Sacensības distanču slēpošanā notiek gan klasiskajā stilā (C), gan brīvajā stilā (F) dažāda garuma distancēs: sprintā (1,5 km), 5 km, 10 km, 15 km, skiatlonā (7,5 km C + 7,5 km F sievietēm, 15 km C + 15 km F vīriešiem), 30 km (sievietēm), 50 km (vīriešiem), komandu sprintā (divi dalībnieki komandā) un stafetē (4x5 km sievietēm un 4x10 km vīriešiem).

Klasiskajā stilā slēpotājs sacensībās drīkst izmantot slēpošanas slīdošos soļus, kad atgrūdiens ar slēpi notiek no stāvošas slēpes, tai skaitā vienlaikus bezsoli (atgrūdiens tikai ar slēpju nūjām), un veikt pagriezienus, slēpes pārcilājot (notiek atgrūdiens no slīdošas slēpes). Tāpat distances veikšanai izmanto soļu pārejas, nobrauciena stājas, bremzēšanas veidus, kāpumu pārvarēšanas veidus, pagriezienus nogāzēs.

Brīvajā stilā slēpotājs sacensībās var izmantot jebkuru no slēpošanā atļautiem pārvietošanās veidiem. Galvenokārt tiek izmantoti slīdošie soļi, atgrūžoties ar slīdošu slēpi (slidsoļi), un pārējie pārvietošanās veidi ātrākai distances veikšanai.

Distanču slēpošanā slēpotājs lieto klasiskā stila vai brīvā stila slēpošanas inventāru. Piemēram, slēpojot klasiskajā stilā, slēpju garums ir 20‒30 cm garāks par slēpotāja augumu, nūjas plecu augstumā. Slēpojot brīvajā stilā, slēpes ir slēpotāja augumā un nūjas ‒ 5‒10 cm garākas par slēpotāja plecu augstumu.

Distanču slēpošana ir ne tikai viens no grūtākajiem ziemas izturības sporta veidiem, bet arī sporta veids, kam nepieciešams speciāls apģērbs. Lai gan apģērbam ir jāpasargā no zemas temperatūras un auksta vēja, tam arī jānodrošina ķermeņa liekā siltuma efektīva ventilācija. Distanču slēpošanā svarīga nozīme ir poliestera apakšveļai, kas nepiesaista mitrumu, bet izvada to ārā caur apģērbu, veidojot sportistam komfortablu ķermeņa siltuma sajūtu. Virs speciālās apakšveļas elites sportisti izmanto speciālus plānus poliestera kombinezonus. Treniņos sportisti izmanto plānu jaku un elastīgas bikses, kuru priekšpusē ir vēja izturīgs audums, bet aizmugurē elastīgs, elpojošs audums. Rezultātā priekšpuse pasargā no aukstā vēja, bet aizmugure izvada lieko siltumu.

Sacensības distanču slēpošanā norit speciālās gan brīvajam stilam, gan klasiskajam stilam iekārtotās trasēs, kuras izveido ar speciālu trašu sagatavošanas tehniku ‒ retraku. Bezsniega apstākļos un zemā temperatūrā, sākot no –3 ºC, ar sniega lielgabaliem iespējams saražot mākslīgo sniegu. Distanču slēpošanas sacensību trasēm tiek veikta homologācija – tiek vērtēta trases atbilstība starptautiskajiem standartiem. Sacensību vieta sastāv no slēpošanas stadiona, kur ir izvietots starts un finišs, un sacensību trases, kas izveidota parkā, mežā vai atklātā vietā gan līdzenumā, gan kalnainā vietā.

Sākotnēji slēpotāji papildus slēpēm izmantoja vienu garu nūju. Pirmais zīmējums – slēpotājs ar divām slēpju nūjām – ir datēts ar 1741. gadu. Tradicionālās slēpes, ko Norvēģijā un citur ziemeļos 19. gs. sākumā izmantoja, lai pārvietotos pa sniega virsmu, bieži vien sastāvēja no vienas īsas slēpes ar dabīgu dzīvnieku kažokādu, kas, atgrūžoties ar šo slēpi, nodrošināja atgrūdienu (kad slīdēja, tad pa spalvai, bet atgrūdiena laikā – pret spalvu), un otras, kas bija paredzēta slīdēšanai. Kustība bija līdzīga šodienas skrejritenim, kad atgrūdiens notiek ar vienu kāju.

Sacensības distanču slēpošanā vai arī maratona slēpošana ir pastāvējusi kopš 19. gs. otrās puses. Pašas senākās oficiālās distanču slēpošanas sacensības pasaulē ir Oulun Tervahiihto kopš 1889. gada Somijā un Vasaloppet Zviedrijā kopš 1922. gada.

Pirmais Starptautiskās Slēpošanas un snovborda federācijas (Fédération internationale de ski et de snowboard, FIS) organizētais pasaules čempionāts distanču slēpošanā notika 1925. gadā vīriešiem un 1954. gadā sievietēm. Distanču slēpošana pirmoreiz kā sporta veids tika iekļauts ziemas olimpisko spēļu programmā pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs 1924. gadā Šamonī (vīriešiem) un 1952. gadā Oslo (sievietēm). Pēc Otrā pasaules kara, no 1950. līdz 1982. gadam, pasaules čempionāti distanču slēpošanā notika reizi četros gados. Kopš 1985. gada pasaules čempionāti notiek nepāra gados.

Nozīmīgākās distanču slēpošanas sacensības pasaulē ir ziemas olimpiskās spēles, pasaules čempionāti, pasaules kausi, junioru pasaules čempionāti, jaunatnes olimpiskās spēles, Eiropas jaunatnes ziemas olimpiskais festivāls. Visu starptautisko sacensību, tai skaitā pasaules čempionātu, pasaules kausu un olimpisko spēļu programmu nosaka un apstiprina FIS.

Nozīmīgākās distanču slēpošanas sacensības ir:

1. Eiropā: Jizerská Padesátka (Čehija), Dolomitenlauf (Austrija), Marcialonga (Itālija), König Ludwig Lauf (Vācija), Tartu Maraton (Igaunija), La Transjurassienne (Francija), Finlandia-hiihto (Somija), Vasaloppet (Zviedrija), Engadin Skimarathon (Šveice), Birkebeinerrennet (Norvēģija), Bieg Piastow (Polija), Demino Ski Marathon (Krievija), Fossavatn Ski Marathon (Islande);
2. Amerikā: American Birkebeiner (Amerikas Savienotās Valstis, ASV), Gatineau Loppet (Kanāda), Ushuaia Loppet (Argentīna);
3. Āzijā: Sapporo International Ski Marathon (Japāna), Vasaloppet China (Ķīna);
4. Austrālijā un Okeānijā: Kangaroo Hoppet (Austrālija), Merino Muster Race (Jaunzēlande).

Distanču slēpošana (18 km un 50 km slēpojums vīriešiem) tika iekļauta pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs 1924. gadā. 18 km slēpojumā piedalījās 41 dalībnieks no 12 valstīm, 50 km slēpojumā piedalījās 33 dalībnieki no 11 valstīm. Sievietes pirmo reizi ziemas olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā (10 km slēpojums) piedalījās 1952. gadā. Katrās nākamajās olimpiskajās spēlēs slēpošanas programma tika papildināta ar jaunām disciplīnām, piemēram, sprintu gan klasiskajā, gan brīvajā stilā, skiatlonu, stafeti.

FIS Distanču slēpošanas nodaļa atbild par distanču slēpošanas attīstību pasaulē, nosaka un apstiprina starptautisko sacensību noteikumus, sacensību kalendāru, dažādu valstu sportistu kvalifikāciju (FIS Points).

Worldloppet ir starptautiska maratonu slēpojumu federācija, kura dibināta 1978. gadā, lai veicinātu distanču slēpošanas popularitāti.

Bjērns Dēli (Bjørn Dæhlie) ir norvēģis, ziemas olimpisko spēļu titulētākais distanču slēpotājs. Viņš ir viens no trim ziemas olimpiešiem, kas izcīnījis astoņas zelta medaļas. No 1992. līdz 1999. gadam B. Dēli sešas reizes uzvarēja Pasaules kausa distanču slēpošanā kopvērtējumā, 1994. un 1998. gadā ierindojoties otrajā vietā. B. Dēli laikā no 1991. līdz 1999. gadam olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos kopumā izcīnīja 29 medaļas, kas padarīja viņu par vēsturē veiksmīgāko vīriešu distanču slēpotāju.

Marita Bjergena (Marit Bjørgen) ir norvēģiete, visu laiku veiksmīgākā ziemas olimpiete. Viņa ir viena no trim ziemas olimpiešiem (un vienīgā sieviete), kas izcīnījusi astoņas zelta medaļas. Kopumā viņa izcīnījusi 15 olimpiskās medaļas ‒ vairāk nekā jebkurš sportists (vīrietis vai sieviete) ziemas olimpisko spēļu vēsturē. M. Bjergena ar 114 individuālajām uzvarām ieņem pirmo reitinga vietu distanču slēpošanas Pasaules kausā. M. Bjergena ir arī veiksmīgākā sieviete distanču slēpošanas sprinta disciplīnās Pasaules kausa vēsturē, izcīnot 29 uzvaras. Viņa 2010. gada ziemas olimpisko spēļu medaļu tabulā izvirzījās vadībā, izcīnot piecas medaļas, tostarp trīs zelta. Pieckārtēja olimpiete, kuras piecas olimpiskās medaļas 2018. gada Phjončhanas spēlēs pavairoja viņas kopējo medaļu skaitu līdz rekordlielam 15.

Edijs Sikstens Jernbergs (Edy Sixten Jernberg) bija zviedru distanču slēpotājs un viens no visu laiku veiksmīgākajiem distanču slēpotājiem. No 1952. līdz 1964. gadam viņš piedalījās 363 slēpošanas sacensībās, 263 reizes kāpjot uz goda pjedestāla, uzvarēdams 134 reizes. Šajā laikposmā viņš izcīnīja četrus pasaules čempiona titulus un deviņas olimpiskās medaļas. E. S. Jernbergs bija kalējs un mežstrādnieks pirms distanču slēpotāja karjeras. Viņš specializējās garajās slēpošanas distancēs, četras no astoņām zelta medaļām iegūstot 50 km distancē, vienu 30 km un trīs 4x10 km stafetē. Viņš arī divreiz uzvarēja populārajā Vasaloppet slēpošanas maratonā ‒ 1955. un 1960. gadā. Viņš arī ir uzvarējis 15 km distancē Holmenkollenas slēpošanas festivālā 1954. gadā.

Raisa Smetaņina (Раиса Петровна Сметанина) ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un Krievijas čempione distanču slēpošanā (aktīvās sporta gaitas no 1976. līdz 1992. gadam). Viņa ir pirmā sieviete vēsturē, kas izcīnījusi desmit ziemas olimpisko spēļu medaļas. 1976. gada ziemas olimpiskajās spēlēs R. Smetaņina izcīnīja divas zelta un vienu sudraba medaļu, kļūstot par šo olimpisko spēļu veiksmīgāko sportisti.

Aleksandrs Boļšunovs (Александр Александрович Большунов) ir Krievijas distanču slēpotājs (aktīvās sportista gaitas no 2013. līdz 2021. gadam), deviņkārtējs olimpisko medaļu ieguvējs, no kurām trīs ir zelta medaļas, kā arī pirmais vīrietis pēcpadomju Krievijas vēsturē, kurš uzvarējis Pasaules kausa kopvērtējumā (2020. un 2021. gadā).

Stefānija Belmondo (Stefania Belmondo) ir bijusī itāliešu distanču slēpotāja (aktīvās sporta gaitas no 1988. līdz 2002. gadam), divkārtēja olimpiskā čempione un četrkārtēja pasaules čempione. Viņa sāka slēpot trīs gadu vecumā savas dzimtās pilsētas Pjemontas kalnos. Viņa debitēja FIS pasaules čempionātā 1987. gadā. Nākamajā sezonā viņa pievienojās Itālijas izlasei un piedalījās 1988. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Kalgari, Kanādā. 1989. gadā viņa pirmo reizi uzvarēja Pasaules kausa izcīņā Soltleiksitijā un sezonu noslēdza otrajā vietā pasaules kopvērtējumā.

Viens no pasaules izcilākajiem distanču slēpotājiem ir Gunde Svans (Gunde Anders Svan). Distanču slēpotāja karjeras laikā šis Zviedrijas slēpotājs (aktīvās sporta gaitas no 1982. līdz 1991. gadam) ziemas olimpiskajās spēlēs kopā izcīnīja četras zelta, vienu sudraba un vienu bronzas medaļu. G. Svans kopā izcīnīja septiņas zelta, trīs sudraba un vienu bronzas medaļu FIS Pasaules čempionātā slēpošanā. G. Svans Holmenkollenas slēpošanas festivālā vienu reizi uzvarēja arī 15 km distancē (1983. gadā) un divreiz 50 km distancē (1986. un 1990. gadā).

Dokumentālā filma “Distanču slēpošanas asinspirts” (Cross Country Carnage, 2018) atklāj profesionālās distanču slēpošanas graujošo ietekmi uz personību. Filmā piedalās bijušais distanču slēpošanas čempions Deivs Torbersons (Dave Thorberson), kurš cenšas pārveidot savu dzīvi un aizraujoši stāsta par distanču slēpošanu. D. Torbersons kļuva bagāts kā profesionāls distanču slēpotājs, taču tas viņu izolēja no ģimenes un viņš kļuva par upuri sporta nesaudzīgajai biznesa pusei. Galu galā viņš tika ieslodzīts cietumā.

Dokumentālā filma “Kad varoņi melo” (Sinivalkoinen valhe, 2012) stāsta par dopinga skandālu 2001. gada Pasaules čempionātā Lahti, kur lielai Somijas slēpotāju grupai bija pozitīvs dopinga tests. Tas atklāja sistemātisku un ilgstošu nelegālo līdzekļu lietošanu, lai uzlabotu sportiskos rezultātus. Filmā parādīta dopinga vēsture no 20. gs. 70. gadiem līdz pat mūsdienām. Filmā iekļautas intervijas ar treneriem, slēpotājiem un dopinga ekspertiem visā pasaulē, kā arī arhīva materiāli, kas apkopoti no dažādiem avotiem. Filma objektīvi parāda, kā mūsu sabiedrība veido pamatu meliem un dubultstandartiem, lai tikai uzvarētu.

Zviedru spēlfilma “Ārpus trases” (Off Track, 2022) stāsta par mērķtiecīgu jaunu Stokholmas hipsteri, kurš gatavojas 90 km slēpošanas sacensībām Vasaloppet.