Vārdu “proterozojs” 1932. gadā rekomendēja Kanādas Karaliskās biedrības (Royal Society of Canada) Stratigrāfijas nomenklatūras komiteja, lai apzīmētu laiku Zemes vēsturē un iežus, kas ir jaunāki par arhaja, bet senāki par kembrija iežiem. Kanādas Ģeoloģijas dienesta (Geological Survey of Canada) ģeologi, kuri pētīja pirmskembrija iežus, 1935. gadā akceptēja proterozoja ēras nosaukumu. Vēlāk arhajam un proterozojam kā ģeohronoloģiskām vienībām piešķīra augstāku rangu un no ērām pārveidoja par eonām. Proterozoja nosaukums darināts no grieķu valodas vārda πρότερος, proteros ‘iepriekšējais, senākais’ un ζωή, zōē ‘dzīvība’, kas cēlies no ζωός, zōos ‘dzīvs’.

Proterozojs ir ilgākais Zemes vēstures posms – laiks no brīža, kad atmosfērā parādījās brīvais skābeklis, līdz radās sarežģīti daudzšūņi. Proterozojā notika vislielākās pārmaiņas Zemes vēsturē: proterozoja sākumā atmosfēru bagātināja skābeklis, radās iespēja elpot un izcēlās pirmie eikarioti; proterozojā bija vairāki leduslaikmeti, kad apledojumi aptvēra teju visu Zemeslodi; proterozoja beigās masveidā radās daudzšūnu organismi, kuru fosilās atliekas sastopamas daudzās pasaules vietās. Daļa proterozoja iežu ir stipri pārveidoti metamorfisma procesos; tomēr, salīdzinot ar arhaja iežiem, proterozoja iežu sākotnējo sastāvu vieglāk noteikt, jo tie ir mazāk metamorfizēti un starp tiem ir arī nepārveidotie magmatiskie un nogulumieži. Proterozojā darbojās plātņu tektonikas mehānismi, kas turpina noteikt okeānu un kontinentu aprises mūsdienās; vismaz trīs reizes eksistēja dižkontinenti, kuru kopējā platība bija tikai nedaudz mazāka nekā mūsdienu kontinentu summārā platība. Proterozoja ieži sastopami galvenokārt mūsdienu kontinentu senākajās daļās; parasti tie atsegti Zemes virsmā vairogos – kontinentu apgabalos, kuros nav nogulumiežu segas, kā arī veido pamatklintāja lielāko daļu. Proterozoja eonotēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu PR un iezīmē gaiši rozā, gaiši sarkanā krāsā.

Proterozoja eona ir ilgākais laikposms Zemes vēsturē, tas ilga aptuveni 2 miljardus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 2,5 miljardiem gadu pēc arhaja eonas un beidzās pirms 541 miljona gadu, kad to nomainīja fanerozoja eonas kembrija periods. Proterozoja apakšējā robeža ar arhaju ir labi izsekojama tikai Kanādas vairogā, kur starp arhaju un proterozoju ir izteikta diskordance; citās vietās, piemēram, Āfrikā, šo robežu izsekot ir grūti. Robežas starp arhaju un proterozoju, kā arī starp proterozoja sistēmām ir konvencionālas (norunātas), noteiktas hronometriski kā atzīmes laikā. Savukārt proterozoja augšējo robežu ar kembriju nosaka pēc tipiskām pēdu fosīlijām Trichophycus un oglekļa izotopu satura izmaiņām. Proterozoja eonai kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – proterozoja eonotēma, kas sastāv no visiem, galvenokārt metamorfizētiem, nogulumu un magmatiskiem iežiem, kas izveidojās proterozoja eonā. Proterozoja eonas un eonotēmas iedalījums ir trīsdaļīgs; proterozoja eonu dala trīs ērās un attiecīgi eonotēmu dala trīs eratēmās: paleoproterozoja, mezoproterozoja un neoproterozoja ērā (eratēmā). Paleoproterozojs ir pati ilgākā ēra Zemes vēsturē, tā aptver 900 miljonus gadu; mezoproterozoja ēra ilgusi 600 miljonus gadu; neoproterozoja ēra ir īsāka un aptver 459 miljonus gadu. Visas proterozoja ēras (eratēmas) tiek iedalītas periodos (sistēmās) ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem. Robežas starp proterozoja ērām (un eratēmām), kā arī starp gandrīz visiem periodiem ir hronometriskas; izņēmums ir neoproterozoja tonosa, kriogēna un ediakara periodi, jo robežas starp šiem periodiem sakrīt ar ģeoloģiskiem un bioloģiskiem notikumiem.

Samērā drošas paleoģeogrāfiskās rekonstrukcijas sniedzas tikai aptuveni 700 miljonus gadu tālā pagātnē, tādējādi aptverot vien divus pēdējos neoproterozoja periodus. Par paleoproterozoja un mezoproterozoja ģeogrāfiskajiem apstākļiem pagaidām vairāk ir minējumi un pastāv liela viedokļu dažādība. Paleoproterozoja ērā sāka darboties tādi plātņu tektonikas mehānismi, kas turpina darboties mūsdienās, tomēr proterozojā okeāna gultnes spredings un jaunas okeāniskās garozas veidošanās, plātņu kustība un subdukcija (plātņu grimšana sadursmes zonās un kontinentālās garozas veidošanās) notika daudz straujāk nekā mūsdienās. Tam par iemeslu bija lielāka siltuma plūsma no Zemes dzīlēm, karstāka un šķidrāka magma, kas atradās tuvāk Zemes virsmai, līdz ar to arī karstāka lava un lielāka siltuma plūsma karstajos plankumos. Visi šie iemesli, kā arī paleoproterozoja ilgums noteica to, ka šajā laikā izveidojās ļoti liela mūsdienu kontinentālās garozas daļa. Izveidojās pirmie samērā lielie kontinenti, kas mūsdienās veido vairāku kontinentu kodolus. Iespējams, Kanādas vairogs Ziemeļamerikā, Pilbaras vairogs Austrālijā un Kapvālas vairogs Āfrikā nostabilizējās jau arhaja beigās, tomēr arhajā galvenokārt pastāvēja vai nu salu loki, vai neliela izmēra protokontinenti, kas kopumā nebija stabili. Paleoproterozojā minētajiem blokiem pievienojās lieli kontinentālās garozas bloki mūsdienu Indijas, Dienvidamerikas, Fenoskandijas, Ziemeļķīnas teritorijā un citur. Daļa pētnieku uzskata, ka paleoproterozoja vidū, pirms apmēram 2 miljardiem gadu, lielākie kontinentālie bloki apvienojās dižkontinentā Kolumbijā (citkārt to dēvē par Nunas kontinentu). Tajā laikā kā Kolumbijas daļa izveidojās arī Baltijas kratons, kuru veido Baltijas vairogs un tagadējās Austrumeiropas platformas pamatklintājs, saplūstot Fenoskandijas (Skandināvija, Somija, Baltijas valstis, Baltkrievija, Krievijas ziemeļrietumi, Polijas ziemeļaustrumu daļa un daļa Skotijas), Sarmatijas (Ukraina, Moldāvija, daļa Rumānijas) un Volgourālijas (Volgas baseins) blokiem. Baltijas kratons paleoproterozojā bija savienots ar Laurentijas bloku (mūsdienu Ziemeļamerikas ziemeļaustrumu galā) ziemeļos (mūsdienu orientācijā), Amazonijas (tagad Dienvidamerikas sastāvdaļa) bloku rietumos un nezināmu bloku austrumos.

Mezoproterozoja ieži ir izplatīti plašāk nekā paleoproterozoja veidojumi, un kontinentālās garozas masa sasniedza gandrīz tikpat lielus apmērus kā mūsdienās. Mezoproterozojā Kolumbijas paleokontinents sabruka mazākos kontinentos, bet pašās ēras beigās sākās jauna dižkontinenta – Rodīnijas konsolidācija. Grenvillas oroģenēze mūsdienu Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Kanādas teritorijā un Svekonorvēģijas oroģenēze Baltijas kratonā ir saistītas ar atkārtotu Laurentijas un Baltijas sadursmi, apvienojoties Rodīnijas dižkontinenta ietvaros. Pastāv vairākas Rodīnijas rekonstrukcijas, kas visai būtiski atšķiras detaļās. Neatkarīgi no citām detaļām, Baltijas teritorija šajā paleokontinentā atradās starp Laurentiju un Amazoniju. Turklāt Baltijas kratons atradās diezgan tālu no ekvatora dienvidu puslodē. Rodīnija apvienoja visus kontinentālos blokus, kas toreiz pastāvēja; šis kontinents eksistēja līdz neoproterozojam un sabruka pirms aptuveni 750 miljoniem gadu. Neoproterozoja sākumā Rodīnija, kas bija orientēta paralēli ekvatoram, atradās tā tuvumā, bet tonosa periodā tā pietuvojās dienvidu polam. Tonosa vidū, pirms apmēram 900 miljoniem gadu, Rodīnijā izveidojās vairākas riftu zonas un sākās dižkontinenta sabrukšana. Nosacīti “dienvidu stūrī” izveidojās tipisks trīszaru rifts starp Laurentiju, Baltiju un Amazoniju, kas atgādina riftu sistēmu Sarkanā jūra–Adenas līcis–Austrumāfrikas rifta ieleja mūsdienās, kur Arābija jau atdalījusies no Āfrikas, bet Somālija atdalījās no pārējās Austrumāfrikas ar lielo rifta ieleju. Pretējā (nosacīti “ziemeļu”) stūrī veidojās otra grābenu josla starp Laurentiju, Kalahari un Antarktīdu. Milzīgs Laurentijas un Sibīrijas bloks vēlajā tonosā rotēja un pārvietojās uz dienvidiem, un Baltija, kas kopš 600 miljoniem gadu pastāvēja kā atsevišķa litosfēras plātne un kontinents, vēl ilgi atradās netālu no dienvidpola. Tas izraisīja lielāko apledojumu Zemes vēsturē, kas risinājās nākamajā, kriogēna, periodā, jau pēc Rodīnijas sabrukšanas. Pašās neoproterozoja beigās bloki, kas veido Āfriku un Dienvidameriku, apvienojās ar Austrāliju–Antarktīdu, Indiju un Madagaskaru un izveidoja seno kontinentu Gondvanu. Daži pētnieki uzskata, ka kriogēnā un ediakarā īsu laiku pastāvēja vienots dižkontinents Pannotija, savukārt citi atbalsta viedokli par divu dižkontinentu – Laurentijas–Sibīrijas ar netālu esošo Baltiju un Gondvanas – eksistenci.

Proterozoja eona ir ļoti ilgs laika posms, tāpēc klimatisko apstākļu izmaiņu aprakstu izveidot ir ļoti grūti. Turklāt bieži vien starp iežiem nav drošu klimatisko indikatoru, izņemot tādas glaciālo (ar ledāju eksistenci saistīto) apstākļu liecības kā tillīti, skrāpējumu pēdas iežos un smalki slāņoti (slokšņu mālu tipa) ieži. Tillīti ir savdabīgas pārakmeņotas morēnas. Līdzīgi morēnai, tillītus veido pārsvarā ļoti smalkas daļiņas, kas atbilst mālu, aleirītu un smalku smilšu frakcijai, turklāt daļiņas nav noapaļotas un šķirotas. Šajā smalko daļiņu masā ir iekļauti oļi un laukakmeņi, bieži vien arī šķembas un blāķi. Atšķirībā no morēnas, tillīti ir spēcīgi konsolidēti ieži tumši pelēkā, brūnā vai zaļā krāsā. Kā zināms, morēnas veidojas tikai ledāju apstākļos; attiecīgi tiek uzskatīts, ka tillīti liecina par kontinentālo apledojumu apstākļiem tālā pagātnē. Skrāpējuma pēdas galvenokārt iežos rodas, ledājam (vai krasta tuvumā esošiem lediem) pārvietojot liela izmēra blāķus pa ledāja gultnes iežiem. Smalki slāņoti ieži var veidoties dažādos baseinos mierīgā sedimentācijas režīmā. Parasti gultnē dzīvo ļoti daudz dažādu organismu, kas ātri izjauc sākotnējo slāņojumu; šo procesu sauc par bioturbāciju. Izņēmums varētu būt ar skābekli nabadzīgie substrāti okeāna dzīlēs, kuros nespēj eksistēt eikarioti, vai arī baseini ar pārāk zemu temperatūru, kuros dzīvo organismu prakstiski nav. Smalki slāņotos iežus, kas veidojas okeāna dzīlēs, viegli var atšķirt pēc tajos apglabātās organiskās vielas, ko nodrošina mirušie planktona organismi; pieledāja baseinos nav planktona, tāpēc slokšņu mālos fosiliju parasti nav.

Proterozoja iežos dažādās pasaules vietās ir atrastas nepārprotamas liecības tam, ka arī tik senā pagātnē uz Zemes eksistēja kontinentālie apledojumi. Pavisam atrastas trīs vai pat četru apledojumu pēdas. Senākais apledojums, spriežot pēc radiometrijas datiem, notika pirms apmēram 2,25 miljardiem gadu. Par apledojumu, ko dēvē par Huronas glaciālo notikumu, liecina vairāki tillītu horizonti Dienvidāfrikā, Ziemeļamerikā (Huronas slāņkopa) un Karēlijā, turklāt paleomagnētiskie dati norāda uz apledojumu eksistenci zemajos platuma grādos. Pētnieki, kas atbalsta šo hipotēzi, izskaidro klimata pasliktināšanos ar tādas spēcīgas siltumnīcas gāzes kā metāna satura samazināšanos atmosfērā. Pateicoties ciānbaktēriju darbībai, atmosfērā parādījās arvien vairāk brīvā skābekļa, kas oksidēja metānu (CH₄ + 3 O₂ -> CO₂ + 4 H₂O). Tā kā Saule nebija tik spoža kā mūsdienās, siltumnīcas gāzes satura samazināšanās noveda pie temperatūras krišanās. Savukārt hipotēzes noliedzēji uzskata, ka paleoproterozojā atrodami tikai kalnu ledāju morēnas veidojumi, kas Kanādā, Dienvidāfrikā un citur uzkrājās dažādos laikos.

Neoproterozojā notika trīs vai četri nozīmīgi apledojumi: Gaskieras, Marinoanas un Sturcijas apledojumus atzīmē visi proterozoja pētnieki, savukārt Kaigasas apledojums ir slikti datēts, liela daļa pētnieku šaubās par datējumu precizitāti, bet citi min tikai klimata pasliktināšanos un kalnu apledojumus. Kaigasas, Sturcijas un Marinoanas apledojumi notika kriogēna periodā, no tā arī radies perioda nosaukums; Gaskieras apledojums risinājās ediakara periodā. Bargākais klimats bijis Marinoanas apledojuma laikā, tāpat arī Sturcijas apledojuma laikā plašas Zemeslodes teritorijas bija klātas ar ledu.

Tiek uzskatīts, ka Marinoanas apledojums bija pats lielākais apledojums Zemes vēsturē, jo tā liecības ir atrastas visos mūsdienu kontinentos. Iespējams, ar ledu bija klātas milzīgas teritorijas, kas deva pamatu dažiem zinātniekiem izvirzīt t. s. sniegapikas hipotēzi. Saskaņā ar to Zeme kriogēna periodā bija pilnībā pārklāta ar sniega un ledus kārtu, ieskaitot okeānu virsmu, līdzīgi Jupitera pavadonim Eiropai mūsdienās. Tomēr lielākā daļa speciālistu tam nepiekrīt: pirmkārt, pat maksimālā apledojuma laikā neizmira aļģes – organismi, kuru eksistence ir atkarīga no Saules gaismas; otrkārt, griezumos ir sastopami arī tādi ieži, kas liecina par straumēm vai vismaz ledus pārvietošanos – ja viss ūdens Zemes virsmā būtu sasalis, nebūtu kam tecēt.

Pēdējam, ediakara laika Gaskieras apledojumam bija lokāls, nevis globāls raksturs. Tajā laikā zem ledus atradās plašas teritorijas tikai dienvidu puslodē, tajā skaitā Laurentijā un Ķīnā. Apledojumu laikā ievērojamas ūdens masas uzkrājās ledājos, turklāt Rodīnijas pastāvēšanas laikā spredinga zonas atradās dziļi okeānos, tāpēc neoproterozojā pasaules okeāna līmenis bija ļoti zems. Pēc Gaskieras apledojuma beigām ediakarā iestājās silts un ļoti silts klimats, pie ekvatora samērā sauss, bet tuvāk poliem mitrs. Tuvu robežai ar kembrija periodu klimats atkal kļuva vēss.

Zemes atmosfēras sastāvs proterozojā būtiski mainījās. Sākumā tajā bija ļoti maz brīvā skābekļa, atmosfēra saturēja mazāk slāpekļa nekā mūsdienās, savukārt ogļskābās gāzes, metāna un ūdeņraža daudzums bija lielāks. Citām gāzēm, tāpat kā mūsdienās, bija zemāks saturs un mazāka nozīme; šīs gāzes galvenokārt bija sēra savienojumi un cēlgāzes. Brīvais skābeklis ir fotosintēzes procesa blakusprodukts. Pateicoties ciānbaktēriju darbībai, lielākās izmaiņas atmosfēras sastāvā notika paleoproterozojā, laikā no 2,3 līdz 1,8 miljardiem gadu pirms mūsdienām, kad sākās skābekļa uzkrāšanās atmosfērā – līdz tam viss brīvais skābeklis, ko izdalīja ciānbaktērijas, uzreiz iesaistījās oksidēšanas ķīmiskajās reakcijās. Skābekļa saturs atmosfērā paleoproterozojā nepārtraukti mainījās, jo tas iesaistījās brīvā dzelzs oksidēšanā; paleoproterozoja ieži satur bagātīgas dzelzs rūdas (t. s. josloto dzelzs kvarcītu) iegulas. Bioloģiskai aktivitātei pieaugot, gandrīz visi dzelzs krājumi pasaules okeāna ūdeņos tika izgulsnēti trīsvērtīgos dzelzs oksīdu un hidroksīdu veidos, un skābekļa saturs atmosfērā pieauga līdz apmēram 10 % no mūsdienu satura (apmēram 2 % no atmosfēras kopējā sastāva). Šādos apstākļos ir iespējama eikariotu elpošana. Senākās eikariotu fosilijas ir zināmas no 2,3 miljardu gadu seniem iežiem, bet 1,8 miljardu gadu senos iežos to atliekas sastopamas jau samērā bieži. Pirmās drošās daudzšūnu dzīvnieku atliekas, kas atgādina sūkļu spīkulas, konstatētas 890 miljonus gadu senos iežos.

Salīdzinot ar arhaja nogulumiežiem, kas pārsvarā veidojās dziļā ūdens apstākļos un parasti ir spēcīgi metamorfizēti, proterozoja iežu sākotnējo sastāvu vieglāk noteikt, jo tie ir mazāk metamorfizēti un uzkrājās arī plašajās seklajās jūrās. Metamorfisms ir cieto iežu izmaiņas (pārkristalizēšanās) Zemes iekšējo (endogeno) spēku ietekmē. Proterozojam, tāpat kā arhajam, ir raksturīgi gneisi, kristāliskie slānekļi, amfibolīti, migmatīti u. c. dziļi metamorfizēti ieži, bet starp tiem ir daudz vairāk vājāk metamorfizēto iežu, tādu kā krams, ar dzelzi bagāti smilšakmeņi (dzelzs kvarcīti), marmori un māla slānekļi. Starp proterozoja iežiem ir samērā daudz maz pārveidoto un nepārveidoto nogulumiežu.

Jaunākie pētījumi Igaunijas un Lietuvas teritorijā liecina, ka senākie ieži Baltijā veidojās proterozojā. Ir pamats uzskatīt, ka Latvijā pamatklintāju veido tāda paša – paleoproterozoja – vecuma ieži. Baltijas valstu teritorijā proterozoja eonotēmas ieži veido pamatklintāju, bet Igaunijā vietām tie atsegti Somu līča krastā. Latvijā proterozoja ieži ir sasniedzami tikai urbumos, tāpēc par to vecumu un veidošanās apstākļiem nav pietiekami daudz ar mūsdienu metodēm iegūto datu. Spriežot pēc datiem, kas iegūti pēdējā laikā Lietuvā, kā arī pēc nedaudziem ar radiometrijas metodēm datētiem paraugiem no Latvijas pamatklintāja, Latvijā ir plaši izplatīti paleoproterozoja metamorfie ieži un mezoproterozoja intruzīvo magmatisko iežu veidojumi, kā arī lokāli izplatīti vulkāniskie un nogulumieži, kas veidojās neoproterozoja beigās.

Proterozojs aptver ļoti ilgstošu – vairāk nekā pusi no kopīgās dzīvības vēstures – laika posmu. Diemžēl no paleontoloģiskā viedokļa šis posms ir vāji raksturots. Paleoproterozoja organismu atliekas tikpat kā nav zināmas, atskaitot retos stromatolītus, kā arī bioloģiskās izcelsmes molekulas, kas liecina par fitoplanktona eksistenci, kuru pilnībā vai lielākoties veidoja baktērijas. Paleoproterozoja augšdaļā, statērija sistēmā atrodami senākie akritarhi. Akritarhu vieta dzīvo organismu sistēmā nav līdz galam izprotama. Parasti akritarhus raksturo kā mikrofosiliju grupu, kurā apvieno lodveida objektus ar izturīgu organiskās vielas apvalku, pārsvarā tukšu. Lielāko akritarhu daļu interpretē kā vienšūnas fotosintezējošus organismus, kas dzīvoja proterozojā un paleozojā. To saglabāšanās pakāpe neļauj precizēt akritarhu radniecīgās attiecības ar mūsdienu aļģēm, kas arī bieži vien ir vienšūnas organismi. Iespējams, statērija akritarhi ir baktēriju akinetes – neaktīvas ciānbaktēriju formas, kas ļauj pārdzīvot nelabvēlīgus vides apstākļus.

Mezoproterozoja apakšējā daļā, kalimmas sistēmā, sastopamas drošas eikariotu (organismu ar kodolu šūnā) eksistences pazīmes, kas ļauj izvirzīt hipotēzi, ka eikarioti izcēlās pirms aptuveni 2,3–1,8 miljardiem gadu. Nozīmīgs notikums ir dzimumvairošanās rašanās mezoproterozojā, kas radīja iespējas attīstīties sarežģītākām dzīvības formām. Austrālijā atrastas liela izmēra eikariotu akritarhu atliekas no apmēram 1,5 miljardus gadu seniem kalimmas perioda nogulumiem. Mezoproterozoja sākumā akritarhi kļuva daudzveidīgāki, turklāt to saglabāšanās ir labāka un vairākas pazīmes apliecina to piederību eikariotiem. Mezoproterozoja beigu, statērija, perioda nogulumos konstatētas tādas akritarhu atliekas, kas pēc apvalka sienas uzbūves un virsmas ornamentējuma, poras vai spraugas, caur kuru apvalka saturs izkļuva ārējā vidē, un apvalka ķīmiskā sastāva atgādina mūsdienu aļģu sporas; piemēram, Bangeomorpha pēc uzbūves ir līdzīga mūsdienu sārtaļģēm. Mezoproterozojā savu attīstības maksimumu sasniedza baktēriju būves – stromatolīti, kuru veidošanās intensitāte neoproterozojā sāka samazināties. Spriežot pēc dabasgāzes un naftas krājumiem, organismu biomasa mezoproterozojā sasniedza ievērojamus lielumus.

Neoproterozoja sākumā, tonosā, akritarhu daudzveidība sasniedza maksimumu; bez akritarhiem no tonosa nogulumiem ir zināmas arī sēņu un aļģu atliekas, kas pieder šo organismu mūsdienu rindām. Iespējams, kriogēnā radās vai vismaz piedzīvoja strauju evolūciju tādas nozīmīgas grupas kā sārtaļģes un zaļaļģes, dinoflagelāti jeb dinofītaļģes, skropstaiņi un amēbas ar čaulām. Amēbas ir īpaši svarīga grupa, jo tās pārstāv senākās heterotrofisko eikariotu fosilijas un iespējamo sēņu un dzīvnieku kopējos senčus. Organismu kopējā daudzveidība samazinājās, tomēr masveida izmiršana kriogēnā, iespējams, nenotika, tādējādi liecinot pret sniegapikas hipotēzi. Beidzamajā proterozoja periodā – ediakarā – uzplauka divas jaunas dažādu organismu asociācijas. Viena asociācija ir saistīta ar sārtaļģu uzplaukumu, no kurām liela daļa pieder mūsdienu rindām. Otra ir īpatnējo “divdimensionālo” makroskopisko dzīvnieku asociācija, kas veido t. s. Ediakaras tipa faunu. Sākotnēji Namībijā, vēlāk Austrālijas dienviddaļas Ediakaras kalnos neoproterozoja iežos atrada daudzšūnu bezskeleta makroskopisko dzīvnieku nospiedumus. Nozīmīgas t. s. Ediakaras tipa faunas vai asociācijas atrastas arī citur Āfrikā, Dienvidamerikā, Karēlijā un Baltās jūras piekrastē, Sibīrijā, Ķīnā, Irānā, nesen arī Eiropā un Ziemeļamerikā. Lielākoties Ediakaras faunas pārstāvjus pazīst pēc to nospiedumiem ediakara sistēmas seno smilšu nogulās, retāk no karbonātu iežiem un turbidītiem. Šie dzīvnieki ir morfoloģiski daudzveidīgi, bet visiem Ediakaras faunas pārstāvjiem ir daudz kopīga: tiem nebija minerālo skeletu, visi bijuši “mīkstmieši”, organismi ar lielu virsmu un salīdzinoši nelielu apjomu. Tie bija plāni un atgādināja stepētas segas, parasti ar krasi izteiktu radiālo, slīdošo spoguļsimetriju (mūsdienās raksturīga augiem, nevis dzīvniekiem), retāk bilaterālo simetriju. Iespējams, to organismi bija pielāgojušies zemajam skābekļa saturam vidē. To sistemātiskā piederība ir karstu diskusiju objekts, daudzi pētnieki saskata starp tiem tārpu, dzeļšūņu, pat trilobītu radiniekus; citi uzskata, ka Ediakaras faunas pārstāvji pieder īpašam tipam, kas nav radniecīgs citiem dzīvnieku tipiem. Ediakara beigās masveidā izmira baktērijas un akritarhi, kas veidoja stromatolītus, bet tuvu robežai ar kembriju ediakara griezumā parādās organismu atliekas ar minerālu skeletiem – t. s. sīkie čaulaiņi.

Proterozoja un kembrija robeža ir saistīta ar skeletus veidojošu dzīvnieku, to darbības pēdu un citu daudzšūnu organismu atlieku masveida parādīšanos kembrija iežos. Iespējamā Pannotijas dižkontinenta sabrukšana vai Gondvanas un citu lielo kontinentu savstarpējā attālināšanās, kontinentālo apledojumu izkušana un straumju sistēma okeānos veicināja klimatisko apstākļu uzlabošanos un pasaules okeāna līmeņa celšanos – sākās ievērojama trasngresija, kas turpinājās visu kembrija un ordovika periodu.

Proterozoja eonas ainavas samērā reti atspoguļotas mākslinieku darbos. Salīdzinot ar paleozoja vai mezozoja sistēmām, proterozoja iežu atsegumi un fosiliju atradnes veido nelielu ģeoloģiskā mantojuma daļu, tomēr arī šādās vietās tiek organizēti ģeoparki, rezervāti un ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Proterozoja ieži ir sastopami visos kontinentos, bet tajos atrodamās fosilijas ir retums. Īpaši nozīmīgas ediakara perioda organismu atlieku atradumu vietas ir Misteikenpointa (Mistaken Point) Kanādas Ņūfaundlendas un Labradoras provincē, Ediakaras kalni (Ediacara Hills) Austrālijas dienviddaļā, Svartpunta Namībijas dienvidu daļā un Baltās jūras Ziemas krasts Krievijas ziemeļos, kur sastopamas bagātīgas “mīkstmiešu” fosilijas. Proterozoja ieži ir apskatāmi vairāku UNESCO Pasaules Ģeoloģiskā mantojuma saraksta objektos, piemēram, Kanādas Klinšu kalnu (Canadian Rocky Mountains) parkos Kanādas rietumu daļā; Greitsmoukimauntinsas (Great Smoky Mountains) nacionālajā parkā Tenesī un Ziemeļkarolīnas pavalstī, ASV; Lielā Kanjona nacionālajā parkā (Grand Canyon National Park) Arizonas pavalstī, ASV; Lapzemē (Lappland) Zviedrijas ziemeļdaļā.