Līdzās Johanam Sebastiānam Baham (Johann Sebastian Bach) otrs baroka mūzikas lielmeistars, balsts un virzītājs, komponists, antreprenieris, diriģents, pedagogs.

G. F. Hendeļa īstais spēks un panākumu atslēga ir monumentalitāte, dzīvesspars, plaši saprotama teatralitāte, kas vērienīgi izpaužas gan oratorijās un operās, gan dekoratīvā tālaika izklaides mūzikā (uguņošana uz zemes, ūdens un gaisā) un izsmalcinātā kamermuzicēšanā. Plašais žanru vēdeklis no ērģeļkoncertiem līdz delikātai klavesīna mūzikai blakus jau minētajiem lieldarbiem nodrošināja viņa vētrainā un bedrainā ceļa triumfālu virsotni sabiedrības apziņā 18. gs. vidū. Dzīves baudītājs, cīnītājs un cietējs, G. F. Hendelis deva spēcīgus impulsus komponistiem laikabiedriem un pēctečiem, Jozefu Haidnu (Joseph Haydn), Volfgangu Amadeju Mocartu (Wolfgang Amadeus Mozart) un Ludvigu  van Bēthovenu (Ludwig van Beethoven) ieskaitot.

G. F. Hendelis dzimis plašā ģimenē, kas tēva Georga personā jau bija ievirzīta bārdskuvja un mediķa sliedēs. Šo profesiju topošā komponista tēvs bija mantojis, apprecot attiecīgā speciālista atraitni un pārņemot arī viņa praksi (gan kā darbības lauku, gan konkrētu darbavietu). Pats Georgs Frīdrihs piedzima tēva otrajā laulībā ar luterāņu mācītāja meitu. Viņa konsekventi atbalstīja dēla muzikālās tieksmes, kaut reālu datu par zēna izglītību ģimnāzijā un mūziķa praksē ir maz vai nemaz. Kad tēvs 1697. gadā nomira, pēc vācu paražām bija vajadzīga speciāla sēru mūzika; šo darbu uzņēmās dēls un sekmīgi veica. Nav drošu ziņu par turpmākajiem gadiem, atskaitot versiju, ka jauneklis devies uz Berlīni, lai tiktos ar itāļu mūziķiem. Taču droši zināms, ka viņš atgriezās dzimtajā Hallē.

Kaut gan G. F. Hendelis 1702. gadā tiešām tika imatrikulēts jaunatvērtajā Halles Universitātē (Martin-Luther-Universität Halle-Wittenberg) tiesību zinātnēs, tikpat daudz laika, ja ne vairāk viņš veltīja ērģelnieka darbam. Pēc Čārlza Bērnija (Charles Burney) vēlāka citējuma G. F. Hendelis izteicies, ka viņš rakstījis [mūziku] tolaik kā velns, kā apsēstais, visvairāk obojai, kas bija viņa mīļākais instruments. Pirmie operu mēģinājumi gājuši zudībā. 

G. F. Hendelis brauca uz Itāliju kā Mediči (Medici) dzimtas stipendiāts, jo gan Venēcijā, gan it īpaši Florencē viņš baudīja Mediči labvēlību. Arī ceļojums uz Romu tika sponsorēts, bet nebija veltīgs. G. F. Hendelis ātri piemērojās itāļu publikas gaumei un valdošajam košajam stilam. Tas ļāva gūt panākumus ar operu “Rodrigo” (Rodrigo, 1707). 1708. gadā, nu jau būdams komponists, viņš vēlreiz ceļoja uz Romu, kur iepazinās ar tā laika mūzikas zvaigznēm: Alesandro Skarlati (Alessandro Scarlatti), Arkandželo Korelli (Arcangelo Corelli), Benedeto Marčello (Benedetto Marcello). G. F. Hendelis ātri guva panākumus, muzicējot sabiedrības elites saietos un iegūstot pirmklasīga komponista slavu. Viņš radīja arī jaundarbus – pastorālo serenādi “Akīds, Galateja un Polifēms” (Aci, Galatea e Polifemo, HWV 72) un nu jau pasaulslaveno 110. psalmu Dixit Dominus. Komponista otrā itāļu opera “Agripīna” (Agrippina, 1709) guva milzīgus panākumus.

Īsa, bet nozīmīga vizīte bija Hannoveres kūrfirsta Georga I (Georg Ludwig von Hannover) kapelmeistara amatā, slimās, pusaklās mātes apciemojums – un 1710. gada rudenī ceļojums uz Londonu. Angļu mūzikas dzīvē tolaik valdīja panīkums, nebija neviena īsta līdera ne kompozīcijā, ne auditorijas attieksmē pret kādu no žanriem, varbūt atskaitot tradicionālo baznīcas mūziku. G. F. Hendelim nebija līdzvērtīgu sāncenšu, un viņš ātri iekaroja karalienes Annas (Anne, Queen of England, Scotland and Ireland) labvēlību. G. F. Hendelis ķērās pie modes žanra – Anglijā praktiski nepazīstamās operas. Viņa pirmais sacerējums Londonā “Rinaldo” (Rinaldo, 1711) Karaliskajā operteātrī Heimārketā guva satriecošus panākumus un vispārēju sajūsmu; tajā ir arī slavenā ārija “Ļaujiet man sērot” (Lascia ch’io pianga), kas arī mūsdienās dzīvo desmitos variantu (pats G. F. Hendelis izmantojis vismaz trīs lieldarbos). G. F. Hendelis atgriezās Hannoverē, taču te vispār nebija operteātra. Viņš rakstīja dažādus kameransambļus, tomēr komponistu jau bija pārņēmis operas valdzinājums, un viņš lūdza otrreizēju atļauju doties uz Angliju.

Divas jaunās operas uzņēma viduvēji un G. F. Hendelis centās uzlabot situāciju ar “Utrehtas Te Deum“ (1713). Tas bija domāts nacionāliem svētkiem par godu miera līgumam, taču Anglijas likumi aizliedza oficiālās ceremonijās atskaņot citzemnieku mūziku. Tad G. F. Hendelis sacerēja apsveikuma odu sakarā ar karalienes Annas dzimšanas dienu. Rezultāti bija spoži: karaliene piešķīra komponistam solīdu mūža pensiju, bet “Utrehtas Te Deum” tika atskaņots Sv. Pāvila katedrālē. Taču karaliene 1714. gadā nomira, un troņmantnieks bija jau pazīstamais Hannoveres Georgs I, tagad Lielbritānijas Georgs I. Komponists atmaidzināja muzikālā karaļa sirdi ar demokrātisku un labskanīgu “Mūziku uz ūdens” (Water Music, 1717), kas tika daudzreiz atkārtota un kļuva par īstiem tautas svētkiem.

G. F. Hendeļa dzīve bija sava veida karuselis starp aristokrātu pilīm (no pāris mēnešiem līdz pāris gadiem, parasti vēl ar labu pensiju), viņš greznoja dažādus svētkus, sarīkojumus, svinības, dažkārt vadīja arī nelielus orķestrus un ansambļus. Tomēr G. F. Hendelis apzinājās savas mūziķa iespējas un gribēja tās pēc iespējas pilnīgāk īstenot. Tādēļ lielas cerības tika liktas uz jaundibināto Karalisko mūzikas akadēmiju (1720). Praktiski tā bija operas akadēmija, tikai tagad jau ar plašāku administratīvo un radošo personālu, stabilāku finansējumu, drošāku perspektīvu mainīgās modes vējos.

G. F. Hendelis tūlīt devās uz Vāciju, lai nokomplektētu atbilstošu operbalsu trupu. Tas izdevās tikai nepilnīgi, turklāt daļa aristokrātijas bija komponistam naidīga un atrada viņam itāļu operas žanrā līdzvērtīgu aizvietotāju Džovanni Bonončīni (Giovanni Bononcini) personā. Pašā G. F. Hendeļa opernamā aktīvi naidojās divas īstas operdīvas: Faustīna Bordoni (Faustina Bordoni) un Frančeska Kuconi (Francesca Cuzzoni). Arī praktiskā dzīve šūpojas: 1727. gadā nomira karalis Georgs I un viņa vietā nāca Velsas princis, tobrīd jau Džordžs II (George II). Kronēšanas ceremonijai G. F. Hendelis sacerēja antēmu (himnu) “Priesteris Cādoks” (Zadok the Priest, HWV 258). Darbs izrādījās ļoti veiksmīgs, un tiek izmantots visās kronēšanas svinībās līdz mūsdienām. Bet G. F. Hendelim savukārt, iespējams, norādīja ceļu, pa kuru ejams tālāk – kora sacerējumi ar orķestri.

1728. gadā notika Džona Geja (John Gay) un Johana Pepuša (Johann Christoph  Pepusch) “Nabagu operas” (The Beggar’s Opera)  pirmizrāde – asa satīra par aristokrātisko itāļu operu, tostarp arī G. F. Hendeli.

Publikas reakcija bija smags trieciens akadēmijai, kas beidza savu pastāvēšanu. G. F. Hendelis devās uz Itāliju jaunu dziedātāju angažēšanai. Viņš apmeklēja arī Leonardo Vinči (Leonardo Vinci) Operas skolu, lai apgūtu operas žanra jaunumus. Londonā tostarp izveidojās krasa opozīcija, kas iekļāva arī nozīmīgus komponistus – Nikolo Porpora (Niccolò Porpora) un Johans Ādolfs Hase (Johann Adolph Hasse). Tomēr G. F. Hendelim izdevās savākt jaunu trupu tikko atklātajam Koventgārdena teātrim, un jaunākie darbi tika uzņemti labi. Īpaši tas attiecas uz operu “Alčīna” (Alcina, 1735), kurā bija daudz spilgtu solonumuru un ansambļu. G. F. Hendelis iestudēja arī vairākus agrākos darbus, tādējādi uzturot teātra darbības regularitāti. Tomēr jau 1730. gadu beigās galveno vietu ieņēma oratorijas: “Sauls” (Saul, 1739), “Israēlieši Ēģiptē” (Israel in Egypt, 1739).

1741. gadā G. F. Hendeli uzaicināja uz Dublinu Īrijā ar virkni daudzveidīgu priekšlikumu. Galvenais notikums bija G. F. Hendeļa atdzīvinātā oratorijas žanra atskaņojums: “Mesija” (Messiah, 1742) – ar skaistām ārijām un ansambļiem, bet vispirmām kārtām ar grandiozajiem, aizraujošajiem koriem (tostarp pazīstamais Hallelujah!, ko arī mūsdienās dzied visā pasaulē). G. F. Hendelis iemontēja darbā arī kādu īru melodiju un pārveidotus, bet atpazīstamus luteriskā korāļa paraugus. Arī – nu jau atpakaļ Londonā – sekojošās oratorijas izpelnījās gan atskaņotāju, gan auditorijas labvēlību ar savu enerģiju, melodisko bagātību, labskanību. Saturiski tajās it bieži bija sastopami laikmetam raksturīgie cīņas, kara, militārās leksikas un atribūtikas motīvi. Tas attiecināms uz tādiem darbiem kā “Jūda Makabejs” (Judas Maccabaeus, 1747), “Jozua/Jehošūa” (Joshua, 1748) un “Sālamans” (Solomon, 1749). Iezīmīgi, ka pati spilgtākā, pievilcīgākā, pasaulē pazīstamākā no “Sālamana” ir elektrizējošā instrumentālā intermēdija “Sābas ķēniņienes ierašanās”. Taču dzīves pēdējo desmitgadi G. F. Hendelim stipri aptumšoja veselības problēmas, ar ko tolaiku medicīna nevarēja tikt galā. Raksturīgi, ka pēdējā oratorija “Laika un taisnības triumfs” (The Triumph of Time and Truth, 1757) ir agrīnā “Laika un taisnības triumfa” (Il trionfo del tempo e del disinganno, 1708, Roma) trešā redakcija.

G. F. Hendeļa darbu sarakstā ir 25 oratorijas, ap 50 operu (ieskaitot būtiski rediģētos un papildinātos darbus), vairāk nekā 120 kantāšu, vokālu ansambļu un āriju, liels skaits ekumēnisku skaņdarbu, himnu, psalmu, odu un serenāžu. Instrumentālo jomu pārstāv 18 Concerti grossi un 12 ērģeļkoncerti, 16 klavesīna svītas, tostarp plaši pazīstamā “Harmoniskais (labskanīgais) kalējs” (angļu The Harmonious Blacksmith; vācu Der harmonische Grobschmied), nozīmīgi atsevišķi klavesīna sacerējumi (čakona G dur, prelūdijas, fūgas, sonātes, deju žanri).

G. F. Hendelis kā tēls parādās spēlfilmā “Farinelli” (Farinelli, režisors Žerārs Korbjo, Gérard Corbiau, 1994); Paula Barca (Paul Barz) lugā “Iespējamā tikšanās” (Mögliche Begegnung); Dailes teātrī (režisors Dmitrijs Petrenko, 2016). G. F. Hendeli atveido Olga Dreģe, J. S. Bahu – Lidija Pupure. Luga iestudēta ap 150 teātros 14 valodās. Pēc lugas motīviem Krievijā uzņemta televīzijas filma “Vakariņas četrrocīgi” (Ужин в четыре руки, režisors un G. F. Hendeļa atveidotājs Mihails Kozakovs, Михаил Михайлович Козаков, 1999).