Galvenais poļu labējās nacionālo demokrātu (Narodowa Demokracja jeb endecja) kustības dibinātājs un ideologs. Viens no Nacionālās līgas (no 1897. gada – Nacionāldemokrātiskā partija) dibinātājiem un priekšsēdētājs (no 04.1893.). Uzstājies pret poļu sociālistu radikālajiem lozungiem, uzskatot, ka ar mērenākiem līdzekļiem un kolaborāciju iespējams panākt novājinātās cara valdības piekāpšanos poļiem svarīgos nacionālos jautājumos, t. sk. autonomiju. 1907. gadā ievēlēts Krievijas II Valsts Domē. Uzskatīja, ka lielāko apdraudējumu poļu nācijai rada Vācija ar tās pārvācošanās politiku poļu zemēs, tādēļ jāatbalsta Krievijas un Francijas savienība pret Vāciju. Par būtiskāko iekšējo apdraudējumu uzskatīja ebreju saimnieciskās ietekmes pieaugumu. Propagandēja antisemītisku politiku. Sākoties Pirmajam pasaules karam, aktīvi propagandēja vienotības ideju ar Krieviju, cenšoties panākt vismaz autonomijas garantijas Polijai (1914.–1915. gadā Poļu Nacionālās komitejas priekšsēdētājs Varšavā un Petrogradā). 1917. gadā Francijā organizēja Poļu armijas izveidošanu. No 1919. gada Polijas pilnvarotais delegāts Parīzes Miera konferencē, aktīvi darbojies Polijas robežu jautājuma risināšanā. 28.06.1919. Polijas vārdā parakstīja Versaļas Miera līgumu.

Juzefa Klemensa Pilsudska (Józef Klemens Piłsudski) t. s. federatīvajai Polijas robežu koncepcijai pretējās, t. s. inkorporatīvās Polijas robežu koncepcijas pamatlicējs, paredzot vienīgi tādu teritoriju iekļaušanu Polijas sastāvā, kuru iedzīvotājus varēs pārpoļot (t. sk. visa Lietuva un daļa no Latgales). Polijas Republikā Likumdošanas Seima un Seima deputāts, 10.–12.1923. ārlietu ministrs. Veicis plašu politisku, publicistisku un sabiedrisku darbību. Pēc 05.926. autoritārā apvērsuma R. S. Dmovska darbības mērķis bija apvienot nacionālos un katoliskos politiskos grupējumus, vadījis “Lielpolijas nometni” (1926–1933) un Nacionālo partiju (no 1928. gada).