Krāvuma pamatkonstrukcija sastāvēja no 9,5 x 6,5 m liela taisnstūra iežoga, kas bija veidots no lieliem laukakmeņiem. Ar “starpsienu”, kas tāpat veidota no lielajiem laukakmeņiem, iežogotā taisnstūra teritorija pārdalīta divās daļās – lielākā un mazākā. Lielākā nodalījuma izmēri bija 5,5 x 6,5 m, mazākā – 4 x 6,5 m. Iežoga akmeņi likti uz tumšas zemes slāņa – iespējams, ka krāvuma teritorija iepriekš izdedzināta, respektīvi, “iesvētīta”. Ziemeļrietumu malā, kur iežoga veidošanai izmantoti sevišķi lieli un iegareni laukakmeņi, tie nostādīti vertikāli, nedaudz tos ierokot zemē un atbalstot ar mazākiem akmeņiem. Iežoga iekšpuse aizpildīta ar tumšu zemi un mazākiem, 10–20 cm lieliem laukakmeņiem. Dažās vietās aizpildījumā izmantoti arī 20–30 cm lieli laukakmeņi. Ar mazajiem akmeņiem apmēram 2–3 m platumā noklāta arī paugura nogāze iežoga ārpusē. Apbedījumu paliekas ne iežoga iekšpusē, ne ārpusē neatrada. Acīmredzot šeit apbedīti nesadedzināti mirušie, kuru kauli iznīkuši. Ja bijuši arī ugunskapi, tad, iespējams, kauli nav pietiekami izdedzināti un tāpēc nav saglabājušies. Kaulu iznīkšanu neapšaubāmi veicināja arī vēlāko laiku pārrakumi.
Atrasto senlietu lielākā daļa bija salauzti un fragmentāri priekšmeti. Romiešu monēta, zilās stikla krellītes, zeltīta stikla trīsposmu krellīte, stopsaktas poga, spirālgredzens no rievotas stieples ar vidusplāksni, bronzas jostas sprādze ar priekšpusē uzbiezinātu loku, dzelzs nazis, dzelzs šķēpa uzmava, smilšakmens galoda – iekļaujas laika posmā starp 2. un 6. gs., kas arī varētu būt Lielrendas akmeņu krāvuma datējums.
Šis senkapu veids bija raksturīgs Baltijas jūras somiem Dienvidsomijā, Igaunijā un Ziemeļlatvijā.