Brīvais tirgus ir ekonomiska sistēma, kurā cenas nosaka neierobežota konkurence starp privātiem uzņēmumiem. Brīvā tirgū valdībai ir maza vai vispār nav kontroles pār preču un pakalpojumu cenām. Sistēmai ir raksturīga decentralizēta kārtība, ar kuras palīdzību indivīdi pieņem ekonomiskus lēmumus.

Lai gan brīvā tirgus koncepcijas attīstījās ilgā laika posmā, tomēr vairākiem notikumiem un personībām bija nozīmīga loma brīvā tirgus idejas veidošanā.

16. – 18. gs. bija merkantilisma laiks, kad vadošā ekonomiskā doma bija saistīta ar lielu valsts lomu ekonomikas regulācijā. 18. gs. parādījās ekonomikas domātāji, kas argumentēja par labu brīvā tirgus idejām un runāja par samazinātu valsts iejaukšanos ekonomikas norisēs. Viena no tādām ekonomistu grupām bija fiziokrāti, kas savu galveno ideoloģiju balstīja uz nelielu valsts iejaukšanos ekonomikā. Tā radās un attīstījās 18. gs. Francijā, reaģējot uz merkantilismu un tā ideoloģiju. Fiziokrāti, atšķirībā no merkantilisma un tā stingrās valsts iejaukšanās ekonomikā, atbalstīja brīvākus tirgus darbības likumus. Viens no fiziokrātu idejas pamatlicējiem bija Fransuā Kesnē (François Quesnay). Viņš 1758. gadā publicēja darbu “Ekonomikas tabula” (Tableau économique), kurā aprakstīta preču un naudas plūsma ekonomikā.

Brīvā tirgus jēdziens cieši saistīts ar klasisko liberālismu ‒ politisko un ekonomisko filozofiju, kas parādījās 17. un 18. gs. Domātāji, piemēram, Džons Loks (John Locke), Ādams Smits (Adam Smith) un Deivids Hjūms (David Hume), lika intelektuālo pamatu idejai par ierobežotu valdības iejaukšanos ekonomikas lietās. Jo īpaši Ā. Smits bieži tiek uzskatīts par mūsdienu pamatlicēju un ir pazīstams ar savu ietekmīgo darbu “Nāciju bagātība” (An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations, 1776), kurā runāts par laissez-faire jeb hands-off pieejas ekonomikā priekšrocībām (laissez-faire ir politika, kas nosaka minimālu valdības iejaukšanos indivīdu un sabiedrības ekonomiskajos jautājumos) .

Ā. Smits attīstīja “neredzamās rokas” koncepciju, kas kļuva par vienu no būtiskākajiem pamatelementiem brīvā tirgus ekonomiskajā sistēmā. “Neredzamā roka” ir metafora, kas raksturo neparedzētus lielākus sociālos ieguvumus un sabiedrības labumu, ko rada indivīdi, kas rīkojas savās interesēs. Kad Ā. Smits sākotnēji aprakstīja “neredzamo roku”, viņš ievēroja, ka bagātība “nedzīvo vakuumā” un ka cilvēki, kas rīkojas savās interesēs, galu galā rīkosies visas sabiedrības labā.

19. gs. beigās attīstījās Austrijas ekonomikas skola. Tās pārstāvji, tādi ekonomisti kā Ludvigs fon Mīzess (Ludwig von Mises) un Frīdrihs Hajeks (Friedrich Hayek), veicināja brīvā tirgus ideju attīstību. Viņi uzsvēra individuālo zināšanu nozīmi un centrālās plānošanas ierobežojumus. F. Hajeka darbs “Ceļš uz dzimtbūšanu” (The Road to Serfdom, 1944) brīdināja par pārmērīgas valsts iejaukšanās ekonomikā bīstamību.

20. gs. vidū attīstījās Čikāgas ekonomikas skola. Čikāgas skolai, kuru vadīja tādi ekonomisti kā Miltons Frīdmens (Milton Friedman), bija izšķiroša nozīme brīvā tirgus ideju popularizēšanā 20. gs. M. Frīdmena darbā “Kapitālisms un brīvība” (Capitalism and Freedom, 1962) tika pausts viedoklis par ekonomiskās brīvības, ierobežotas valdības un brīvā tirgus priekšrocībām individuālās brīvības un labklājības veicināšanā.

20. gs. otrajā pusē aizvien lielāks uzsvars tika likts uz globalizāciju un brīvo tirdzniecību. Valstis visā pasaulē dažādās pakāpēs sāka uz tirgu orientētas reformas. Tomēr joprojām turpinās diskusijas par līdzsvaru starp brīvajiem tirgiem un valdības iejaukšanos, kā arī bažas par ienākumu nevienlīdzību un globalizācijas ietekmi uz dažādām sabiedrības grupām.

Brīvā tirgus koncepcijas attīstība ir dinamisks process, ko nosaka ekonomiskie, politiskie un sociālie procesi. Lai gan brīvā tirgus ideja ir ietekmējusi mūsdienu ekonomikas veidošanos, tās piemērošana un interpretācija joprojām ir pastāvīgu diskusiju un debašu temats.

Mūsdienu ekonomikā daži politiskie līderi ir virzījuši šo koncepciju tālāk, lai vairāk iestātos pret valdības iejaukšanos vai regulējumu brīvā tirgus mehānismos. Tirgus “neredzamā roka” rada prognozējamas ekonomiskās sistēmas, piemēram, piedāvājumu un pieprasījumu, jo cilvēku uzvedība ir samērā paredzama.

Piemēram, cilvēks paredz, ka, dodoties uz lielveikalu, pārdošanā būs olas un piens. Savukārt lielveikals paredz, ka izplatītāji regulāri piegādās olas un pienu uz savām noliktavām, un izplatītāji prognozē, ka lauksaimnieki piedāvās olas un pienu pārdošanai. Tam visam ir jānotiek regulāri, faktiski katru dienu, lai nodrošinātu, ka svaigas olas un piens ir pieejams visā valstī.

Šo procesu neviens nekontrolē. Tas notiek tāpēc, ka katra persona vai uzņēmums savā uzvedībā ir pietiekami paredzams, lai liktu darboties visai sistēmai. To Ā. Smits dēvēja par tirgus “neredzamo roku”.

Brīvā tirgus apstākļos izveidojas tirgus līdzsvara cena un tirgū ir līdzsvara preču daudzums. Šajos apstākļos gan patērētājam, gan ražotājam veidojas patērētāja un ražotāja ieguvums (skat. 1. attēlu).

Patērētāja ieguvums ir starpība starp to, ko patērētājs ir gatavs maksāt par preci, un faktiski samaksāto summu. Ražotāja ieguvums ir starpība starp cenu, par kādu ražotājs bija gatavs pārdot preci, un cenu par kādu faktiski to pārdeva. 

Valdības iejaukšanās “kaitīgumu” var skaidrot ar sabiedrības neto zaudējumiem. Piemēram, ja ir tirgus cenas kontrole, neskatoties uz to, ka patērētājiem vai ražotājiem tas var būt izdevīgi, kopumā sabiedrība no tā var zaudēt. Piemēram, ja valdība nosaka cenas griestus, kas ir zem tirgus līdzsvara cenas, tad pircēji iegūst un zaudē vienlaicīgi, savukārt vietējie ražotāji šajā gadījumā ir zaudētāji. Skat. 2. attēlu.

2. attēlā ir redzama situācija, kad valdība ir iejaukusies brīvā tirgus noteiktajā cenā un to ir mākslīgi samazinājusi, kas ir novedis pie tā, ka vietējiem ražotājiem vairs nav izdevīgi piedāvāt apjomus, kas bija pie brīvā tirgus cenas. Šajā gadījumā pircēji zaudē, jo tirgū ir pieejams mazāks preču apjoms, bet iegūst, jo ir zemākas cenas. Savukārt vietējie ražotāji šajā gadījumā tikai zaudē, jo zemāka cena liedz daudziem uzņēmējiem turpināt ražot preci, ja cena ir noteikta pārāk zema un ir tuva ražotāja pašizmaksai.

Šādā situācijā paveras iespēja importētājiem (skat. 3. attēlu) un tādā veidā var risināt radušos problēmu ar vietējo ražotāju piedāvājuma trūkumu. Tomēr viss ir atkarīgs no preces vai pakalpojuma, kas tiek regulēts un kādas ir importa iespējas.

2. un 3. attēlā aprakstīto situāciju var ilustrēt ar piemēru no Itālijas, kad 2020. gada pavasarī valdība lēma par sejas masku cenas griestiem – 0,50 eiro. Šādu cenu valdība pamatoja ar vēlmi aizsargāt savus iedzīvotājus pandēmijas apstākļos, jo sejas maskas tiek uzskatītas par relatīvi lētu un efektīvu līdzekli, lai ierobežotu Covid-19 vīrusa izplatību, kā arī lai aizsargātu tirgu un novērst spekulācijas, jo sejas maskas bija kļuvušas par nepieciešamību, ko ražotāji un pārdevēji varētu izmantot savtīgos nolūkos. Brīvajā tirgū pārdevēji būtu noteikuši sejas masku cenu aptuveni 1 eiro apmērā. Ražotāji un pārdevēji kritizēja valdības lēmumu, jo uzskatīja, ka cena ir noteikta pārāk zema un vietējiem ražotājiem nebūs iespēja piedāvāt tirgū sejas maskas par šādu cenu, jo aptuvenā pašizmaksa, ražojot maskas Itālijā, tika lēsta ap 0,40 eiro, neskaitot vairumtirgotāju un tirgotāju izmaksas un uzcenojumu. Līdz ar to vietējais tirgus uzskatīja, ka godīga tirgus cena būtu robežās no 0,90 eiro līdz vienam eiro.

Pagāja tikai pāris nedēļas no Itālijas valdības lēmuma par iejaukšanos brīvā tirgus cenas noteikšanā, un Itālija saskarās ar sejas masku deficītu, jo tirgū trūka piedāvājuma. Vietējā tirgus uzņēmēji nebija gatavi piedāvāt sejas maksas par cenu, kas ir gandrīz uz pusi zemāka, nekā brīvajā tirgū noteiktā cena. Itālijas valdības cerības uz importētājiem arī neattaisnojās, jo pandēmijas apstākļos medicīnas preču starptautiskā tirdzniecība tika strikti regulēta (primāri tika nodrošinātas savas vajadzības, un tikai tad pārpalikumu varēja eksportēt), kā arī tirgi, kuros netika noteikti cenas griesti, eksportētājiem bija daudz pievilcīgākas no cenas viedokļa.

Valdības iejaukšanās var būt gan ar negatīvām, gan ar pozitīvām sekām, jo viss ir atkarīgs no izvēlētajiem mehānismiem un arī regulējamās jomas. Piemēram, valdības dažādi cenšas iedrošināt patērētājus izvēlēties elektromobiļus, nosakot gan finansiālu atbalstu to iegādei un arī ērtības to lietošanā – bezmaksas stāvvietas pilsētā, sabiedriskā transporta joslu izmantošanu un citus ieguvumus, tādējādi veicinot vides politikas ieviešanu. Brīvajā tirgū, bez valdības pamudinājumā, elektromobiļu adaptācija būtu daudz lēnāka.

Brīvajā tirgū preču un pakalpojumu cenas nosaka pašregulējošais pieprasījuma un piedāvājuma tirgus mehānisms, kurā piedalās pircēji un pārdevēji. Lai gan klasiskā teorija paredz, ka brīvajā tirgū nepastāv valsts iejaukšanās, praksē tomēr ir pieņemts, ka minimāla valsts iejaukšanās ir pieļaujama, ja tas nodrošina labāku tirgus mehānisma darbību, jo ne visi tirgi spēj efektīvi pašregulēties.

Ekonomists Ha Džuns Čans (장하준) savā 2011. gadā publicētajā grāmatā “23 lietas ko jums nestāsta par kapitālismu” (23 things they don’t tell you about capitalism) izklāsta argumentus par to, kāpēc brīvais tirgus praksē faktiski nepastāv. Viņš argumentē, ka lielākoties valsts iejaukšanās, vismaz minimālā apmērā, ir vērojama visur, sākot ar kvalitātes un drošuma prasībām precēm un pakalpojumiem un beidzot ar darba tirgus regulējumu. Taču tajā pašā laikā sabiedrība ir vienisprātis, ka, piemēram, preču drošuma standarti ir svarīgi ikvienam, līdz ar to mēs to automātiski pieņemam kā normu un daļu no brīvā tirgus mehānisma, lai gan tas pilnībā neatbilst brīvā tirgus definīcijai. Tas nozīmē, ka valsts var norādīt tirgus principus, kuru ietvaros var notikt pieprasījuma un piedāvājuma likumu darbība.

Brīvā tirgus mehānismi  ne vienmēr var sasniegt līdzsvaru. Diemžēl tas var notikt arī sabiedrībai būtiskās jomās, piemēram, vides jautājumi. Piemēram, 2018. gadā Nobela prēmiju ekonomikā saņēma amerikāņu ekonomists Viljams Nordhauss (William Dawbney Nordhaus). Balva piešķirta par ieguldījumu klimata pārmaiņu pētniecībā. Savos pētījumos V. Nordhauss akcentēja valdības iejaukšanās nepieciešamību, ar nodokļu palīdzību regulējot tirgus mehānismu, jo pretējā gadījumā brīvais tirgus ilgtermiņā var darboties pret sabiedrības interesēm – runa ir par klimata pārmaiņām un globālo sasilšanu.

Lai gan reālajā dzīvē nepastāv ekonomikas, kur valdība vispār neiejaucas tirgus mehānismos, tomēr šis ir zināmā mērā standarts, uz kuru var tiekties. Piemēram, valstis pēc to snieguma tiek ranžētas tā sauktajā Ekonomikas brīvības indeksā (Index of Economic Freedom), kuru ir izveidojis Mantojuma fonds (Heritage Foundation). Ekonomikas brīvību fonds definē kā katra cilvēka pamattiesības kontrolēt savu darbu un īpašumu. Ekonomiski brīvā sabiedrībā indivīdi var brīvi strādāt, ražot, patērēt un ieguldīt jebkādā veidā, kā vien vēlas, un šo brīvību valsts gan aizsargā, gan neierobežo. Ekonomiski brīvās sabiedrībās valdības ļauj darbaspēkam, kapitālam un precēm brīvi pārvietoties un atturas no piespiešanas vai brīvības ierobežojumiem, kas pārsniedz to, kas nepieciešams pašas brīvības aizsardzībai un uzturēšanai. Piemēram, 2020. gadā kā brīvākās ekonomikas tika novērtētas tikai sešas valstis pasaulē –  Singapūra, Hongkonga, Jaunzēlande, Austrija, Šveice un Īrija. Baltijas valstis šajā sarakstā ierindojas attiecīgi 10. vietā – Igaunija, 16. vietā – Lietuva un 32. vietā – Latvija. Ar vērtējumu “represīvas ekonomikas” ir novērtētas, piemēram, Ziemeļkoreja, Venecuēla un Kuba.