Romāna “Zīda tīklā” centrālais tēls ir Jānis Robežnieks, kurš cenšas veidot savu dzejnieka karjeru, nostiprināt sociālo stāvokli, saprasties ar revolucionāru ideju pārņemto brāli, kā arī veidot attiecības ar sievietēm, un tieši dzimuma instinkti atsevišķos romāna posmos kļūst par notikumu galveno virzītāju spēku. Minēto interešu pretrunīgā, pat nesavienojamā daba kļūst par Jāņa iekšējā konflikta pamatu, viņš pieslejas te vieniem, te otriem uzskatiem atkarībā no cilvēkiem, ar kuriem nonāk saskarsmē. Laikā, kad Jānis strādā par palīgskolotāju, viņam nākas izdabāt sava vadītāja Salmiņa vēlmēm, kam nereti ir visai mazs sakars ar tiešo darbu skolā. Pretrunīgas izjūtas Jāni pārņem, arī strādājot būvuzņēmēja Jansona ģimenē un mācot viņa pusaudzi dēlu. Viņš reizē jūtas kā ģimenes sadzīvei piederīgs, bet vienlaikus arī kā tās pieņemts kalpotājs. Komplicēti veidojas arī Jāņa attiecības ar sievietēm, jo viņam pievilcīga liekas gan Jansonu meita Annete, gan arī pati kundze, kura, izmantojot vīra biežo prombūtni, kā arī izjūtot zināmu vilšanos ģimenē, ļaujas jutekliskam sakaram ar Jāni. Tomēr, kad Jānis, tikai daļēji juzdamies apmierināts ar radušos situāciju, arvien biežāk nododas alkoholam un tiek arī pieķerts divdomīgā situācijā turpat Jansonu mājās, no darba viņš tiek atlaists. Tas izraisa Jāņa neapmierinātību, un viņš visai strauji metas pretējā galējībā, pēc brāļa Mārtiņa ieteikuma kļūdams par skolotāju fabrikas skolā, kur māca strādnieku bērnus. Mārtiņš gan ir tikai daļēji apmierināts ar Jāņa attieksmi un īsti netic brāļa uzskatu pārmaiņai, kas vairāk tiek pausta vārdos, bet neatspoguļo viņa zināšanas un pārliecību. A. Upīša tēlojumā turklāt iezīmējas arī mīlestības trijstūris vai pat četrstūris, jo Jānī ir iemīlējusies viena no skolotājām, Gailēnu Zelma, kura patīk arī Mārtiņam. Savukārt Jānis labprātāk izvēlas pavadīt laiku citas sievietes -vieglprātīgās Emmas sabiedrībā, vairoties arī no uzdevumiem, kas ir saistīti ar revolucionārās kustības priekšdarbiem. Tādējādi rakstnieks veido tēlu raksturus kā savstarpēji pretstatītus citu citam. Omulīgi baudkārā Jansona kundze ir pretstats askētiskajai Zelmai, kuru vada patiesas jūtas, savukārt Emma izturas pavedinoši un ciniski gan pret Jāni, gan citiem pielūdzējiem. Atspoguļojot dzimumu attiecības un veltot lielu vērību gan vīriešu rakstura vājumam, gan sieviešu morālajam pagrimumam 20. gs. sākuma sabiedrībā, A. Upīts turpinājis tās tēmas, kas visai aktīvi apspriestas laikmeta presē un aplūkotas arī viņa romānā “Sieviete” (1910). Turklāt morāls pagrimums, pēc rakstnieka uzskatiem, skar sievietes ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Pēc tam, kad Jānis atstāj darbu fabrikas skolā, viņš dodas uz dzimto pusi, tomēr neapmetas tēva mājās, bet pagasta vecākā Podnieka ģimenē. Podnieks ir pārticis, tomēr viņa saimniecība ir nolaista, saimnieks reti ir mājās, daudz laika pavada apkārtējos krogos. Podnieka sieva Zetiņa ir samierinājusies ar šo situāciju, jo laulības sagādājušas zināmu drošību. Kad rodas piemērota situācija, aizsākas viņas un Jāņa sakars, tomēr šīs attiecības Jānim drīz apnīk, turklāt ir jāuzklausa arī stingrā tēva - vecā Robežnieka pārmetumi. Romāna noslēguma daļā Jānis nejauši iepazīstas ar muižkunga Meijera meitu Mariju, un drīz izrādās, ka muižkunga ģimene pavisam necerēti ir gatava piekrist viņu laulībām. A. Upīts to skaidro ar muižkunga racionālu pieņēmumu, ka nemieros, kas varētu sākties arī laukos, viņa ģimene tiktu saudzēta, tādēļ ka Jānis ir radījis par sevi priekšstatu kā par sociālās vienlīdzības aizstāvi. Tēlu izturēšanos diktē viņu intereses, un tā precīzi atspoguļo sabiedrībā notiekošo.