Vislava Šimborska ir viena no ietekmīgākajām un visplašāk tulkotajām 20. gs. poļu dzejniecēm, lai arī dzejā viņas mantojums ir skaitliski neliels – aptuveni 350 dzejoļu, kas dzīves laikā apkopoti 13 krājumos. Precīzais personiski un sabiedriski nozīmīgu procesu tvērums dzejā un citos daiļrades žanros ilgstoši bija un aizvien ir saistošs visdažādākajām lasītāju paaudzēm Polijā un ārpus tās. 

V. Šimborska dzimusi labējā politiķa, agrāk grāfa Vladislava Zamoiska (Władysław Zamoyski) īpašumu pārziņa Vincenta Šimborska (Wincenty Szymborski) un Annas Marijas Rotermundes (Anna Maria z domu Rottermund) ģimenē. V. Šimborskis saistīts ar Zakopani, 1918. gadā bija Zakopanes Republikas (Rzeczpospolita Zakopiańska), kura pastāvēja īslaicīgi, viceprezidents. 1929. gadā Šimborsku ģimene pārcēlās uz Krakovu, kur V. Šimborska pavadīja visu turpmāko dzīvi. V. Šimborska mācības sāka vispārizglītojošajā skolā, no 1935. gada mācījās Ursuliešu māsu ģimnāzijā (Gimnazjum Sióstr Urszulanek). V. Šimborska pirmos dzejoļus jau sacerēja mazotnē. Līdz ar Otrā pasaules kara sākumu V. Šimborska apguva pagrīdes mācību programmu no t. s. “slepenajiem komplektiem”, ko, riskējot ar dzīvību, veidoja Polijas pedagogi, lai mācības okupācijas apstākļu transformētās skolās neizkropļotu bērnu pasaules redzējumu; 1941. gadā V. Šimborska nolika skolas gala eksāmenu. 1943. gadā, lai izvairītos no izvešanas uz darbiem Vācijā, kļuva par dzelzceļa ierēdni. Tajā pašā laikā, būdama talantīga arī vizuālajā mākslā, V. Šimborska darbojās kā ilustratore, kā arī sāka rakstīt stāstus un retumis – dzejoļus; pirmā dzejas publikācija autorei bija 1945. gadā Krakovas avīzē Dziennik Polski – dzejolis “Meklēju vārdu” (Szukam słowa). 1945. gadā autore sāka aktīvi līdzdarboties pilsētas literārajā dzīvē, iepazinās ar Česlavu Milošu (Czesław Miłosz), bet 1946. gadā pievienojās literārajai grupai “Citādi” (Inaczej). Tajā pašā gadā V. Šimborska sāka poļu filoloģijas un socioloģijas studijas Jagellonu Universitātē (Uniwersytet Jagielloński), taču smagas materiālās situācijas dēļ studijas nācās pārtraukt.

1948. gadā V. Šimborska apprecējās ar dzejnieku Adamu Vlodeku (Adam Włodek), pāris apmetās uz dzīvi nesen izveidotajā Literātu mājā (Dom Literatów) Krupņičas ielā 22, kur autoriem bija individuāli dzīvokļi, bet kopīga ēdnīca; nama iemītnieki un viesi veidoja stabilu, ilglaicīgu radošo paziņu loku, savukārt A. Vlodeks arī pēc sešus gadus ilgās laulības beigām, kas tika šķirta 1954. gadā, palika viens no V. Šimborskas domubiedriem.

Pēckara gados V. Šimborska piederēja radošo ļaužu lokam, kas tiecās saskatīt iespēju dzīvot un radoši attīstīties jaunajos, sociālisma apstākļos. Tomēr 1949. gadā pabeigtais V. Šimborskas krājums izdots netika; cenzūra norādīja, ka tas “nepilda sociālistiskās prasības”. Dzejnieces debijas krājums “Tādēļ dzīvojam” (Dlatego żyjemy) iznāca 1952. gadā, taču tajā un otrajā grāmatā “Sev pašai uzdoti jautājumi” (Pytania zadawane sobie, 1954) publicētos dzejoļus V. Šimborska pēcāk izlasēs un antoloģijās neiekļāva. Uz pārmetumiem par sākotnēji atsaucīgo attieksmi pret sociālistisko reālismu autore atbildēja šādi: “Ko lai dara, man bija tā nelaime reiz būt jaunai, labticīgai radībai, kura vāji orientējas lietās, kuras uzreiz būtu vajadzējis pienācīgi novērtēt. Un tomēr dažiem ir tiesības mani par to bargi sodīt – ja viņi tiešām ir pārliecināti, ka tie daži tolaik sarakstītie dzejoļi sver vairāk nekā visi citi, ko sarakstīju pēcāk.”

No 1945. līdz 1966. gadam V. Šimborska bija Polijas Apvienotās strādnieku partijas (Polska Zjednoczona Partia Robotnicza) biedre, savukārt 1975. gadā viņa bija viena no 59 autoriem, kuri protestēja pret izmaiņām Polijas konstitūcijā, kas ieviestu vēl ciešāku Polijas sasaisti ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), ko autoruprāt pieļaut nedrīkstēja. V. Šimborska bija arī vairāku radošo savienību biedre, aktīvi iestājās par augstākās izglītības neatkarību no valsts diktāta (dzejniece bija viena no Zinātnisko kursu biedrības (Towarzystwo Kursów Naukowych) dibināšanas deklarācijas parakstītājiem 1978. gadā). No 1953. līdz 1966. gadam V. Šimborska vadīja dzejas nodaļu avīzē Życie Literackie, veidoja rubriku autoru darbu komentēšanai un rakstīja feļetonus, kas Polijā ir nemainīgi aktuāla mazā publicistikas forma. Kopš 1983. gada V. Šimborska sadarbojās ar kristīgas ievirzes liberālo laikrakstu Tygodnik Powszechny. No 1988. gada autore bija PEN kluba (PEN International) biedre, bet no 2001. gada – Amerikas Mākslas un literatūras akadēmijas (The American Academy of Arts and Letters) goda biedre.

Kopš 1967. gada V. Šimborska bija saistīta ar rakstnieku Kornelu Filipoviču (Kornel Filipowicz); abi rakstnieki nekad nav dzīvojuši vienā dzīvoklī vai reģistrējuši laulību, taču viņus saistīja kopīgi izbraucieni pa Poliju, sēņošana, makšķerēšana un dalīšanās ikdienas un radošajās rūpēs. Viens no hrestomātiskajiem V. Šimborskas dzejoļiem “Kaķis tukšā dzīvoklī” (Kot w pustym mieszkaniu, 1991) ir sarakstīts pēc K. Filipoviča nāves 1990. gadā.

Polijas lasītāju atzinību autore ieguva ar grāmatu “Sauciens sniega cilvēkam” (Wołanie do Yeti, 1957), tam sekoja “Sāls” (Sół, 1962), “Simt iepriecinājumu” (Sto pociech, 1967), “Sagadīšanās” (Wszelki wypadek, 1972), “Bez skaita” (Wielka liczba, 1976), “Cilvēki uz tilta” (Ludzie na moście, 1986), “Beigas un sākums” (Koniec i początek, 1993). 21. gs. autore sāka ar krājumiem – “Mirklis” (Chwila, 2002), “Kols” (Dwukropek, 2005), “Šeit” (Tutaj, 2009) un “Pietiek” (Wystarczy, 2012). Krājums “Melnā dziesma” (Czarna piosenka, 2014) veidots pēc atstātā manuskripta un izdots pēc dzejnieces nāves. Polijā iznākušas 10 V. Šimborskas dzejas izlases, kā arī atsevišķi izdoti vairāki feļetonu krājumi, mazo ironisko dzejformu apkopojumi, kolāžu un zīmējumu izlases, piemēram, pēdējā bija “Revolvera spozme” (Błysk rewolwru, 2013), kā arī vairāki vēstuļu krājumi, piemēram, sarakste ar K. Filipoviču un ar dzejnieku Zbigņevu Herbertu (Zbigniew Herbert), laisti klajā pēc V. Šimborskas nāves.

Mūža otrajā pusē V. Šimborska tālredzīgi rūpējas par savu mantojumu, lielu daļu publisko darbu uzticot sekretāram, rakstniekam un tulkotājam Mihalam Rušinekam (Michał Rusinek), kurš ir arī viens no V. Šimborskas daiļrades aktīvākajiem pētniekiem. Kopā ar M. Rušineku autore dibinājusi t. s. Limeriku ložu. V. Šimborska uzskatāma par tādu ironiski poētisku apakšžanru, piemeram, lipeklīši (lepieje), maskavīši (moskaliki), izšņabīši (odwódki) un altruiki (altruiki) ieviesēju. M. Rušineks 2012. gadā, īstenojot autores gribu, dibināja Vislavas Šimborskas fondu (Fundacja Wisławy Szymborskiej), kas veicina dialoga kultūru un toleranci sabiedrībā, piešķir ikgadēju dzejas un atdzejas balvu, kā arī atbalsta jaunos autorus, kas “liktens dēļ nokļuvuši sarežģītā situācijā” un vada radošo rezidenču programmu V. Šimborskas dzīvoklī Krakovā.

Kā rāda pat atbalsta programmai pievienotais teikums par likteni, autores refleksija par cilvēka un pasaules likteņa lēmējiem ir daudzpusīga un sarežģīta; nepatika pret dogmatiskām patiesībām, iespējams, ir viens no dzinuļiem, kas likuši autorei nenogurstoši meklēt precīzākus, lakoniskākus un ikvienu situāciju asi izgaismojošus vārdus. Pret patosu V. Šimborska izturējās kritiski, tostarp savā dzejā: “Allaž, kad rakstu, man ir tāda sajūta, it kā blakus kāds stāvētu un taisītu āksta ģīmi. Tāpēc es, kā vien varēdama, izvairos no lieliem vārdiem.”

Latviešu valodā V. Šimborskas darbus atdzejojis Uldis Bērziņš: “Apsveiksim skudras” (1979) un “Dzeja” (1998), atsevišķus atdzejas piemērus pēcāk snieguši arī Māris Salējs un Ingmāra Balode. U. Berziņš abus V. Šimborskas atdzejas krājumus sāk ar ievadu, kurā autore atklājas tik precīzi, cik precīzi var redzēt tikai kāds, kurš patiešām apdzīvo viņas tekstu visos tā aspektos. Viņš min, ka V. Šimborskas filozofiskā lirika vēršas pie cilvēka – pat ja tā šķiet apelējam pie rakstniecības un mākslas tēliem, pie zinātnes deklarācijām, pie daudzām teveramām un grūti apzīmējamām lietām, jo šī dzeja it visur meklē un saskata “iemiesojamies” cilvēku. 

V. Šimborska ir viena no citātos un alūzijās aizvien klātesošām autorēm gan poļu, gan latviešu, gan pasaules tekstu radītāju darbos.

V. Šimborska saņēmusi Polijas valsts apbalvojumus: 2005. gadā Gloria Artis zelta medaļu par nopelniem kultūrā, Zelta Nopelnu krustu (Złoty Krzyż Zasługi, 1955), Polijas Atdzimšanas Kavaliera krustu (Orderu Odrodzenia Polski, 1974), kā arī visaugstāko apbalvojumu Polijā –  Baltā Ērgļa ordeni (Order Orła Białego, 2011). Līdzās valsts apbalvojumiem un Nobela prēmijai literatūrā (Nobelpriset i litteratur), kuru saņēma 1996. gadā, saņēma arī literārās prēmijas Polijā un ārvalstīs, tostarp Gētes prēmiju (Goethepreis der Stadt Frankfurt am Main, 1991) un Herdera prēmiju (Herder-Preis, 1995); bija goda doktore Adama Mickēviča universitātē (Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu) Poznaņā, kas bija vienīgais honoris causa pagodinājums, ko autore pieņēma, kā arī bija Krakovas Goda pilsone (Honorowe Obywatelstwo Stołecznego Królewskiego Miasta Krakowa, 1997).

Piemiņas zīmes un vietas, arī netradicionālos izpildījumos, piemēram, pie V. Šimborskas iecienītās kafejnīcas Nowa Prowincja Krakovā no 2014. gada atrodas Dzejas domofons (Domofon poezji), kurā var noklausīties dzejnieces balss ierakstu, kā arī dzejnieces vārdā nosauktas ielas, skvēri u. c. atrodas dažādās Polijas pilsētās.