Karojošo valstu perioda (ķīniešu 戰國時代, vienkāršotā ķīniešu 战国时代, piņjiņs Zhànguó Shídài) politiskās sadrumstalotības un karu rezultātā Cjiņ valsts ieguva pilnīgu militāro pārākumu, no 230. līdz 221. gadam p. m. ē. iekarojot sešas konkurējošās valstis šajā reģionā – Haņ (韓, 韩, Hán), Džao (趙, 赵, Zhào), Jeņ (燕, Yān), Vei (魏, Wèi), Ču (楚, Chǔ) un Cji (齊, 齐, Qí). Likumnieku skolas (法家, Fǎjiā) politiskās filozofijas, kā arī Šana Jana (商鞅, Shāng Yāng) un galvenā ministra Li Si (李斯, Lǐ Sī) reformu ietekmē imperiālā pārvalde izveidoja stingri centralizētu administratīvo sistēmu, sadalot impēriju administratīvajos apgabalos un apriņķos. Valsts īstenoja plašu rakstības, valūtas, svaru, mēru un ratu asu platuma standartizāciju, kā arī vērienīgus būvniecības darbus – izveidoja maģistrālo ceļu tīklu, reģionālus kanālus un ziemeļu robežas aizsargmūrus, kā arī pazemes mauzoleja kompleksu, ko apsargāja Terakotas armija (兵馬俑, 兵马俑, Bīngmǎyǒng). Lai gan lielie nodokļi, bargie likumos noteiktie sodi un prasība veikt piespiedu darbu izraisīja plašus zemnieku nemierus, kas drīz pēc pirmā imperatora nāves noveda pie dinastijas sabrukuma, Cjiņ periodā izveidotie administratīvie un ideoloģiskie principi kļuva par ilgstošu imperiālās Ķīnas pārvaldes pamatu.

Cjiņ dinastija (秦朝, Qín cháo) savu nosaukumu ieguva no Cjiņ valsts (秦國, 秦国, Qínguó) – senas politiskās vienības Ķīnas pasaules rietumu pierobežā. Cjiņ valsts pirmsākumi meklējami Džou dinastijas valdīšanas laikā, kad Fei Dzi (非子, Fēi Zǐ), kuru uzskata par Cjiņ dzimtas aizsācēju, par nopelniem karaļa galma zirgu audzēšanā no Džou karaļa Sjao (周孝王, Zhōu Xiàowáng) saņēma valdījumā zemi un ieguva ievērojama zemes īpašnieka administratīvo statusu. Perifērā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Centrālā līdzenuma centrālās valstis Cjiņ ilgu laiku uzskatīja par kultūras ziņā barbarisku (夷狄, yídí); šo priekšstatu vēl vairāk pastiprināja biežie konflikti, teritoriālā apmaiņa un kultūras sakari ar vietējām žunu (戎, Róng) kopienām. Rietumu valodniecībā nosaukumu “Cjiņ” uzskata par vēsturisko etimoloģisko sakni vairākiem Ķīnas apzīmējumiem citās valodās, tostarp latīņu Sinae, persiešu Chīn un mūsdienu angļu eksonīmam China.

Ap 9. gs. p. m. ē. tika izveidots Cjiņ atkarīgais valdījums (秦附庸, Qín fùyōng), un Džou valdnieks Sjao iecēla Fei Dzi par Cjiņ teritorijas valdnieku. 770. gadā p. m. ē. Cjiņ valdnieks Sjans (秦襄公, Qín Xiānggōng) ieguva dižciltīgā statusu par Džou valdnieka Pina (周平王, Zhōu Píngwáng) pavadīšanu uz austrumu galvaspilsētu, tādējādi paaugstinot Cjiņ politisko statusu (秦東遷, 秦东迁, Qín Dōngqiān). 356. un 350. gadā p. m. ē. norisinājās likumnieku skolas administratīvās reformas (商鞅變法, 商鞅变法, Shāng Yāng Biànfǎ), kuras Šans Jans sāka Cjiņ valdnieka Sjao (秦孝公, Qín Xiàogōng) aizbildniecībā. 230.–221. gadā p. m. ē. notika vairāki impērijas apvienošanas karagājieni (秦滅六國, 秦灭六国, Qín Miè Liùguó): Haņ tika iekarota 230. gadā, Džao – 228. gadā, Jeņ – 226. gadā, Vei – 225. gadā, Ču – 223. gadā un Cji – 221. gadā p. m. ē.

Imperiālās Cjiņ dinastijas laikā 221.–206. gadā p. m. ē. galvaspilsēta bija Sjaņjana, tās valdnieki bija Cjiņšihuans (valdīšanas laiks: 221.–210. gads p. m. ē.), Cjiņerši (秦二世, Qín Èr Shì, personvārds Huhaja (胡亥, Hú Hài; 210.–207. gads p. m. ē.) un Dzijins (子嬰, 子婴, Zǐyīng; 207.–206. gads p. m. ē. Cjiņ kapitulēja Liu Bana (劉邦, 刘邦, Liú Bāng) vadīto nemiernieku spēku priekšā.

Sasniedzot savu lielāko teritoriālo apmēru, Cjiņ impērija aizņēma aptuveni trešdaļu mūsdienu Ķīnas teritorijas un bija apmēram divreiz plašāka par Šan dinastijas (商朝, Shāng cháo) pārvaldīto teritoriju. Austrumos impērija sniedzās līdz mūsdienu Šaņdunas un Dzjansu provinču piekrastes apgabaliem, bet rietumos – līdz Gaņsu un Sičuaņas iekšzemes teritorijām. Ziemeļu robežas stiepās gar mūsdienu Šaņsji un Hebeji, kur aizsargmūru būves bija vērstas pret ziemeļu stepēm, savukārt dienvidos impērija sniedzās līdz Dzjansji, Hubejai un daļai Hunaņas, Guandunas un Guansji. Impērijas pārvaldes centrs bija Sjaņjana, kas atradās pie Vei upes netālu no mūsdienu Sjiaņas, Šaaņsji provincē.

Cjiņ perioda garīgajā un ideoloģiskajā kultūrā noteicošā bija likumnieku skolas principu stingra īstenošana. Valsts intereses, rakstītajos likumu kodeksos nostiprinātās normas un absolūta paklausība centrālajai varai tika izvirzītas augstāk par tradicionālo konfūcisma morāles filozofiju (儒家, Rújiā) un dižciltīgo dzimtu privilēģijām. Monumentālu arhitektūru un publiskus demonstrējumus izmantoja, lai parādītu kosmisko leģitimitāti un imperatora varu. Vēsturnieks Jurijs Piness (Yuri Pines) Cjiņšihuanu raksturojis kā “mesiānisku imperatoru”, argumentējot, ka monumentālie objekti, piemēram, 12 milzīgas bronzas statujas, kas tika izlietas no konfiscētiem un pārkausētiem ieročiem, plašas imperatora pilis, uzraksti svētajos kalnos un izsmalcināts apbedīšanas komplekss, bija paredzēti, lai pārvarētu agrāko politisko sašķeltību un paustu redzējumu par mūžīgu kosmisko un politisko harmoniju imperatora varā.

Materiālajā kultūrā Cjiņ dinastijai bija raksturīga līdz tam nepieredzēta standartizācija un valsts kontrolēta ražošana. Rakstība visās provincēs tika vienādota, par standartu nosakot mazo zīmograkstu (小篆, Xiǎozhuàn), kas aizstāja reģionālos rakstzīmju variantus un izveidoja vienotu rakstu valodu visā Ķīnā. Monetārā sistēma tika standartizēta, par pamatu izmantojot lietas bronzas banliaņas monētu (半兩錢, 半两钱, Bànliǎngqián), savukārt valsts kontrolēti standarti tika noteikti svariem, mēriem un transportlīdzekļu asu garumiem, lai nodrošinātu vienotu ceļu izmantošanu. Monumentālie civilās un militārās inženierijas projekti pārveidoja fizisko ainavu: tika izbūvēti vairāk nekā 6000 kilometru standartizētu impērijas maģistrālo ceļu; Dienvidķīnā tika izrakts Linčju kanāls, lai savienotu Pērļu upes un Jandzi sateces baseinus; savukārt pastāvošie ziemeļu reģionu aizsargmūri tika atjaunoti, apvienoti un savienoti, izveidojot Lielā Ķīnas mūra (萬里長城, 万里长城, Wànlǐ Chángchéng) sākotnējo nepārtraukto sistēmu.

Cjiņ materiālās kultūras augstākais mākslinieciskais un tehnoloģiskais sasniegums saglabājies Cjiņšihuana mauzoleja kompleksā (秦始皇陵, Qín Shǐ Huáng Líng). Pazemes militārais komplekss tika uziets 1974. gada martā, vietējiem zemniekiem urbjot aku. Tajā atrodas Terakotas armija, ko veido vairāk nekā 8000 dabiska lieluma māla karavīru, 100 kaujas ratu, 520 kavalērijas zirgu, 150 jājamzirgu un vairāk nekā 10 000 bronzas ieroču. Figūras tika veidotas no atsevišķi veidotām keramikas detaļām, tām piešķirtas individuālas sejas iezīmes un tās krāsotas ar košiem minerālu pigmentiem. Figūras izkārtotas kaujas ierindā – ar priekšējās līnijas arbaletistiem, flangu loka šāvējiem, smagajiem kājniekiem, kaujas ratu vadītājiem un bruņotu komandieru gvardi – atbilstoši tā laika militārajai doktrīnai. Mūsdienu pētnieki uzsvēruši kompleksa daudzdimensionālo kultūras nozīmi: Ši Dzje (施傑, 施杰, Shī Jié) akcentē māksliniecisko tradīciju savijumu; Deivids Kaitlijs (David Keightley) – universālas kosmoloģijas izpausmi; Vu Huns (巫鴻, 巫鸿, Wū Hóng) – pievēršanos pēcnāves dzīvei un personiskajai nemirstībai; Edvards L. Šonesijs (Edward L. Shaughnessy) tā uzbūvi saista ar likumnieku skolas ideoloģiju; Džesika Rosone (Jessica Rawson) to uzskata par dievišķas monarhiskas varas izpausmi; Robins Jeitss (Robin Yates) – par sociālās hierarhijas nostiprinājumu; savukārt Maikls Lēve (Michael Loewe) – par masveida rūpnieciskās standartizācijas triumfu. Citi speciālisti norāda uz iespējamu kultūras apmaiņu pāri Eirāzijai: Duaņs Cjinbo (段清波, Duàn Qīngbō) un Lūkass Nikels (Lukas Nickel) pieļauj hellēnisma un persiešu tēlniecības prakšu stilistisko ietekmi. No politiskā skatpunkta J. Piness, Jūdžīns J. Vans (Eugene Y. Wang), Patrīcija Ebrija (Patricia Ebrey), Jans Sjaonens (楊曉能, 杨晓能, Yáng Xiǎonéng), Marks E. Lūiss (Mark E. Lewis) un Mirjama Stārka (Miriam Stark) kompleksu interpretē kā imperiālās propagandas, militāro sasniegumu cildināšanas un valsts drošības pēcnāves dzīvē instrumentu, kurā vienlaikus līdzsvarota individuālā izpausme un kolektīva valsts kontrole.

Cjiņ valsts iekšējo politisko attīstību 4. gs. p. m. ē. vidū pārveidoja likumnieku skolas valstsvīra Šana Jana reformas, kurš kalpoja Cjiņ valdniekam Sjao. Šans Jans atcēla pārmantojamos aristokrātiskos titulus un zemes valdījumus, pārveidojot sabiedrību par 20 pakāpju rangu sistēmu, kurā rangus piešķīra vienīgi par sasniegumiem lauksaimniecībā un militārajā dienestā. Vara tika koncentrēta valdnieka rokās, balstoties uz diviem pamatbalstiem – brīvu zemnieku iedzīvotāju slāni, ko valsts aplika ar tiešiem nodokļiem, un uz iesaukuma pamata komplektētu armiju.

Pēc impērijas apvienošanas 221. gadā p. m. ē. imperators Jins Džens un galvenais ministrs Li Si visā Ķīnā atcēla vēsturisko teritoriālo valdījumu sistēmu (封建, Fēngjiàn). Tās vietā tika izveidota administratīvo apgabalu (郡, jùn) un apriņķu sistēma (郡縣制, 郡县制, Jùnxiàn zhì): impērija tika sadalīta 36 administratīvajos apgabalos, kuru skaits vēlāk pārsniedza 40, un tās savukārt tika iedalītas apriņķos (縣, 县, xiàn). Šīs administratīvās vienības pārvaldīja civilie pārvaldnieki, militārie komandieri un imperatora inspektori (御史, yùshǐ), kurus centrālais galms iecēla amatā bez mantošanas tiesībām. Lai novērstu sakautās vietējās aristokrātijas bruņotu pretošanos, vairāk nekā 120 000 ievērojamu aristokrātu ģimeņu piespiedu kārtā pārvietoja uz impērijas galvaspilsētu Sjaņjanu, privātpersonām piederošos ieročus konfiscēja un pārkausēja, bet reģionālos nocietinājumu mūrus nojauca.

Ārpolitikā Cjiņ valsts galvenās attiecības un militārās sadursmes norisinājās pie ziemeļu robežas ar nomadu lopkopju konfederācijām, īpaši sjunnu (匈奴, Xiōngnú), kā arī vietējām žunu kopienām. Ģenerālis Mens Tiaņs (蒙恬, Méng Tián) vadīja plašus karagājienus, lai padzītu sjunnus uz ziemeļiem no Hetao reģiona, un izveidoja nocietinātus pierobežas garnizonus, kurus savienoja agrīnu aizsargmūru tīkli.

• Politiskā apvienošana: Cjiņ iekaroja konkurējošās Karojošo valstu perioda valstis, izbeidzot vairākus gadsimtus ilgo militāro sadrumstalotību un izveidojot pirmo centralizēto Ķīnas impēriju ar imperatora titulu huandi (皇帝, Huángdì).
• Administratīvā centralizācija: tika ieviesta nepārmantojama administratīvo apgabalu un apriņķu administratīvā sistēma, nostiprinot centralizētu birokrātisku pārvaldi.
• Rakstības standartizācija: ķīniešu rakstība tika standartizēta, ieviešot mazo zīmograkstu, kas nodrošināja vienotu rakstu valodu un administratīvo un kultūras nepārtrauktību dažādu reģionālo dialektu vidē.
• Ekonomiskā un tehniskā standartizācija: visā impērijā tika ieviesti vienoti standarti valūtai (banliaņas monētas), svara, garuma un tilpuma mērvienībām (統一度量衡, 统一度量衡, Tǒngyī Dù Liàng Héng), kā arī transportlīdzekļu asu platumam.
• Infrastruktūra un civilā inženierija: tika izbūvēts vairāk nekā 6000 kilometru impērijas maģistrālo ceļu, izrakts Linčju kanāls, lai savienotu lielos upju baseinus, ziemeļu reģionu nocietinājumi tika apvienoti Lielajā Ķīnas mūrī, kā arī tika uzcelts Pirmā Cjiņ imperatora mauzolejs, kurā atrodas Terakotas armija.

Lai gan Cjiņ dinastija sabruka 15 gadus pēc tās nodibināšanas, Cjiņ valsts strukturālā iekārta (秦制, Qín zhì) kļuva par politisku, administratīvu un teritoriālu paraugu turpmākajām Ķīnas dinastijām. Centralizēto birokrātisko modeli, nepārmantojamu vietējo pārvaldi, likumu standartizāciju un vienoto rakstību pārņēma un nostiprināja Haņ dinastijas periods (漢代, 汉代, Hàndài), un šie elementi palika imperiālās Ķīnas pārvaldes darbības pamatā līdz 1911. gadam. Turklāt vienotas Ķīnas valsts koncepcija (大一統, 大一统, Dàyītǒng), ko iedibināja Cjiņšihuans, kļuva par noturīgu politisko normu Austrumāzijas vēsturē.

Cjiņ dinastijas izveidošanās un straujais sabrukums aprakstīts Sima Cjeņa (司馬遷, 司马迁, Sīmǎ Qiān) 1. gs. p. m. ē. darbā “Vēstures pieraksti” jeb “Šidzji” (史記, 史记, Shǐjì), kā arī Dzja Ji (賈誼, 贾谊, Jiǎ Yì) klasiskajā politiskajā esejā “Par Cjiņ kļūdām” (過秦論, 过秦论, Guò Qín Lùn; 2. gs. p. m. ē. pirmā puse).

Cjiņšihuana īstenotā politiskā apvienošana un atentāta mēģinājumi pret viņu attēloti nozīmīgos kinodarbos, tostarp Čeņa Kaiges (陳凱歌, 陈凯歌, Chén Kǎigē) spēlfilmā “Imperators un slepkava” (荊軻刺秦王, 荆轲刺秦王, Jīngkē cì qínwáng, 1998) un Džana Jimou (張藝謀, 张艺谋, Zhāng Yìmóu) spēlfilmā “Varonis” (英雄, Yīngxióng, 2002). Cjiņ valsts vēsturiskā izaugsme un tās administratīvās reformas atspoguļotas ķīniešu vēsturiskajā seriālā “Cjiņ impērija” (大秦帝國, 大秦帝国, Dàqín dìguó, 2009–2020).