Pārstāv ērģeļbūvētāju dzimtu četrās paaudzēs: tēvs Kristofs Jakobs Martins (Christoph Jacob Martin) – ērģeļbūvētājs Erfurtē (Tīringenā), kur 1796. gadā ieguva pilsoņa tiesības un 06.01.1805. apprecējās ar Martu Vilhelmīni Langlocu (Martha Wilhelmina Langlotz). A. Martina dēls Emīls Martins – ērģeļbūvētājs Rīgā (1848–1922), mazdēls Jūliuss Emīls Martins ērģeļbūvi 1928. gadā nomainīja ar tirgotāja amatu.

A. Martins līdz 1823. gadam mācījās Dahvigas (Dachwig) Karaliskajā ģimnazijā, tad – 1819. gadā dibinātajā Erfurtes skolotāju seminārā (1823–1826). Apguva ērģeļbūvētāja amatu pie Ernsta Zigfrīda Heses (Ernst Siegfried Hesse) Dahvigā pie Erfurtes (1826–1828). Bija E. Z. Heses palīgs (1828–1830).

1840. gadā salaulājās ar Evu Šmājanu (Eva Schmajan). Kopdzīve vainagojās ar zelta kāzām 1890. gadā un septiņiem bērniem.

1830. gadā A. Martins nolēma doties uz Ameriku, bet nokavēja kuģi. Līdz 1833. gadam strādāja pie izcilā ērģeļbūvētāja Karla Buholca (Carl Bucholtz) Berlīnē, 1833. gadā piedalījās Frankfurtes (pie Oderas) Svētās Marijas baznīcas ērģeļu jaunbūvē, tad strādāja tēva un visbeidzot E. Z. Heses darbnīcā.

1837. gadā E. Z. Hesi uzaicināja veikt kapitālu Rīgas Svētā Pētera baznīcas ērģeļu remontu. Līdzi devās arī A. Martins, paralēli veicot Reformātu baznīcas pozitīva labošanu. 1838. gadā A. Martins pagatavoja Svētā Pētera baznīcas ērģelēm 12 jaunas balsis. Darbi tika pabeigti 03.1839.

A. Martins palika Rīgā un aprīlī informēja presē, ka apmeties Rīgā kā ērģeļbūvētājs un uzņemas ērģeļu jaunbūves, kā arī ērģeļu remontus un skaņošanu. Pasūtījumi nebija ilgi jāgaida – ne velti par savas patstāvīgas darbības sākumu A. Martins uzskata 1840. gadu, kad kļuva par Krievijas Impērijas pavalstnieku un meistaru, ar darbnīcu Lielajā Dzirnavu ielā 56.

Pirmajos darbības gados A. Martins dzīvoja Torņkalnā, bet drīz vien ierīkoja ērģeļbūves darbnīcu Āgenskalnā, Kalnciema ielā 5. Blakus eošā iela 1886. gadā pārdēvēta par Ērgeļu ielu.

Pie A. Martina strādāja un ērģeļbūves mākslu apguva vācu ērģeļbūvētāji Ādams Eiferts (Adam Eifert) un Frīdrihs Veisenborns (Friedrich Weißenborn), latviešu ērģeļbūvētāji Jēkabs Stāmers un Kaspars Skerstens, paša dēls Emīls, tēva paspārnē apgūstot amatu līdz 1870. gadam, bet sākot ar 1877. gadu kopā ar tēvu kā pilntiesīgs ērģeļbūvētājs. 1884. gadā E. Martins pilnībā pārņēma tēva darbnīcu.

Rīgas Svētā Pētera baznīcas ērģelnieks Vilhelms Bergners (Wilhelm Bergner) 1848. gadā teicis, ka A. Martins 10 gadu laikā ar jaunbūvētām ērģelēm un senāku ērģeļu remontiem pierādījis, ka ir savas mākslas krietns pārstāvis, kurš iemantojis uzticību, pielietojot ērģeļbūvē jaunākās vācu ērģeļbūves teorētiķa, ērģelnieka un komponista Johana Gotloba Tepfera (Johann Gottlob Töpfer) ieviestās teorētiskās atziņas. Citu meistaru vidū A. Martina ērģeles izceļ skaistās un labskanīgās flautu balsis, kādas neatrast citās ērģelēs. A. Martina veikums iezīmējas ar sevišķi labu amatnieka darbu un izturīgumu apvienojumā ar skanējuma skaistumu un spēku pilnskaņā. Par šo atzinumu vislabāk var pārliecināties, klausoties A. Martina lielākās – vienīgās 3-manuālu – ērģeles Jaunā Svētās Ģertrūdes baznīcā, kurās ērģeļbūvētājs ieguldījis visu savu amata prasmi, darinot tās 10 gadu garumā (1866–1876). A. Martins bija prasīgs pret sevi, strādāja rūpīgi un pamatīgi, neko nesasteidzot.

No A. Martina 65 luterāņu un divām katoļu baznīcu ērģelēm saglabājušās 19, no 19 skolu pozitīviem (nelielas, pārvietojamas ērģeles ar vienu manuāli, bez pedāļa) – viens. Palikušas piecas lielākās un labākās A. Martina ērģeles: Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes un Svētās Trīsvienības baznīcā; Sesavā, Alūksnē, Cesvainē (pārvestas no Rīgas Svētā Jāņa baznīcas). Daudzas A. Martina ērģeles izpostītas abos pasaules karos un padomju okupācijas laikā.