumiem (recording albums) vai mūzikas albumiem (music albums); laika gaitā apzīmējums tika saīsināts līdz “albums”.