Kapu uzkalniņi bija ap 20 m diametrā, bet to augstums bija 1,6–3 m. Uzkalniņu uzbērumi bija veidoti no zemes ar dažādām akmeņu konstrukciju iebūvēm. 1. uzkalniņā, kura diametrs bija 24 m, bet zemes uzbēruma augstums 1,75 m, bija tikai viens skeletkaps akmeņu šķirstā. Tā vecums bija 1187.–1014. gads p. m. ē. Citos uzkalniņos bija apbedīti vairāki mirušie.
Vislielākajā 2. uzkalniņā (diametrs 20 m, augstums 3 m) atklāja skeletkapus, ugunskapus ligzdās, kā arī akmeņu šķirstus ar skeletkapiem un kremētiem apbedījumiem, pavisam 355 kapus. Skeletkapu (pavisam 95) dziļums uzkalniņā bija 0,85–2,9 m. Visi kaut cik saglabājušies apbedījumi bija guldīti uz muguras, izstieptā stāvoklī, rokas novietotas gar sāniem. Tiem nebija noteikta virziena pret debespusēm, tomēr pārsvarā tie novietoti radiāli pret uzkalniņa centru. Daļa apbedījumu uzkalniņa periferiālajā daļā bija guldīti koncentriski. Skeletkapi pārsvarā bija bez akmeņu konstrukcijām, lai gan vairākos kapos konstatēja akmeņu virknes ar diviem vai trim akmeņiem apbedījuma vienā vai abās pusēs. Dedzināto kaulu ligzdu apbedījumi (pavisam 201), tāpat kā skeletkapi, atklājās dažādā dziļumā – 0,18–2,9 m. Kaulu ligzdām raksturīga apaļa vai ovāla forma 0,3–0,5 m diametrā, degušo kaulu slāņa biezums 5–20 cm. Akmeņu konstrukcijas ap ligzdām netika konstatētas. Akmeņu šķirstu kapi atklājās 0,25–2,75 m dziļumā, tātad, visā uzkalniņa uzbērumā. Uzkalniņā konstatēja 59 puslīdz saglabājušos no granitoīdiem un plienakmeņiem būvētus šķirstus, tomēr to skaits bijis lielāks, jo vairums, sevišķi uzkalniņa augšējā daļā iebūvēto šķirstu, bija izpostīti. Šķiet, ka izpostīto šķirstu akmeņi izmantoti jaunu šķirstu būvei. Akmeņu šķirstiem bija garena četrstūra forma, to garums svārstījās 0,75–2,4 m, bet platums – 0,4–1 m. Šķirstu dziļums nepārsniedza 0,3–0,4 m, bet parasti bija seklāks. Dažos gadījumos šķirsta grīda bija bruģēta ar sīkākiem akmentiņiem. Šķirstu vāku akmeņu segums netika konstatēts, – vienīgais izņēmums bija “centrālais šķirsts”. Akmeņu cistās pārsvarā bija ugunskapi, tomēr piecos sešos gadījumos, kad cistā nekonstatēja nekādas kremēto kaulu pazīmes, mirušais visticamāk bija apbedīts nesadedzināts. Šajos gadījumos šķirsti pēc izmēriem atbilda cilvēka auguma garumam. Savulaik gan E. Šturms, gan J. Graudonis uzskatīja, ka senākie ir skeletkapi uzkalniņa pamatnē, tiem pāri klājas jaunāks ugunskapu ligzdu slānis, bet visjaunākais ir virsējais slānis ar ugunskapiem un atsevišķiem skeletkapiem akmeņu šķirstos. Tomēr, kā to liecināja desmit radioaktīvā oglekļa (14C) analīzes, apbedījumu dziļums uzkalniņa uzbērumā neatspoguļo apbedījumu hronoloģisko secību.
6. uzkalniņa pamatā konstatēja līdz 1,5 cm biezu deguma slāni, kas radies, vietu pirms uzkalniņa izbūves izdedzinot. Virs deguma slāņa uzkalniņa centrā ap 5 m2 lielā laukumā bija nobērti kalcinēti cilvēku kauli no vismaz 16 indivīdiem, kuru parauga 14C analīze norādīja laiku 860.–795. gads p. m. ē. Tieši uz tiem izveidots 2,6 m garš un 1,7 m plats akmeņu šķirsts. Pārējie apbedījumi – 22 skeletkapi, 20 ugunskapi un 10 akmeņu šķirsti – grupējās koncentriski ap centrālo kapu. Skeletkapus, ugunskapus un apbedījumus akmeņu šķirstos atklāja arī pārējos (4., 5., 8.) uzkalniņos.
14C dati liecina, ka Reznu kapulaukā apbedīšana notikusi no aptuveni 1360. līdz aptuveni 550. gadam p. m. ē. un ka visi trīs apbedīšanas veidi bijuši sinhroni. Apbedīšanas veida izvēli acīmredzot noteica mirušā sociālā pozīcija sabiedrībā.
