Romiešu reliģijā nepastāvēja skaidri definētas dogmas par aizsaules dzīvi, tāpēc principā katram bija iespēja šajā jautājumā izvēlēties tos uzskatus, kas viņam šķita vispārliecinošākie. Tomēr, ja arī nepastāvēja normatīvi uzskati par aizsauli, mirušā apbedīšanu un aizgājēja turpmāko pieminēšanu nosacīja obligāti izpildāmi rituāli, kuri atklāj romiešu pamatuzskatus par viņsauli.

Apglabāšana bija jāveic pēc iespējas ātrāk, jo neapglabāts mirušais bija drauds dzīvajiem – viņa gars varēja klaiņot apkārt un apdraudēt romiešu rituālo tīrību, bet tas varēja izraisīt romiešu nespēju īstenot leģitīmus upurrituālus, tādējādi paralizējot sabiedrības dzīvi. Tā kā sabiedrībai ne vienmēr izdevās nodrošināt pienācīgas bēres visiem aizgājušajiem, neizbēgami dzīvo pasauli apdraudēja neapmierināti mirušo gari, dēvēti par lemuriem (latīņu lemures). Lai novērstu lemuru apdraudējumu, ik gadu 3., 11. un 13. maijā tika rīkotas šiem neapmierinātajiem gariem veltītas ceremonijas – Lemūrijas (latīņu Lemuria).

Visbiežāk mirušais tika kremēts, taču inhumācija sāka izplatīties 2. gs. m. ē., un 3. gs. tā jau kļuva par gandrīz vienīgo mirušā izvadīšanas veidu. Mirušajam kapā līdzi tika doti sadzīves priekšmeti, galvenokārt lampas, trauki un glāzes. Par to, ka tika uzskatīts, ka mirušais izmantos līdzi dotos priekšmetus, liecina tas, ka nereti kaps tika aprīkots ar nelielu, vertikāli iemūrētu māla vai svina cauruli, caur kuru mirušajam varēja nogādāt sēru mielastu. Kapavietas sagatavošanu noslēdza kapakmens uzstādīšana, uz kura tika iekalta inskripcija ar mirušā vārdu un mūža ilgumu. Bieži inskripcija bija vairākas rindiņas gara un rezumēja mirušā dzīvesgājumu, viņa panākumus un neveiksmes, kā arī aicināja garāmgājējus ar labu pieminēt mirušā vārdu. 

Apbedījumu tradīcijas liecina, ka romiešu ieskatā mirušais turpināja pastāvēt kā sava veida velis. Mirušais kļuva par vienu no t. s. dieviem māniem (dii manes), veļiem, kas dzīvoja pazemē un principā neiejaucās cilvēku dzīvē. Velis pārsvarā uzturējās savā kapavietā, tikai reizēm to pametot, lai apstaigātu tumsas ieskauto pazemi. Viņš arī saglabāja apziņu un atmiņas par pagājušo dzīvi un tāpēc ar interesi klausījās par savu pēcnācēju piedzīvoto, kad tie apmeklēja kapavietu.

Svarīga loma romiešu aizsaules priekšstatos bija mirušo piemiņas dienām. Ierindas mirušo godināja vismaz divas reizes gadā – viņa nāves gadadienā un februārī, kad tika atzīmētas mirušo piemiņas dienas – Parentālijas (latīņu Parentalia, “Senču svētki”). Mirušā nāves gadadienā piederīgie pie kapavietas ieradās ar mielastu un dāvanām. Kaps tika noklāts ar ziediem un vainagiem, ap kapavietu iedegtas sveces un lāpas – ziedu dzīvīgums priecēja nelaiķi, bet gaismekļi uz laiku izgaismoja viņa pazemes mājvietu. Blakus kapam tika sagatavots neliels sārts, kurā tika sadedzināts velim ziedotais piederīgo upuris (dzīvnieks). Tā kā velis bija pazemes iemītnieks, pretēji ierastajai upurrituāla paražai piederīgie nedrīkstēja cienāties ar daļu no upura. Pēc tam ģimenes locekļi turpināja mielot veli, izmantojot nelielo cauruli, kas savienoja kapa iekšieni ar virszemi. Velis tika padzirdīts ar vīnu vai pienu, pabarots ar pākšaugiem (melnajām pupām un lēcām) un medu. Šo rituālu laikā piederīgie skaļā balsī piesauca nelaiķa vārdu un risināja ar viņu monologu, apspriežot viņa dzīvesgājumu un apjautājoties par to, kā viņam iet pazemē.

Otrā reize gadā, kad mirušais tika godināts, bija Parentālijas (13.–21. februāris), romiešu veļu laiks, kad uz astoņām dienām mirušo gari pameta pazemi un pietuvojās dzīvo pasaulei. Tā kā pat labvēlīgi noskaņoti veļi bija potenciāls drauds, Parentāliju laikā sociālā un politiskā dzīve apstājās – tempļi tika slēgti, nedarbojās tiesas, neviens nestājās laulībā. Parentāliju pēdējā dienā, 21. februārī, romieši apmeklēja tuvinieku kapus; velis tika godināts, veicot tos pašus rituālus kā mirušā nāves gadadienā. Vienīgā atšķirība bija tā, ka 21. februārī piederīgie pie kapa ne tikai mieloja veli, bet arī paši cienājās ar līdzi atnestu mielastu. Velis mielojās ar viņam ziedoto, bet ģimenes locekļi – ar mājās sagatavotu cienastu; atšķirīgie ēdieni apstiprināja veļa un dzīvo piederīgo radikāli atšķirīgo statusu.

Beidzoties sēru laikam, 22. februārī noritēja Karistijas (latīņu Caristia, “Priecāšanās diena”), kad jautrā atmosfērā romiešu ģimenes svinēja veļu laika aiziešanu un ierastās dzīves atsākšanos. Arī šo svinību laikā neiztika bez aizgājušo pieminēšanas. 

Apbedījumu tradīcijas un izsmalcinātie mirušo godināšanas rituāli apliecina romiešu pārliecību, ka mirušajiem bija iespējama pēcnāves dzīve. Taču piemiņas rituāli norāda arī uz vienu būtisku romiešu aizkapa dzīves niansi, proti, aizsaules dzīve velim nebija nodrošināta uz visiem laikiem, jo kā individuāla, ar apziņu apveltīta būtne velis pastāvēja tikai tik ilgi, cik viņa pēcnācēji turpināja atcerēties un godināt viņa piemiņu. Ja piederīgie aizmirsa par viņu, nevīžoja rūpēties par viņa kapavietu, velis zaudēja apziņu un izzuda pazemes nebūtībā. Mirušā godināšana, mielošana un viņa vārda skandināšana uzturēja veļa saikni ar dzīvo pasauli, neļaujot viņam sevi aizmirst. Zūdot šai saiknei, zuda arī velis. Citiem vārdiem sakot, Senajā Romā pēcnāves dzīvi nenodrošināja dievi vai to svētība, bet gan pēcnācēju pietāte.