Nodarbinātības valsts aģentūras mērķis ir īstenot valsts politiku bezdarba samazināšanas un bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba riskam pakļauto personu atbalsta jomā. Galvenās aģentūras funkcijas ir veicināt mērķa grupu konkurētspēju, organizēt aktīvās nodarbinātības pasākumus, sagatavot priekšlikumus bezdarba samazināšanas politikai, licencēt un uzraudzīt komersantus, kuri sniedz darbiekārtošanas pakalpojumus, kā arī piedalīties ar Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu saistīto nodarbinātības veicināšanas uzdevumu izpildē. Nodarbinātības valsts aģentūra veic uzdevumus, sadarbojoties ar darba devējiem un citiem aģentiem (darba tirgus prognozēšana, datu bāzu uzturēšana, starptautiskā sadarbība Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklā un citi).

Likumisko pamatu vēsturiski veido Saeimas 1990. gadā izstrādātais likums “Par nodarbinātību”. 1991. gadā Latvija atjaunoja dalību Starptautiskajā Darba organizācijā (International Labour Organization). 01.10.2003. Ministru kabinets Nodarbinātības valsts dienestu pārveidoja par Nodarbinātības valsts aģentūru. Aģentūras budžets tiek veidots labklājības nozares budžeta ietvaros. Nodarbinātības valsts aģentūras darbību regulē “Nodarbinātības valsts aģentūras nolikums” (2012), kas izdots saskaņā ar Valsts pārvaldes likumu (2002).

Valsts darba inspekcijas galvenā funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā. Inspekcijas darbību reglamentē Valsts darba inspekcijas likums (2008). Inspekcijas mērķis ir panākt darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības likumdošanas ievērošanu Latvijā, lai tiktu izveidota un uzturēta droša, veselībai nekaitīga darba vide un korektas darba tiesiskās attiecības, tādējādi samazinot arodslimnieku skaitu un nelaimes gadījumos darbā cietušo skaitu. 

1992. gadā Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu “Par Valsts darba inspekcijas izveidošanu”. Inspekcija darbojas Labklājības ministrijas pārziņā. Tā uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu; kontrolē, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji pilda darba līgumos un darba koplīgumos noteiktos pienākumus; konsultē darba devējus un darbiniekus; veicina sabiedrības izpratni par darba tiesību un darba drošības normu ievērošanu. Finanšu līdzekļi Valsts darba inspekcijas pamatfunkciju īstenošanai plānoti labklājības nozares ietvaros.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras darbības mērķis ir īstenot valsts politiku sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā, kā arī administrēt valsts izdienas pensijas un valsts fondēto pensiju shēmu.

Valsts pārvaldes funkciju veikšanai 02.1994. ar Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumu tika izveidots Labklājības ministrijas Valsts sociālās apdrošināšanas fonds. 1998. gadā Valsts sociālās apdrošināšanas fonds tika reorganizēts par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru. 01.01.2004. aģentūra mainīja savu juridisko statusu, bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības vietā kļūstot par Labklājības ministrijas pārraudzībā esošu valsts aģentūru.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras uzdevumi ir administrēt sociālās apdrošināšanas budžetu; reģistrēt sociāli apdrošinātās personas un viņu iemaksas; sniegt iedzīvotājiem sociālās apdrošināšanas un valsts sociālos pakalpojumus un konsultācijas; regulāri informēt sabiedrību par sociālās apdrošināšanas jautājumiem; nodrošināt, lai pakalpojumi būtu pieejami ikvienam klientam pēc iespējas tuvāk viņa dzīvesvietai.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra administrē valsts speciālā budžeta līdzekļus, kas aptver gan pamatbudžeta dotāciju, gan nodokļu ienākumus (sociālo iemaksu) un līdzekļus no citiem avotiem. Speciālais budžets pār­sniedz 2 miljardus eiro un veido apmēram trešo daļu no Latvijas konsolidētā budžeta.

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija veic prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīzi. Ārsti eksperti novērtē personas veselības traucējumus un funkcionālo spēju ierobežojumu, sastādot ekspertīzes aktu, bet iestādes amatpersona, balstoties uz ekspertīzes aktu, pieņem pārvaldes lēmumu par prognozējamo invaliditāti vai invaliditāti.

Kārtību, kādā veicama prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīze, nosaka Ministru kabineta Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību (2014). Organizācijas likumisko ietvaru nosaka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (2006) principi, Invaliditātes likums (2010), Valsts sociālo pabalstu likums (2002), likums “Par sociālo drošību” (1995). Institūcijas budžets iekļauts labklājības nozares finansējumā.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir Labklājības ministrijas pārvaldes iestāde, kas nodrošina Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību ievērošanas uzraudzību un kontroli. 14.05.1992. stājās spēkā starptautiskais līgums ‒ Konvencija par bērna tiesībām. 19.06.1998. pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija veic pārbaudes bērnu iestādēs un bāriņtiesu darba uzraudzību; nodrošina bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa darbību; sniedz psiholoģisko palīdzību krīzes situācijās un veic audžuģimeņu atbalsta pasākumus, konsultatīvo, metodisko darbu un organizē izglītojošus pasākumus. Inspekcija darbu sāka 01.12.2005. Tās funkcijas un uzdevumus nosaka Ministru kabineta noteikumi “Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas nolikums” (2005).

Bāriņtiesa ir novada vai republikas pilsētas pašvaldības izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde. Bāriņtiesu darbu pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas noteica 01.09.1993. Latvijas Republikas Civillikums un likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” (1995). Bāriņtiesa aizstāv bērna un pārstāv audžuģimenē ievietota bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības; izskata iesniegumus un sūdzības par bērna aizbildņa rīcību; izšķir bērna un vecāku domstarpības; lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu, atņemšanu un atjaunošanu un citas darbības. Bāriņtiesu darbu finansē pašvaldība. Bāriņtiesu darbu mūsdienās regulē Bāriņtiesu likums (2006).

Sociālās integrācijas valsts aģentūra ir labklājības ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kura sniedz sociālās un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, kā arī koordinē normatīvajos aktos noteiktu valsts finansētu sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu.

Aģentūra īsteno profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības, pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības (koledžas izglītība), profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides programmas, sagatavojot speciālistus profesijās, kuras nepieciešamas personu ar invaliditāti sociālās aizsardzības pasākumu veikšanai.

Aģentūras izveide sākta 1992. gadā, kad tika izstrādāta koncepcija par personu ar invaliditāti profesionālās rehabilitācijas centra izveidi Latvijā. Tādējādi Latvijā tika sākta profesionālās rehabilitācijas sistēmas izveide. 2004. gadā tika izveidota valsts aģentūra “Sociālās integrācijas centrs”, par darbības mērķi izvirzot personu ar invaliditāti un personu ar funkcionāliem traucējumiem sociālās integrācijas veicināšanu. 2008. gadā valsts aģentūra tika pārdēvēta par Sociālās integrācijas valsts aģentūru.

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi personām, kuras vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt.

Bērnu nams ir bērnu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija bērniem bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Bērnus ievieto šādās institūcijās ar bāriņtiesas lēmumu. Institūcijā tiek nodrošināta dzīvesvieta, diennakts aprūpe un sociālā rehabilitācija.

Valsts finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem; bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem līdz četru gadu vecumam; bērniem invalīdiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem; pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (I un II grupas invalīdi); neredzīgām personām (I un II grupas invalīdi). Pašvaldības finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus šādām personu grupām, kuras pašvaldības administratīvajā teritorijā ir deklarējušas savu dzīvesvietu: bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā no 2 līdz 18 gadiem; pensijas vecuma personām; personām ar invaliditāti (fiziskiem traucējumiem).

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju darbību regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (2002) un Ministru kabineta noteikumi “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” (2003).

01.07.2017. Latvijā pavisam bija 212 ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas valsts, pašvaldību un privātpersonu dibinātas institūcijas (t. sk. 55 ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas bērniem bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Šajās institūcijās uzturas apm. 1600 bērnu), kas reģistrētas Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

Dienas aprūpes centrs ir institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, kā arī personām, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju. Dienas centri pārsvarā tiek finansēti no pašvaldību budžeta līdzekļiem. Valsts līdzfinansē dienas aprūpes centrus, kas sniedz pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem. Dienas centri sāka attīstīties pēc 2003. gada, kad stājās spēkā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. 01.07.2017. Latvijā pavisam bija 81 dienas aprūpes centrs, t. sk. pašvaldību un privātpersonu dibināti dienas aprūpes centri, kas reģistrēti Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

Patversme ir sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiēnas iespējas un sociālā darba speciālistu pakalpojumus. Naktspatversme nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas. Patversmē un naktspatversmē ar klientiem strādā sociālā darba speciālisti. Tās sāka attīstīties pēc 2003. gada, kad stājās spēkā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. 01.07.2017. Latvijā pavisam bija 27 patversmes, pašvaldību un privātpersonu dibinātas institūcijas, kas reģistrētas Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

Ģimenes krīzes centrs ir sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un citu veidu palīdzība krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un bērniem. Ģimenes krīzes centrs ir sociālo pakalpojumu sniedzējs. Centru darbību regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums un Ministru kabineta noteikumi “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” (2003). Krīzes centrus izveido pašvaldības un privātpersonu dibinātas institūcijas, t. sk. nevalstiskās organizācijas. To darbību daļēji finansē valsts un pašvaldības. Ministru kabineta noteikumos ir noteikta arī pakalpojuma saņēmēju samaksas kārtība.

SOS bērnu ciemats ir alternatīvs ārpusģimenes aprūpes pakalpojums, ko sniedz Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija. Kā sociāla labdarības organizācija (1997) tā nodrošina ilgtermiņa ģimenes modeļa aprūpi bez vecāku gādības palikušiem bērniem, palīdz ģimenēm, kas nonākušas krīzes situācijā. SOS bērnu ciemats ir starptautiskās organizācijas SOS Children’s Villages International dalīborganizācija. Pirmais SOS bērnu ciemats Latvijā, Īslīcē, Bauskas novadā, izveidots 1997. gadā. SOS bērnu ciematu budžetu veido galvenokārt ārvalstu un vietējie ziedojumi.