Lēkšanu ar slēpēm no tramplīna vērtē punktos. Kopējo punktu skaitu veido vairākas pozīcijas:

• attāluma punkti,
• stila punkti,
• vēja un starta platformas kompensācija.

Kopēja lēciena punktu summa veidojas, saskaitot attāluma, stila un kompensāciju punktus. Lēkšanā ar slēpēm no tramplīna tiek veikti divi ieskaites lēcieni, kuru punktus summē. Sportists, kurš ir saņēmis lielāko punktu summu, ir uzvarējis

Attāluma punkti tiek aprēķināti no tramplīna konstrukcijas punkta (K punkta). Sportistam, piezemējoties uz K punkta, tiek piešķirti 60 bāzes punkti. Par katru metru vairāk vai mazāk tiek pieskaitīti vai attiecīgi atņemti noteikti punkti. Pieskaitāmie vai atņemamie punkti par metru ir atkarīgi no tramplīna jaudas.

Sportista lēciena attālumu mēra no atlēciena galda gala līdz punktam, kur sportists pieskaras piezemēšanās kalnam. Par piezemēšanos uzskata brīdi, kad sportista abas kājas ir pilnā kontaktā ar piezemēšanās kalnu. Piezemēšanās punkts ir izklupiena (telemarka) viduspunkts.

Pie neprecīzas piezemēšanās (piemēram, viena kāja uz sniega un otra paliek gaisā ilgāku laika sprīdi, nekā tas būtu precīzi piezemējoties) attālums tiek mērīts no punkta, kur pirmā kāja pieskārās kalnam. Ja piezemēšanās nenotiek uz slēpēm (kritiens), attālums tiek mērīts no punkta, kas pirmais (ar jebkuru ķermeņa daļu) pieskārās kalnam.

Sportista lēciena attālumu nosaka attāluma tiesneši, kas atrodas vienā piezemēšanās kalna pusē. Attāluma tiesnesis, kura mērāmajā zonā piezemējās sportists, arī nosaka lēciena attālumu ar 0,5 m precizitāti.

Stila punktus piešķir pieci stila tiesneši. Trīs no piešķirtajiem vērtējumiem iet ieskaitē, augstākais un zemākais vērtējums tiek izsvītrots. Maksimālais punktu skaits, ko var piešķirt katrs stila tiesnesis, ir 20. Tiesāšanas (lēciena) laikā par sportista pieļautajām kļūdām tiesnesis noņem noteiktus punktus no bāzes punktiem. Tiek vērtētas trīs lēciena pamatfāzes: lidojums, piezemēšanās, izskrējiens.

Lai nodrošinātu maksimāli līdzvērtīgus sacensību apstākļus, sportistiem tiek piešķirtas kompensācijas. Vēja un starta platformas faktoru kompensācijas oficiāli tika ieviestas no 2009. gada Starptautiskās Slēpošanas federācijas (Fédération Internationale de Ski, FIS) vasaras Grand Prix sacensībām.

Ar starta platformas augstumu tiek regulēts ieskrējiena ātrums. Vēja ietekmes rezultātā pasliktinoties vai uzlabojoties lidojamībai, tiek mainītas starta platformas. Par augstāku starta pozīciju tiek atņemti punkti atkarībā no tramplīna raksturlielumiem, un par zemāku pozīciju attiecīgi tiek pieskaitīti punkti. Piešķiramo un atņemamo punktu skaits ir atkarīgs no tramplīna jaudas un platformu augstuma. Starta platformu iespējams mainīt arī trenerim, pirms lēciena iesniedzot oficiālu prasību galvenajam sacensību tiesnesim.

Ja lēciena laikā vējš pūš no priekšpuses, vēja kompensācija tiek piešķirta ar mīnus zīmi, jo pretvējš, pareizi izpildot lēcienu, veido papildu gaisa spilvenu, kas sekmē tālus lēcienus. Ja vējš pūš no muguras, tas sēdina sportistu, un viņam tiek piešķirta kompensācija ar plus zīmi.

Balstoties uz FIS starptautiskajiem noteikumiem, tramplīnu un nolēciena kalna konstrukcijas standarti ir šādi.

Tramplīnlēkšanā ir noteikumi, kādam jābūt ekipējumam, lai izskaustu iespēju mākslīgi palielināt buru, tādējādi lidojot tālāk. Ekipējumu kontrolē speciāli FIS ekipējuma kontrolieri, kas pārbauda tā atbilstību noteikumiem.

Lēkšanai ar slēpēm no tramplīna tiek izmantotas speciālas slēpēs – to konstrukcija ir pielāgota, lai varētu lidot un stabili piezemēties. Slēpju garums ir atkarīgs no sportista ķermeņa masas indeksa, tomēr maksimālais slēpju garums ir 145 % no sportista auguma. Jauniešiem tiek piemērots 140 % no sportista auguma (netiek piemērots ķermeņa masas indekss).

Slēpju stiprinājumi lēkšanā ir konstruēti tā, lai sekmētu lidojumus, taču, ja tiek piedzīvots kritiens, traumu prevencijai nostrādā drošības mehānisms, un slēpe atsprādzējas. Stiprinājumi tiek uzstādīti uz slēpes tādā veidā, lai slēpes priekšgals būtu 57 % no visas slēpes.

Specifiskie lēkšanas zābaki ar noteiktu leņķi pēdā stingri fiksē potīti, pasargājot no iespējamām traumām. Zābakos tiek ievietoti arī speciāli ielikņi ‒ vedži (wedges) ‒, kas palīdz noturēt kāju lidojumam atbilstošā pozā.

Lēkšanas kombinezons tiek šūts no speciāli tam ražota materiāla, kurš no abām pusēm sastāv no elastīga likru saturoša auduma. Iekšslānis ir porolonam līdzīgas tekstūras audums. Audumam ir jāpiemīt noteiktai gaisa caurlaidībai, ko pārbauda ar speciālu aparātu. Kombinezona izmēri ir ļoti strikti noteikti. Kombinezoni tiek šūti individuāli, jo tiem jābūt pieguļošiem (maksimāli 2 cm pielaide, izņemot bikšu staru apakšas, kuras velk uz zābaka), lai izslēgtu mākslīgi palielinātu buru.

Lēkšanas apakšveļai arī ir noteikti gaisa caurlaidības un pieguļamības standarti. Lēcēja apakštērpam nedrīkst būt garas piedurknes un garas bikšu staras. Pieļautais garums: piedurknes – līdz elkonim, bikšu staras – līdz ceļgalam.

Ķiveres lietošana lēkšanā ar slēpēm no tramplīna ir obligāta. Tai ir jāatbilst FIS standartiem, kas tiek fiksēts ar noteiktu marķējumu (RH2013). Ķiveres biezums nedrīkst pārsniegt 7 cm.

Brilles tiek lietotas, lai pasargātu sportista acis no vēja, nokrišņiem un citiem ārējiem faktoriem. Lēkšanā ar slēpēm no tramplīna ir obligāti jālieto cimdi gan ziemā, gan arī bezsniega periodā. Drīkst izmantot tikai pirkstaiņu tipa cimdus

Pirmais reģistrētais lēciens ar slēpēm no tramplīna noticis 1808. gada 22. novembrī, kad norvēģis Ūlafs Rīe (Olaf Rye) no pašbūvēta tramplīna aizlēca 9,5 metrus.

Pirmās reģistrētās publiskās sacensības lēkšanā ar slēpēm no tramplīna notika Norvēģijas pilsētā Trisilā 1822. gada 22. janvārī. Šajās sacensībās tiesneši piešķīra atzīmes par stilu ‒ eleganci un laidenumu. Sacensību dalībniekiem bija jāveic trīs lēcieni bez kritieniem, par noteikumiem bija jau iepriekšēja vienošanās. 1866. gadā Kristiānijā (mūsdienās Oslo) notika pirmais sporta pasākums, kurā tika apvienota lēkšana ar slēpēm no tramplīna, distanču slēpošana un slaloms.

1925. gadā Čehoslovākijā notika pirmais pasaules čempionāts. Sacensības notika tikai uz lielā kalna. Čehoslovāku lecējs Vilhelms Diks (Wilhelm Josef Dick) kļuva par pirmo pasaules čempionu.

1953. gada 1. janvārī pirmo reizi tika organizēta Austrijas-Vācijas Četru tramplīnu turneja. Sacensībās piedalījās Austrijas, Vācijas, Norvēģijas, Šveices, Zviedrijas un Dienvidslāvijas pārstāvji. Pirmo turnejas titulu izcīnīja Austrijas lēcējs Jozefs Bradls (Josef Bradl).

Pirmie testi mākslīgam segumam notika 1954. gada 24. augustā, Austrumvācijā. Tā paša gada 21. novembrī Obersdorfā uz 40 m jaudas tramplīna tika organizētas pirmās “vasaras” sacensības uz mākslīgā seguma.

Pirmais pasaules čempionāts lidojumos ar slēpēm (lēcieni, kas tālāki par 170 m) tika organizēts 1972. gadā. Jaunais sacensību formāts (četru lēcienu kopsumma divās dienās) tika veidots stipra vēja riska gadījumā (ja kādā dienā ir ļoti spēcīgs vējš, tad būtu iespēja vismaz divus lēcienus ņemt ieskaitē). Tieši tas notika jau pirmajā Pasaules čempionātā – divi no četriem nozīmētajiem raundiem tika atcelti meteoroloģisko apstākļu dēļ. Pirmais pasaules čempionāts sievietēm lēkšanā ar slēpēm no tramplīna notika 2009. gadā Čehijā. Par pirmo pasaules čempioni kļuva Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pārstāve Lindsija Vena (Lindsey Marie Van).

1979. gada 27. decembrī tika aizvadīts pirmais etaps FIS Pasaules kausā lēkšanā ar slēpēm no tramplīna. 1979./1980. gada sezonā notika 25 posmi. Par pirmo pasaules kausa kopvērtējuma uzvarētāju kļuva austrietis Hūberts Noipers (Hubert Neuper). Pasaules kausa sacensības sievietēm pirmo reizi notika 2011./2012. gada sezonā. Par pirmo uzvarētāju kopvērtējumā kļuva ASV pārstāve Sāra Hendriksone (Sarah Catherine Hendrickson).

1982. gadā Oslo, Norvēģijā, notika pirmās oficiālas vīru komandu sacensības lēkšanā ar slēpēm no tramplīna (pirmās šāda formāta sacensības tika organizētas pasaules čempionātā Somijā 1978. gadā, tomēr tās bija tikai kā demonstrācija un sportisti neieguva nekādas godalgas).

1996./1997. gadā četru tramplīnu turnejā pirmo reizi tika pielietota K.O. (knock-out) sistēma. Sistēmas pamatprincips: 50 kvalificētie sportisti tiek sadalīti 25 pāros, kas sacensību pirmajā raundā sacenšas viens pret otru. Finālā kopumā tiek 30 sportisti ‒ 25 pāru uzvarētāji un pieci “laimīgie zaudētāji” (pēc labākā rezultāta). 50 kvalificēto pāri tiek sadalīti labākais pret vājāko (pēc kvalifikācijas rezultātiem). Finālā sportisti sacenšas secībā no 30. vietas uz pirmo vietu. K.O. sistēma tiek lietota tikai Četru tramplīnu turnejā. Pārējās sacensībās lieto klasisko sacensību sistēmu. 

Nozīmīgākās sacensības tramplīnlēkšanā ir olimpiskās spēles un pasaules čempionāts, kā arī pasaules kauss. Nozīmīga ir arī Četru tramplīnu turneja.

FIS ik gadu organizē sacensību sērijas, kuras tiek ranžētas pēc to nozīmīguma un dalībnieku kontingenta.

Zemākā līmeņa sacensības ir Alpu kauss. Šīs sacensības paredzētas tikai junioriem līdz 20 gadu vecumam. Līdz 2006./ 2007. gada sezonai sacensībās bija atļauts startēt tikai lēcējiem no Alpu valstīm (Austrijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lihtenšteinas, Monako, Slovēnijas, Šveices). No 2007./ 2008. gada sezonas sacensībās ļauts startēt arī pārējo Eiropas valstu sportistiem. Kopš 2013./ 2014. gada sezonas Alpu kauss notiek arī sieviešu kategorijā.

FIS kauss tiek uzskatīts par trešo līmeni starptautiskajā tramplīnlēkšanas sacensību apritē. FIS kauss atrodas zemāk par Pasaules kausu un Kontinentālo kausu. Lielākā daļa pasākumu notiek uz normālajiem tramplīniem, kuru jauda ir 90 metri. Vīriešu sacensības tika ieviestas 2005./2006. gada sezonā, sievietes pirmo sezonu sāka 2012./ 2013. gadā.

Kontinentālais kauss tiek uzskatīts par otro līmeni starptautiskajā tramplīnlēkšanā. Tas atrodas zemāk par Pasaules kausu (neskaitot Grand Prix, kas ir pasaules augstākās klases vasaras sacensības). Kontinentālā kausa izcīņā startējošie sportisti parasti ir juniori un lēcēji, kas cīnās par vietu savas valsts Pasaules kausa izlasē. Vīriešu sacensības pirmo reizi notika 1991./ 992. gada sezonā. Sieviešu sacensības tika ieviestas 2004./ 2005. gada sezonā.

2017. gada martā Norvēģijā notika pirmā Raw Air turneja. Turneja ilgst 10 dienas un ietver četrus Norvēģijas tramplīnus. Atšķirībā no Četru tramplīnu turnejas Raw Air turnejā ir iekļauti lielie un lidošanas tramplīni, un rezultāta kopvērtējumā skaita arī kvalifikācijā iegūtos punktus.

No 2018. gada sacensību kalendāram tiek pievienots vēl vienas sacensības, kurām ir atsevišķs balvas fonds ‒ Willingn five. Sacensības tiek organizētas Pasaules kausa ietvaros un ietver trīs dienu sacensību vīriešiem Vilingenā (Vācijā). Sacensību kopvērtējumā tiek ieskaitīti pieci lēcieni.

Vīriešu lēkšana ar slēpēm no tramplīna ziemas olimpisko spēļu programmā iekļauta kopš 1924. gada. Pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs sacensības notika tikai uz lielā tramplīna (1924. gadā par lielo tramplīnu tika uzskatīts 70 metru jaudas tramplīns). Pirmais olimpiskais čempions bija norvēģis Jākobs Tullins Tamss (Jacob Tullin Thams).

1964. gadā pirmo reizi notika sacensības uz normālā tramplīna (90 metru jauda). Pirmais olimpiskais čempions šajā disciplīnā ir Veiko Kankonens (Esa Veikko Antero Kankkonen) no Somijas.

Kopš 1988. gada olimpisko spēļu programmā iekļauta komandu sacensību disciplīna uz lielā tramplīna. Komandā ir četri vīrieši, kas veic katrs divus lēcienus. Lēcienu punkti summējas visai komandai. Uzvar komanda, kurai ir lielākā punktu summa. Pirmie čempioni šajā disciplīnā bija Somijas sportisti.

2014. gadā spēļu programmā tika iekļauta arī disciplīna sievietēm. Sacensības notika uz normālā tramplīna. Par pirmo olimpisko čempioni kļuva vāciete Karina Fogta (Carina Vogt).

2022. gada spēlēs tika ieviestas jaukto komandu sacensības uz normālā tramplīna. Katras komandas sastāvs ir divi vīrieši un divas sievietes. Sacensību principi ir tādi paši kā vīriešu komandu sacensībās.

Galvenā organizācija, kas vada un regulē tramplīnlēkšanu ir FIS. Tā ir atbildīga par olimpiskajām disciplīnām – kalnu slēpošanu, distanču slēpošanu, tramplīnlēkšanu, ziemeļu divcīņu, frīstaila slēpošanu un snovbordu. FIS ir atbildīga arī par starptautisko sacensību noteikumu noteikšanu. Organizācijas biedri ir 135 nacionālās slēpošanas asociācijas. 

Somu sportists Mati Nikenens (Matti Ensio Nykänen) ir vienīgais tramplīnlēcējs vēsturē, kurš uzvarējis visās piecās svarīgākajās sacensībās ‒ olimpiskajās spēlēs (trīs reizes), pasaules čempionātā tramplīnlēkšanā (vienu reizi), pasaules čempionātā lidojumos ar slēpēm (vienu reizi), pasaules kausa kopvērtējumā (četras reizes) un Četru tramplīnu turnejā (divas reizes). M. Nikenens joprojām ir vēsturē vienīgais pieckārtējais pasaules rekordists lidojumos ar slēpēm.

Somu tramplīnlēcējs Janne Ahonens (Janne Petteri Ahonen) ir viens no visu laiku titulētākajiem sportistiem tramplīnlēkšanā. Viņš izcīnījis divus pasaules kausa kopvērtējuma titulus pēc kārtas, Četru tramplīnu turnejā uzvarējis piecas reizes, ieguvis divas individuālās zelta medaļas pasaules čempionātā un vienreiz Ziemeļvalstu turnīrā.

Poļu tramplīnlēcējs Kamils Stohs (Kamil Wiktor Stoch) ir viens no veiksmīgākajiem tramplīnlēcējiem sporta vēsturē, izcīnot divus pasaules kausa titulus, trīs uzvaras Četru tramplīnu turnejas kopvērtējumā (divas no tām pēc kārtas), trīs individuālās zelta medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs, individuālo un komandu zeltu pasaules čempionātā, individuālo sudraba medaļu pasaules čempionātā lidojumos ar slēpēm, kā arī uzvaras turnīrā ir Raw Air (divas reizes), Willingen Five un Planica7. K. Stohs ir starp trim tramplīnlēcējiem vēsturē, kuri ir uzvarējuši Grand Slam visās četrās sacensībās vienā Četru tramplīnu turnejā. Šāds sasniegums izdevies arī vācu sportistam Svenam Hannavaldam (Sven Hannawald) un japāņu sportistam Rjoju Kobajaši (小林 陵侑).