Par datorzinātnes sākumu Latvijā uzskata 1957. gadu, kad Latvijas Valsts universitātes docents Eižens Āriņš izvirzīja elektroniskās ciparu skaitļošanas mašīnas (ESM) nepieciešamību zinātnes un tehnikas attīstībai Latvijā un atklāja ESM veidošanas iespējas Latvijā. Viņa vārdā ir nosaukta prestižā balva, kuru ik gadu piešķir par sasniegumiem datorzinātnē un informācijas tehnoloģijā (IT). Datorzinātne Latvijā sāka attīstīties 1960. gadā, kad Jāņa Daubes vadībā tika uzbūvēts dators LM-3. Tā organizācija jeb arhitektūra pamatos nebija oriģināla, bet aizgūta no prototipa Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – no kādas mazas ESM (viens no datoru arhitektūras jēdziena izveidotājiem bija ASV dzīvojošais un IBM strādājošais latvietis Andris Padegs). LM-3 bija būvēts, izmantojot elektronu lampas, jo Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) nepietika tranzistoru un tie bija ļoti lēni. Lai paaugstinātu LM-3 darbības uzticamību, tās centrālajā vadībā atšķirībā no prototipa tika realizēts asinhronais princips. Tika meklēta jauna tehniskā bāze ātru datoru izstrādei. Par perspektīvu elementu pasaulē tika uzskatīta Esaki jeb tuneļa diode (TD) ar ātru kvantu tunelēšanas pāreju pusvadītājā. Pie datoru elementu un mezglu izveides strādāja arī Alda Bauma vadītais zinātnieku kolektīvs. Tomēr vairākus TD elementus nebija iespējams realizēt vienā kristālā. Tāpēc datortehnoloģijā Latvijā (arī pasaulē) notika strauja pāreja uz daudzu ātru tranzistoru mikroshēmu bāzi. Latvijas zinātnieki (A. Baums, Argo Čipa, Uldis Grunde, Pēteris Tīss, Jēkabs Ekmanis) iesaistījās jaunas arhitektūras specializētu mikroprocesoru veidošanā, kā arī integrēto shēmu testēšanas problēmu risināšanā.
Pirmais Latvijā uzbūvētais dators LM-3. 20. gs. 60. gadi.
Galīgo automātu un grafu teorija ir pamats, uz kura veido un analizē datoru mezglus un datorsistēmas. Latvijas grafu teorijas skolas izveidotājs ir Emanuels Grinbergs. Viņa vārdā ir nosaukta teorēma par Hamiltona ciklu eksistences nepieciešamo nosacījumu planāram grafam.
1965. gadā Eduards Jakubaitis analizēja loģiskos elementus kā automātus bez atgriezeniskās saites. Varbūtisku automātu konstruktīvās teorijas pamatus izstrādāja Aivars Lorencs, kurš pierādīja šīs teorijas centrālo rezultātu, pamatojoties uz konstruktīvo matemātisko analīzi. A. Lorencs izstrādāja varbūtisko automātu strukturālās sintēzes matemātiskos pamatus un vairākas simetriska šifra metodes. 1991. gadā A. Lorencs izveidoja deterministisku automātu metodi, kas translē nestabilas Markova ķēdes pa augstas precizitātes vienmērīgiem sadalījumiem. 1953. gadā Vilnis Detlovs pierādīja Markova normālo algoritmu ekvivalenci.
Augusts Kurmītis, veicot dažādus pētījumus, izstrādāja informāciju saglabājošo galīgo determinēto automātu atpazīšanas (identifikācijas) metodes un inverso (dekodējošo) automātu konstrukcijas procedūras. 1972. gadā A. Kurmītis pētīja automātus bez iespējamiem informācijas zudumiem. 1982. gadā A. Kurmītis izveidoja vairākas metodes sarežģītu determinētu automātu dekompozīcijai, t. i., dotā automāta prezentācijai ar vienkāršāku automātu tīklu.
Andreja Kolmogorova formulēto problēmu par ļoti vienkāršu universālo elementu eksistenci, no kuriem var uzkonstruēt jebkuru augošu automātu, 1964. gadā atrisināja Jānis Bārzdiņš, aprakstot šādu elementu kopu un pierādot attiecīgu teorēmu. 1965. gadā J. Bārzdiņš kā viens no pirmajiem pasaulē ieguva būtiskus rezultātus algoritmu sarežģītības jomā, piemēram, pierādot, ka vārdu simetriju ar Tjuringa mašīnām nevar pazīt ātrāk kā n2 soļos, kur n – vārda garums. No 1972. gada J. Bārzdiņš attīstīja vispārīgo induktīvās sintēzes (sintēzes pēc piemēriem) teoriju; turpmākie J. Bārzdiņa un viņa skolnieku pētījumi šajā jomā saistīti ar efektīvu sintēzes metožu izstrādi dabīgām uzdevumu klasēm (daudzpunktu izteiksmēm, aritmētiskām formulām).