Polijas lasītāju atzinību autore ieguva ar grāmatu “Sauciens sniega cilvēkam” (Wołanie do Yeti, 1957), tam sekoja “Sāls” (Sół, 1962), “Simt iepriecinājumu” (Sto pociech, 1967), “Sagadīšanās” (Wszelki wypadek, 1972), “Bez skaita” (Wielka liczba, 1976), “Cilvēki uz tilta” (Ludzie na moście, 1986), “Beigas un sākums” (Koniec i początek, 1993). 21. gs. autore sāka ar krājumiem – “Mirklis” (Chwila, 2002), “Kols” (Dwukropek, 2005), “Šeit” (Tutaj, 2009) un “Pietiek” (Wystarczy, 2012). Krājums “Melnā dziesma” (Czarna piosenka, 2014) veidots pēc atstātā manuskripta un izdots pēc dzejnieces nāves. Polijā iznākušas 10 V. Šimborskas dzejas izlases, kā arī atsevišķi izdoti vairāki feļetonu krājumi, mazo ironisko dzejformu apkopojumi, kolāžu un zīmējumu izlases, piemēram, pēdējā bija “Revolvera spozme” (Błysk rewolwru, 2013), kā arī vairāki vēstuļu krājumi, piemēram, sarakste ar K. Filipoviču un ar dzejnieku Zbigņevu Herbertu (Zbigniew Herbert), laisti klajā pēc V. Šimborskas nāves.
Mūža otrajā pusē V. Šimborska tālredzīgi rūpējas par savu mantojumu, lielu daļu publisko darbu uzticot sekretāram, rakstniekam un tulkotājam Mihalam Rušinekam (Michał Rusinek), kurš ir arī viens no V. Šimborskas daiļrades aktīvākajiem pētniekiem. Kopā ar M. Rušineku autore dibinājusi t. s. Limeriku ložu. V. Šimborska uzskatāma par tādu ironiski poētisku apakšžanru, piemeram, lipeklīši (lepieje), maskavīši (moskaliki), izšņabīši (odwódki) un altruiki (altruiki) ieviesēju. M. Rušineks 2012. gadā, īstenojot autores gribu, dibināja Vislavas Šimborskas fondu (Fundacja Wisławy Szymborskiej), kas veicina dialoga kultūru un toleranci sabiedrībā, piešķir ikgadēju dzejas un atdzejas balvu, kā arī atbalsta jaunos autorus, kas “liktens dēļ nokļuvuši sarežģītā situācijā” un vada radošo rezidenču programmu V. Šimborskas dzīvoklī Krakovā.
Kā rāda pat atbalsta programmai pievienotais teikums par likteni, autores refleksija par cilvēka un pasaules likteņa lēmējiem ir daudzpusīga un sarežģīta; nepatika pret dogmatiskām patiesībām, iespējams, ir viens no dzinuļiem, kas likuši autorei nenogurstoši meklēt precīzākus, lakoniskākus un ikvienu situāciju asi izgaismojošus vārdus. Pret patosu V. Šimborska izturējās kritiski, tostarp savā dzejā: “Allaž, kad rakstu, man ir tāda sajūta, it kā blakus kāds stāvētu un taisītu āksta ģīmi. Tāpēc es, kā vien varēdama, izvairos no lieliem vārdiem.”