H. Tumanjans ir ievērojams armēņu dzejnieks, kas izmainīja armēņu lirikas izteikti subjektīvo ievirzi, pievērsās savas tautas likteņa, tradīciju un mentalitātes atspoguļojumam, ietekmējot visu turpmāko austrumarmēņu dzejas tradīciju. Iedvesmas avotus radis tautas mutvārdu daiļradē, armēņu un cittautu folklorā un dzīvā tautas valodā.

Savā dzīves vietā Tiflisā izveidojis literāro salonu "Vernatun" (Վերնատուն ‘mansards’), kas apvienoja ievērojamus viņa laikabiedrus, kā arī dibinājis Kaukāza Armēņu rakstnieku apvienību (Հայ գրողների կովկասյան ընկերության), kas nodrošināja austrumarmēņu literatūras procesu līdz pat Februāra revolūcijai.

H. Tumanjana tēvs Ters Tadevoss (Տեր-Թադևոս) bija garīdznieks. Savā namā Dsegā viņš pulcēja ašugus – tautas dziesminiekus, pasaku, fabulu teicējus, arī pats dziedāja Austrumu skumjos bajati, ašugu dziesmas, spēlēja sazu. H. Tumanjana māte Sona (Սոնա) stāstīja leģendas un pasakas bagātā tautas valodā. Lai gan Dsegā rakstnieks pavadījis tikai savas dzīves pirmos desmit gadus, saikne ar dzimto pusi saglabājās visu dzīvi.

1879. gadā H. Tumanjans nonāca Džalaloghli trīsgadīgajā skolā pie Teodosijas semināru beigušā novatoriskā skolotāja Tigrana Terdavtjana (Տիգրան Տեր-Դավթյան), bet vēlāk, jaunībā ‒ Aizkaukāza politiskās un kultūras dzīves centrā Tiflisā, kur apmeklēja vienu no tā laika labākajām mācību iestādēm ‒ Nersisjana skolu (Ներսիսյան դպրոց). Tajā mācījās audzēkņi no dažādiem novadiem, kas ļāva iepazīt to sadzīvi, paražas, valodu.

Tēva nāves dēļ pēdējos divus kursus H. Tumanjans nepabeidza, jo viņam bija jāuzņemas rūpes par ģimeni. Taču jau drīz H. Tumanjans no Dsegas atgriezās Tiflisā, kur turpināja vākt folkloras materiālus no Lori ieceļotājiem, rakstīja leģendas un fabulas, apmeklēja vietējās bibliotēkas, kā arī intensīvi pašizglītojās, iepazīstot pasaules literatūras klasiķu darbus.

Turku kara iespaidā H. Tumanjans sāka dzejot. 1885.‒1887. gadā tapa pirmie patstāvīgie sacerējumi Lori dialektā. Pēc mācībām Nersisjana skolā H. Tumanjans iztiku pelnīja, strādājot baznīcas konsistorijā Tiflisā un armēņu izdevniecību biedrībā.

19 gadu vecumā H. Tumanjans apprecējās un izveidoja lielu ģimeni: viņam bija desmit bērni. Tas, iespējams, veicināja viņa ciešāku pievēršanos bērnu literatūrai.

1890. gadā iznāca pirmā dzejoļu grāmata “Dzejas” (Բանաստեղծություններ). To atzinīgi vērtēja demokrātiskā prese, bet liberālie literāti kritizēja.1892. gadā iznāca otrā dzejas grāmata ar tādu pašu nosaukumu. No 1893. gada H. Tumanjans strādāja literāros laikrakstos "Aghbyur" (Աղբյուր), "Murdj" (Մուրճ), "Hasker" (Հասկեր), "Horizon" (Հորիզոն).

Kopš 1899. gada H. Tumanjana mājās Tiflisā uz literārajām ceturtdienām pulcējās armēņu literārās apvienības "Vernatun" biedri – Dereniks Demirčjans (Դերենիկ Դեմիրճյան), Levons Šants (Լևոն Շանթ), Gazaross Agajans (Ղազարոս Աղայան), Avetiks Isahakjans (Ավետիք Իսահակյան), Nikols Agbaljans (Նիկոլ Աղբալյան) un citi.

1901.‒1905. gadā tapušas tādas izcilas poēmas kā “Anuša” (Անուշ, tās otrā versija), “Kalnietis Sako” (Լոռեցի Սաքոն), “Sasunas Dāvids” (Սասունցի Դավիթ), balādes, dzeja un proza (stāsti un pasakas, kā arī tulkojumi).

H. Tumanjana slavenākās pasakas sarakstītas 20. gs. sākumā. Rakstnieks apzināti strādājis pie savu darbu atšķirīgām versijām, lai panāktu pēc iespējas vienkāršāku, trāpīgāku un ekspresīvāku izteiksmi. Piemēram, rakstot vienu savām labākajām pasakām “Nazars Drošsirdis” (Քաջ Նազար, 1912), H. Tumanjans apstrādājis vairāk nekā 20 šīs pasakas variantu ‒ ne tikai armēņu, bet arī cittautu versijas.

H. Tumanjans atdzejojis Džordža Gordona Bairona (George Gordon Byron), Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe), Heinriha Heines (Christian Johann Heinrich Heine), Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) un Mihaila Ļermontova (Михаил Юрьевич Лермонтов) darbus.

Armēņu-tatāru konflikta laikā 1905. gadā viņam bija samierinātāja loma un viņš spēja novērst karadarbības izplatīšanos Lori provincē. To pašu viņš mēģināja darīt armēņu-gruzīnu karā 1919. gadā, kad parādījās tendences konfliktam saasināties. Savas politiskās darbības dēļ viņš divas reizes ‒ 1908. un 1911. gadā ‒ tika arestēts (viņam bija samierinātāja loma cariskās valdības uzkurinātajās armēņu un tatāru sadursmēs). 1915. gada genocīda laikā viņš organizēja palīdzības sniegšanu armēņu bēgļiem, kas bēga no izpostītajām pilsētām un ciemiem.

No 1912. līdz 1921. gadam H. Tumanjans vadīja Kaukāza Armēņu rakstnieku apvienību. 1918. gadā tika ievēlēts par Armēņu tautisko apvienību centra (Հայոց հայրենակցական միությունների միության) priekšsēdētāju un no 1921. līdz 1922. gadam vadīja Komiteju Armēnijas atbalstam (Հայաստանի օգնության կոմիտեն).

Kā norāda literatūrzinātnieks Edvards Džerbašjans (Էդվարդ Ջրբաշյան), H. Tumanjana daiļrade ir ļoti viengabalaina. To caurstrāvo filozofiskas pārdomas: dzīves un nāves jautājumi, cilvēka eksistences jēgas meklējumi, saikne ar dabu un Visumu. H. Tumanjans centies izteikt savas tautas sāpes un ilgas, sajust tās dvēseli. Rakstnieks tēlo patriahālo pasauli, kurā valda skarbas kopdzīves normas. Viņš saskata poētisko ikdienišķajā, spēj attēlot sarežģītus raksturus visā to traģiskumā un krāšņumā.

H. Tumanjans radoši izmantojis armēņu folkloru, interpretējot tās tēlus, sižetus, motīvus. Armēņu dzejas subjektīvās liriskas tradīciju bagātina H. Tumanjana pēdējos dzīves gados tapušās filozofiskās četrrindes, kam raksturīga filigrāna, noslīpēta forma, trāpīga izteiksme, pārdomu bagātība un dziļums.

H. Tumanjana vārdā nosaukta Vanadzoras Universitāte (Վանաձորի Հովհաննես Թումանյանի անվան պետական համալսարան) un Erevānas Leļļu teātris (Երևանի Հովհաննես Թումանյանի անվան պետական տիկնիկային թատրոն). 1939. gadā dibināta H. Tumanjana māja – muzejs Dsegā (Հովհաննես Թումանյանի տուն-թանգարան (Դսեղ)). 1953. gadā dibināts H. Tumanjana muzejs Erevānā (Հովհաննես Թումանյանի թանգարան (Երևան)). 2020. gadā dibināta H. Tumanjana māja – muzejs Tbilisi (Թումանյանի թիֆլիսյան տուն-թանգարանը).

H. Tumanjana 150 dzimšanas diena iekļauta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) jubilāru kalendārā. Kopš 1980. gada Armēnijas Rakstnieku savienība (Հայաստանի գրողների միություն) ik gadu piešķir H. Tumanjana prēmiju.

H. Tumanjana meita Nvarda Tumanjana (Նվարդ Թումանյան) savā atmiņu grāmatā “Tumanjana bērnība” (Թումանյանի մանկությունը, 1999) iepazīstina ar rakstnieka bērnību un jaunības gadiem. 

H. Tumanjana sacerējumi kalpojuši par iedvesmas avotu daudziem komponistiem. Viens no slavenākajiem sacerējumiem ir Armena Tigranjana (Արմեն Տիգրանյան) opera “Anuša” (1912). Opera sarakstīta pēc poēmas "Anuša" motīviem. Komponists Aleksandrs Spendiarjans (Ալեքսանդր Սպենդիարյան) pēc H. Tumanjana poēmas “Tmkaberdas ieņemšana” motīviem sacerējis operu “Almast” (Ալմաստ, 1930). 

Pēc H. Tumanjana darbu motīviem veidotas vairākas filmas. Pirmais H. Tumanjana darba ekranizējums ir 1934. gadā tapusī režisora Amasī Martirosjana (Ամասի Մարտիրոսյան) mēmā filma “Gikors” (Գիքոր) pēc tāda paša nosaukuma stāsta motīviem. 1982. gadā ”Gikoru” ekranizējis režisors Sergejs Israeljans (Սերգեյ Իսրայելյան). Pēc H. Tumanjana pasakas “Kungs un kalps” motīviem režisors Dāvids Keosjans (Դավիթ Քեոսայան) 1962. gadā uzņēmis ekspresīvu melnbalto filmu. Teatralizēts uzvedums attēlots filmā “Dēļ medus lāses” (Մի կաթիլ մեղրը, 1982). Tā režisors ir Henriks Maljans (Հենրիկ Մալյան).

Pēc H. Tumanjana darbu motīviem uzņemtas vairākas animācijas filmas: "Dēļ medus lāses" (Մի կաթիլ մեղրը, 1968), “Parvana” (Փարվանա, 1968), "Kikosa nāve" (Կիկոսի մահը, 1986), Nāzars Drošsirdis (Քաջ Նազարը, 1986) un citas.

1953. gadā pie H. Tumanjana muzeja ārsienas Erevānā izvietots rakstnieka krūšu tēls, ko darinājis tēlnieks Gukass Čubarjans (Ղուկաս Չոբարյան). Viņa veidots rakstnieka pieminaklis visā augumā 1969. gadā uzstādīts Dsegas ciema centrā. Erevānā Operas laukumā (tagad Brīvības laukums) 17.11.1957. vienlaicīgi atklāja pieminekļus H. Tumanjanam un komponistam A. Spendiarjanam. H. Tumanjana 8,5 m augstā pieminekļa arhitekts ir Grigors Agababjans (Գրիգոր Աղաբայան), tēlnieks – Ara Sargsjans (Արա Սարրգսյան). 

5000 dramu naudas zīmi (2000) rotā H. Tumanjana portrets, reversā – Martirosa Sarjana (Մարտիրոս Սարյան) gleznas fragments ar H. Tumanjana dzimtā Lori novada skatu. Ar H. Tumanjana attēlu izdotas vairākas pastmarkas: 1969. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), 2003. gadā Abhāzijā, 2011. gadā Krievijā, 2019. gadā Armēnijā.