In vitro metodes ir ļoti nozīmīgas biomedicīnas pētījumos. Tās zinātniekiem ļauj izolēt konkrētus bioloģiskos komponentus detalizētam pētījumam. Šīs metodes ir īpaši vērtīgas medikamentu izstrādē, kur tās kalpo kā provizorisks testēšanas rīks pirms klīniskajiem pētījumiem. In vitro metodes, kuras izmanto dažādās zinātnes disciplīnās, tostarp farmakoloģijā, toksikoloģijā un molekulārajā bioloģijā, sniedz ieskatu fundamentālajos bioloģiskajos mehānismos un palīdz izstrādāt drošākas un efektīvākas terapijas. Tās palīdz jau agrīnā pētījuma stadijā noteikt, vai pētījumam ir potenciāls būt sekmīgam. 

Termins in vitro ir cēlies no latīņu valodas vārda ‘stiklā’. Tādējādi tas apzīmē bioloģiskos pētījumus, kas veikti kontrolētā laboratorijas vidē un parasti ietver izolētas šūnas, audus vai bioķīmiskos komponentus. 

In vitro metožu jēdziens ir attīstījies gadsimtu gaitā, un to ir definējuši daudzi zinātnieki un pētnieki dažādās jomās. Lai gan nevienu cilvēku nevar uzskatīt par šīs metodes vienīgo radītāju, vieni no pirmajiem šīs metodes izmantotājiem bija Jūliuss Rihards Petri (Julius Richard Petri), kurš 19. gs. beigās izveidoja stikla trauku, kas tika nosaukts par Petri trauku, un Roberts Kohs (Robert Koch). R. Kohs ir pazīstams ar savu darbu ar baktēriju kultūrām; viņš lika pamatu in vitro metožu attīstībai. 

In vitro metožu izstrāde ir bijis pakāpenisks process, ko raksturo laboratorijas tehnikas, aprīkojuma un šūnu bioloģijas izpratnes attīstība. Agrīnie eksperimenti ietvēra vienkāršus bioloģisko procesu novērojumus stikla traukos, kas galu galā noveda pie sarežģītākām metodēm, piemēram, šūnu kultūras un audu inženierijas. In vitro metodoloģiju pilnveidošanu joprojām virza starpdisciplināra sadarbība un tehnoloģiskie jauninājumi, pētnieki, kuri nepārtraukti cenšas uzlabot šo metožu precizitāti, uzticamību un pielietojamību. 

In vitro metodes plaši tiek izmantotas dažādās zinātnes disciplīnās, tostarp farmakoloģijā, toksikoloģijā, molekulārajā bioloģijā un klīniskajā diagnostikā. Medikamentu izstrādē šīs metodes izmanto, lai pārbaudītu iespējamos zāļu kandidātus, noskaidrotu darbības mehānismus un novērtētu zāļu toksicitāti. Toksikoloģijā in vitro metodes pētniekiem ļauj izpētīt vides toksīnu un piesārņotāju ietekmi uz šūnu procesiem. Turklāt in vitro diagnostikai ir izšķiroša nozīme slimību noteikšanā un uzraudzībā, tā piedāvā dažādu veselības stāvokļu ātras un precīzas testēšanas metodes. Kopumā in vitro metodes kalpo kā neaizstājams instruments biomedicīnas pētījumu virzībā un cilvēka veselības un tās izpratnes uzlabošanā.