No visiem LPSR vadītājiem A. Pelše izpelnījies visplašāko atspoguļojumu vēstures un memuāru literatūrā, kas gan ļoti bieži ir kļūdains un pretrunīgs. Viens iemesls, acīmredzot, ir slepenība, kas PSRS apvija visus valsts augstākos vadītājus, it sevišķi saistībā ar viņu personīgo dzīvi. Otrs iemesls ir A. Pelšes paša noslēgtais raksturs. Viņš nav atstājis ne atmiņu pierakstus, ne arī kādus citus materiālus, kas ļautu spriest par viņa personību un patieso attieksmi pret notikumiem. Nikolajs Kreijers, kurš uzrakstījis apoloģētisku A. Pelšes biogrāfiju (nepublicētu) un bijis labi pazīstams ar viņa meitu Birutu Kaņepu, arī norāda uz sava varoņa noslēgtību. Trešais iemesls ir pieejamo arhīvu ierobežojumi. Par atsevišķiem viņa biogrāfijas posmiem, it sevišķi, pirms ierašanās Latvijā 1940. gadā pastāv dažādas spekulācijas, piemēram, par to, ka viņš esot piedalījies represijās pret latviešu kultūras organizācijām Maskavā 1937. gadā. Tā kā A. Pelšes personas lieta, kas atrodas Maskavas arhīvos, un Federālā Drošības dienesta arhīvi nav pieejami, tās nevar ne apgāzt, ne arī pierādīt. Tikai daļēji pieejami materiāli, kas varētu izskaidrot, piemēram, A. Pelšes lomu nacionālkomunistu sagrāvē Latvijā, viņa nokļūšanu varas virsotnēs. “Baltos plankumus” aizpildījušas tenkas, anekdotes, pieņēmumi. Internetā atrodamās daudzās A. Pelšes biogrāfijas pārsvarā ir ar rupjām faktu kļūdām. Daudzu populāru mītu avots ir Viļa Krūmiņa atmiņu publikācijas (acīmredzot viņš ir pārstāstījis anekdotiskus pieņēmumus, kas bija populāri partijas aparātā). Viņš vainoja A. Pelši par to, ka tas atņēmis viņam pirmā sekretāra posteni, tādēļ atmiņās attēlojis viņu kā ļaundari un intrigantu, kas nokļuvis pie varas tādēļ, ka bijis precējies ar PSKP ideologa Mihaila Suslova (Михаил Андреевич Суслов) sievas māsu (kas nav taisnība). Vairāk var ticēt Vladimira Semičastnija (Владимир Ефимович Семичастный) teiktajam memuāros, ka tieši viņš esot ieteicis Ņ. Hruščovam iecelt par LKP pirmo sekretāru A. Pelši.