Albumā iespējams tiražēt arī vienu lielas formas skaņdarba ieskaņojumu, tomēr parasti ar šo terminu apzīmē vairāku skaņdarbu apkopojumu fiziski vai virtuāli eksistējošā skaņas nesējā (vinila skaņuplate, kasete, kompaktdisks, lejuplādējams vai straumējams datu fails). Mūsdienās albumu skanējums visbiežāk ilgst no 30 līdz 60 minūtēm un, atkarībā no žanra specifikas, tajos parasti ietilpst no četriem līdz desmit (un vairāk) skaņdarbiem.

Mūzikas albuma jēdziens radies Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un ir pazīstams kopš 19. gs. 1. puses, kad ar to apzīmēja vairāku skaņdarbu nošu izdevumu apkopojumus, kas tiražēti vienos vākos. 20. gs. sākumā, attīstoties skaņu ierakstīšanas un ierakstu atskaņošanas tehnikai, šo apzīmējumu sāka attiecināt uz šellaka skaņuplašu izdevumiem.

Šellaka plates jeb diska atskaņošanas ātrums parasti bija 78 apgriezieni minūtē un, atkarībā no plates diametra (10 collas jeb 25,4 cm vai 12 collas jeb 30,48 cm), tās vienā pusē bija iespējams ietilpināt 3–4 minūtes ilgu skaņu ierakstu. Ierobežotās ietilpības dēļ garākus skaņdarbus reizēm ieskaņoja saīsinātās versijās vai tiražēja vairāku skaņuplašu komplektos, piemēram, vācu ierakstu kompānija Odeon Records 1909. gadā laida klajā Pētera Čaikovska (krievu Пётр Ильич Чайковский) baleta svītas “Riekstkodis” (krievu Щелкунчик, vācu Der Nussknacker) ierakstu četrās platēs.

Šādus skaņuplašu komplektus izdeva izturīgos ādas vai kartona iesējuma vākos un vizuāli tie atgādināja fotoalbumus ar pāršķiramām lapām, tādēļ tos dēvēja par ierakstu albumiem (recording albums) vai mūzikas albumiem (music albums); laika gaitā apzīmējums tika saīsināts līdz “albums”.

Mūsdienu izpratnē apzīmējums “albums” tiek lietots kopš 1948. gada, kad ASV ierakstu kompānija Columbia Records tirgū ieviesa divpusējās mikrorievas vinila skaņuplates ar atskaņošanas ātrumu 33 un 1/3 apgrieziena minūtē. Šādā diskā bija iespējams ieskaņot ievērojami vairāk mūzikas (nedaudz vairāk par 20 minūtēm katrā 12 collu plates pusē), tādēļ zuda vajadzība pēc agrāk izplatītajiem komplektiem. Tomēr apzīmējums “albums” tika saglabāts, lai arī turpmāk tā visbiežāk sauca vienu 12 (dažreiz arī 10) collu vinila disku jeb ilgspēlējošo skaņuplati (long playing record, long player, LP); izņēmums bija klasiskās mūzikas, īpaši operu ieskaņojumi, kas sava apjoma dēļ reizēm joprojām aizņēma divas vai vairāk plates.

Savukārt mazās 7 collu (17,78 cm) plates ar griešanās ātrumu 45 apgriezieni minūtē un 1–4 minūtes ilgu skaņdarbu katrā pusē turpmāk devēja par singliem (single). Lielā mērā pateicoties rokmūzikas straujajai attīstībai, 1969. gadā Lielbritānijā ilgspēlējošo skaņuplašu pārdošanas apjoms pirmo reizi pārsniedza singlu tirdzniecības apjomu un turpmāk tieši albums kļuva par pašu pieprasītāko ierakstu izdevumu formātu, šo statusu saglabājot līdz pat 21. gs. sākumam – attiecīgo laika periodu mūzikas industrijā nereti dēvē par “albuma ēru”.

21. gs. pirmajās desmitgadēs, mūzikas industrijai apgūstot ierakstu digitālās izplatīšanas metodes, kā arī mainoties auditorijas patēriņa paradumiem (arvien vairāk klausītāju dod priekšroku singliem jeb atsevišķām dziesmām un to apkopojumiem pašu sastādītās izlasēs), albums kādreizējās pozīcijas tirgū ir zaudējis, tomēr joprojām ir nozīmīgs muzikālās jaunrades izpausmes līdzeklis un vairums populārāko mūziķu regulāri laiž klajā jaunus albumus.

Kopš 20. gs. 50. gadiem mūzikas tirgū pieejami arī t. s. pagarinātie singli (extended play, EP), ko reizēm dēvēja arī par minialbumiem (mini album) – visbiežāk 45 apgriezienu 7 collu skaņuplate, kurā ietilpst 3–6 skaņdarbi. Īpaši populāri pagarinātie singli/minialbumi kļuva 60. gados (piemēram, The Beatles Apvienotajā Karalistē laida klajā 13 šādus izdevumus).

80. gados par minialbumiem sāka dēvēt 10 vai 12 collu vinila diskus, kuru skanējuma ilgums bija garāks nekā pagarinātajiem singliem, bet īsāks nekā pilna apjoma albumiem. Dažādu valstu mūzikas industrijas nosaka atšķirīgus šo izdevumu klasifikācijas noteikumus, taču līdz ar kompaktdisku (CD) izplatību (gan pagarinātie singli, gan minialbumi un albumi parasti tiek izdoti vienādos 4,7 collu jeb 11, 94 cm diametra kompaktdiskos) un vēl jo vairāk līdz ar ierakstu virtuālo formātu dominanci šīs atšķirības mūzikas patērētāju vidē kļuva nebūtiskas un ne vienmēr viegli novērtējamas, tādēļ daudzi melomāni apzīmējumus “pagarinātais singls” un “minialbums” atkal lieto kā sinonīmus.

Atkarībā no ieraksta veikšanas metodes albumus iedala studijas albumos (studio album) un koncertalbumos (concert album), kurus dēvē arī par dzīvajiem albumiem (live album).

Studijas albumus ieskaņo ierakstu studijā, parasti izmantojot augsti tehnoloģisku aprīkojumu un izsmalcinātus producēšanas paņēmienus, bieži vien (īpaši populārās mūzikas ierakstos) katru instrumentu ierakstot atsevišķi, kā arī kombinējot dažādus viena skaņdarba ieskaņojuma dublus (take).

Koncertalbumi tiek ieskaņoti izpildītāja vai izpildītāju publiskas uzstāšanās laikā, visbiežāk koncertzālē vai stadionā. Savukārt studijā tapušus albumus, kas ierakstīti visiem izpildītājiem muzicējot reizē, bez vēlākiem papildieskaņojumiem un kļūdu labojumiem, dēvē par dzīvajiem ierakstiem (live recordings), bet ne dzīvajiem albumiem.

Albuma formātam gūstot plašu izplatību, arvien vairāk mūziķu to uztvēra ne vairs kā formālu dziesmu sakopojumu, bet gan kā pašpietiekama mākslinieciska vēstījuma platformu, idejiski pamatotu veselumu, kura skaņdarbiem piemīt konceptuāla saistība, kas izpaužas kā tematiska un/vai muzikāla vienotība – šādus albumus dēvē par konceptalbumiem (concept album). Par pilnvērtīgu vēstījuma sastāvdaļu kļuva arī skaņuplašu vāku noformējums, kas iekļāvās konkrētā darba radošajā koncepcijā.

Pirmais plašu popularitāti guvušais konceptalbums bija Frenka Sinatras (Frank Sinatra) In the Wee Small Hours (1955) ar 16 dziesmām, ko vieno neveiksmīgas mīlestības, vientulības un nepiepildītu ilgu tematika, kā arī stilistiski viendabīgi orķestra aranžējumi. Pirmie rokmūzikas konceptalbumi bija The Beach Boys skaņuplate Pet Sounds (1966), kas veltīta jauna cilvēka pieaugšanas introspekcijai, un Beatles albums Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967), kas daļēji veidots kā fiktīva Seržanta Pepera vientuļo siržu orķestra priekšnesums.

Kaut arī konceptalbuma jēdziens visbiežāk asociēts ar tādiem 60. un 70. gadu psihedēliskā, progresīvā un ārtroka mūziķiem kā The Moody Blues; Pink Floyd; Jethro Tull; Genesis; Rush; Maiks Oldfīlds (Mike Oldfield) un Deivids Bovijs (David Bowie), idejiski un mākslinieciski vienotus dziesmu krājumus šajā laikā ieskaņoja arī vairāki soulmūziķi (t. sk. Mārvins Gejs, Marvin Gaye, un Stīvijs Vonders, Stevie Wonder), kantrī izpildītāji (t. sk. Villijs Nelsons, Willie Nelson, un Džonijs Kešs, Johnny Cash) u. c. žanru pārstāvji.

Arī 21. gs. iznākuši ievērojami konceptalbumi, t. sk. Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) literārās daiļrades inspirētais Lū Rīda (Lou Reed) The Raven (2002); grupas Green Day darbs American Idiot (2004) – Irākas kara un citu 21 gs. sākuma sabiedriski politisko norišu iedvesmota pankroka opera par kādu amerikāņu pusaudzi; alternatīvā roka grupas Arcade Fire albums The Suburbs (2010) par bērnību un jaunību Kanādas priekšpilsētās; hiphopa mūziķa Kendrika Lamāra (Kendrick Lamar) autobiogrāfiskais Good Kid, M.A.A.D. City (2012).

Augot rokmūzikas idejiskajai ambiciozitātei, mūziķu radošo ieceru realizācijai (dramaturģiski izvērstas kompozīcijas, vērienīgi aranžējumi, garas improvizācijas un solopartijas u. tml.) bieži vien nepietika ar albuma fizisko ietilpību, tādēļ izplatībā ienāca no divām ilgspēlējošām skaņuplatēm sastāvoši dubultalbumi (double album). Pirmie ievērojamie dubultalbumi bija Boba Dilana (Bob Dylan) ieskaņotais Blonde on Blonde un Frenka Zapas (Frank Zappa) grupas The Mothers of Invention darbs Freak Out! (abi 1966. gadā), un turpmāk tas kļuva par dažādu žanru mūziķu iecienītu formātu.

1970. gadā ar Vudstokas festivālam veltītās dokumentālās filmas “Vudstoka” (Woodstock, režisors Maikls Vadlijs, Michael Wadleigh, 1970) mūzikas antoloģiju Woodstock: Music from the Original Soundtrack and More un Džordža Harisona (George Harrison) studijas ierakstu krājumu All Things Must Pass aizsākās trīskāršo albumu (triple album, sastāv no trim ilgspēlējošām skaņuplatēm) tradīcija. Pārsvarā tā saistīta ar 70. gadu rokmūzikas koncertieskaņojumiem –  trīskāršus koncertalbumus izdevuši Grateful Dead; Lions Rasels (Leon Russell); Yes; Emerson, Lake & Palmer; Wings un citi. Savukārt trīskāršus studijas albumus ieskaņojusi kantrī grupa Nitty Gritty Dirt Band; pankroka un postpanka grupas The Clash un Public Image Ltd.; dziesminieka Stefina Merita (Stephin Merritt) projekts Magnetic Fields; ritmblūza un soula mūziķis Prinss (Prince) un citi.

Trīskāršā albuma paraugi 21. gs.: dziesminieces Džoanas Ņūsomas (Joanna Newsom) darbs Have One on Me (2010), džeza saksofonista Kamasi Vašingtona (Kamasi Washington) ieskaņotie The Epic (2015) un Heaven and Earth (2018), kā arī B. Dilana Triplicate (2017).

20. gs. 70. gados Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) rokmūzikas vidē radās savdabīgs pašapgāda izdevējdarbības fenomens – mājas apstākļos ieskaņoti albumi, kas tika izplatīti magnetofona lentes formātā (magnetoalbumi, no krievu магнитоальбом). PSRS jebkāda izdevējdarbība bija valsts monopols un notika stingrā valsts iestāžu uzraudzībā, savukārt rokmūzika ilgstoši bija oficiāli neakceptēta un ārpus oficiālās aprites pastāvoša kultūras parādība. Tādēļ tās skaņuplates tikpat kā netika izdotas.

Šajos apstākļos daudzi mūziķi savu mūziku ierakstīja un publiskoja paši, apejot oficiālās struktūras. Ierakstu sesijas parasti notika mājas apstākļos, izmantojot sadzīves magnetofonus. Sekojot Rietumu mūzikas industrijas paraugiem, albumiem tika dots nosaukums, nereti arī radīts māksliniecisks vizuālais noformējums. Izmantojot neformālus izplatīšanas un pavairošanas tīklus, populārākie magnetoalbumi tika tiražēti visā PSRS teritorijā, un to tirāžas reizēm pārsniedza 100 tk. Kulmināciju magnetoalbuma fenomens piedzīvoja 20. gs. 80. gados, kad šādus ieskaņojumus izdeva "Akvarium" (Аквариум); "Kino" (Кино); "DDT" (ДДТ); "Arija" (Ария); "Nautilus Pompilius" (Наутилус Помпилиус); "Graždanskaja oborona" (Гражданская оборона) un citas pazīstamas grupas.

Latvijā šis formāts bija salīdzinoši mazattīstīts, tomēr arī šeit virkne mūziķu (“Dzeltenie pastnieki”; “Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca”, “Pērkons” u. c.) radīja populārus un mākslinieciski nozīmīgus magnetoalbumus, turklāt atsevišķos gadījumos tie pēc PSRS sabrukuma izdoti arī kompaktdiskos un vinila skaņuplatēs.

Valstīs ar attīstītu mūzikas industriju ik nedēļu nosaka visvairāk pārdotos albumus – šos rādītājus atspoguļo attiecīgās valsts albumu pārdošanas tabula (albums sales chart) jeb tops (top). Albumu pārdošanas rezultāti tiek novērtēti ar Sudraba (Silver Award), Zelta (Gold Award), Platīna (Platinum Award) un Dimanta (Diamond Award) balvām.

Ierakstu tirdzniecības uzskaitei dažādās valstīs piemēro atšķirīgus kritērijus, tāpat nereti nesakrīt ierakstu kompāniju un industrijas oficiālo organizāciju statistika, tādēļ dažādos avotos minēti skaitļi mēdz atšķirties, taču pēc Ginesa pasaules rekordu organizācijas (The Guinness World Records) datiem visu laiku pieprasītākais albums ir Maikla Džeksona (Michael Jackson) Thriller (1982), kas līdz 2017. gadam bijis pārdots vairāk nekā 66 mlj tirāžā.

Izvērtējot māksliniecisko kvalitāti, daudzviet tiek godināti arī gada labākie albumi (Merkūrija balva, Mercury Prize, Lielbritānijā; Echo mūzikas balva, Echo, Vācijā; “Zelta Mikrofona” balva Latvijā un citas). Starptautiski prestižākā ir ASV mūzikas industrijas Grammy balva (Grammy Award) kategorijā Gada albums (Album of the Year), ko visvairāk – trīs reizes – saņēmuši F. Sinatra un S. Vonders; Pols Saimons (Paul Simon) saņēmis divas balvas par soloalbumiem, kā arī par vienu, kas ieskaņots duetā ar Ārtu Garfunkelu (Art Garfunkel).

Dažādi mūzikas preses izdevumi un radiostacijas mēdz noteikt arī visu laiku ievērojamākos albumus, kas gan parasti attiecināti tikai uz populārās mūzikas žanriem. Biežāk citētais šāda veida reitings ir amerikāņu žurnāla Rolling Stone ekspertu sastādītais 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksts (500 Greatest Albums of All Time), kas publicēts 2003. un 2012. gadā, kad pirmajā vietā tika ierindots Beatles darbs Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, un 2020. gadā, kad līderpozīcijā minēts Mārvina Geja (Marvin Gaye) albums What’s Going On (1971).