1904. gada 17. septembrī senkapos izrakumus veica virsskolotājs Emīls Šmits, kas šajā vietā saskatīja akmeņu laivveida kapus līdzīgus tiem, kādi bija zināmi Kurzemes ziemeļu daļā Valdemārpils tuvumā. Iztēles vadīts, viņš uzzīmēja un publicēja senkapu plānu, kurā tiešām redzama laiva. Šāds uzskats saglabājās līdz pat 21. gs. sākumam. 2000. gadā notika izrakumi Andreja Vaska vadībā, kas liecināja, ka senkapos nav iespējams saskatīt laivveida akmeņu konstrukciju un tie pieskaitāmi akmeņu krāvuma kapiem.

Senkapi atrodas 220 m uz ziemeļaustrumiem no Rendas tilta pār Abavu tās labajā krastā pie upes ielejas stāvās kraujas. Senkapu paugura augstums ir ap 1 m, un tas labi izceļas apkārtējā piekrastes līdzenumā. Pauguram nedaudz iegarena forma, – tā garums ap 20 m, platums – 15 m. Virspuse pauguram plakana, lai gan vietām starp lielajiem akmeņiem bija nelielas ieplakas – aizmilzušas mantraču rakumu vietas.

Senkapi apauguši ar zāli, un malās saauguši bērzi, tomēr krāvuma lielos akmeņus var saskatīt. Mazo akmeņu pārklājums, kas tika izveidots krāvuma rekonstrukcijas gaitā 2000. gadā, mūsdienās nav redzams, jo to klāj velēna.

Krāvuma pamatkonstrukcija sastāvēja no 9,5 x 6,5 m liela taisnstūra iežoga, kas bija veidots no lieliem laukakmeņiem. Ar “starpsienu”, kas tāpat veidota no lielajiem laukakmeņiem, iežogotā taisnstūra teritorija pārdalīta divās daļās – lielākā un mazākā. Lielākā nodalījuma izmēri bija 5,5 x 6,5 m, mazākā – 4 x 6,5 m. Iežoga akmeņi likti uz tumšas zemes slāņa – iespējams, ka krāvuma teritorija iepriekš izdedzināta, respektīvi, “iesvētīta”. Ziemeļrietumu malā, kur iežoga veidošanai izmantoti sevišķi lieli un iegareni laukakmeņi, tie nostādīti vertikāli, nedaudz tos ierokot zemē un atbalstot ar mazākiem akmeņiem. Iežoga iekšpuse aizpildīta ar tumšu zemi un mazākiem, 10–20 cm lieliem laukakmeņiem. Dažās vietās aizpildījumā izmantoti arī 20–30 cm lieli laukakmeņi. Ar mazajiem akmeņiem apmēram 2–3 m platumā noklāta arī paugura nogāze iežoga ārpusē. Apbedījumu paliekas ne iežoga iekšpusē, ne ārpusē neatrada. Acīmredzot šeit apbedīti nesadedzināti mirušie, kuru kauli iznīkuši. Ja bijuši arī ugunskapi, tad, iespējams, kauli nav pietiekami izdedzināti un tāpēc nav saglabājušies. Kaulu iznīkšanu neapšaubāmi veicināja arī vēlāko laiku pārrakumi.

Atrasto senlietu lielākā daļa bija salauzti un fragmentāri priekšmeti. Romiešu monēta, zilās stikla krellītes, zeltīta stikla trīsposmu krellīte, stopsaktas poga, spirālgredzens no rievotas stieples ar vidusplāksni, bronzas jostas sprādze ar priekšpusē uzbiezinātu loku, dzelzs nazis, dzelzs šķēpa uzmava, smilšakmens galoda – iekļaujas laika posmā starp 2. un 6. gs., kas arī varētu būt Lielrendas akmeņu krāvuma datējums.

Šis senkapu veids bija raksturīgs Baltijas jūras somiem Dienvidsomijā, Igaunijā un Ziemeļlatvijā.

Lielrendas akmeņu krāvums ir viens no retajiem šāda tipa senkapiem Latvijā, kuru uzskatāmā veidā var apskatīt dabā. Tie ir viegli atrodami –, braucot pa šoseju no Sabiles, apmēram 500 m pirms tilta pāri Abavai jānogriežas pa kreisi mazā celiņā. Pie bijušās krejotavas jānogriežas pa labi, un pēc 200 m Abavas labajā krastā atrodas senkapi. Senkapi redzami arī no šosejas kreisajā pusē, apmēram 200 m attālumā kā kokiem apaudzis paugurs. Pie senkapiem joprojām (2023. gadā) stāv paskaidrojoša plāksne ar maldinošu un dezorientējošu tekstu: “Velna laiva, 1. gs. p. m. ē., kur apbedīti gotlandieši”, lai gan būtu jābūt: “Lielrendas akmeņu krāvuma senkapi, 2.–6. gs.”.