Purva zīlīte ir mazs zvirbuļveidīgo putnu kārtas putns. Izplatības areāls sastāv no divām daļām. Eiropā areāls sniedzas no Lielbritānijas un Pireneju pussalas ziemeļiem līdz Urālu dienvidu daļai. Otra izplatības areāla daļa – no Mongolijas ziemeļu daļas līdz Korejas pussalai un Japānas ziemeļu daļai. Ziemo ligzdošanas areālā. Ligzdo dažādos mežos. Pārtiek no bezmugurkaulniekiem, sēklām un augļiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Parus palustris, kas atrodams arī daudzās mūsdienās izmantotās publikācijās, taču šobrīd suga iedalīta ģintī Poecile, tāpēc tās zinātniskais nosaukums ir Poecile palustris. Poecile cēlies no sengrieķu valodas vārda ποικῐ́λος, poikílos ar nozīmi ‘raibs’, bet ar to apzīmēts arī mazs putniņš (kurš tieši, nav zināms). Savukārt palustris latīņu valodā nozīmē ‘purva’.

Purva zīlītei izdalītas 10 pasugas, no kurām Eiropā sastopamas četras: Poecile palustris dresseri (Lielbritānijas centrālajā un dienvidu daļā un Rietumfrancijā), Poecile palustris palustris (no Skandināvijas dienvidu daļas ziemeļos līdz Pireneju pussalas ziemeļu daļai dienvidos, austrumos līdz Polijas centrālajai daļai, Balkāniem un Grieķijai), Poecile palustris italicus (Francijas Alpos un Itālijā) un Poecile palustris stagnatilis (no Austrumeiropas līdz Urālu dienvidu daļai). Pasugu sastopamība Latvijā ir neskaidra. Iespējams, Latvija atrodas pasugu P. p. stagnatilis un P. p. palustris pārejas zonā.

Ķermeņa garums 11–12 cm, svars 9–15 g. Mazāka par lielo zīlīti (Parus major). Abu dzimumu putni līdzīgi. Pēc izskata ļoti līdzīga pelēkajai zīlītei (Poecile montanus). Mugurpuse vienmērīgi brūngani pelēka, vēderpuse un vaigi netīri balti. Galvas virsa un zods spīdīgi melns.

Dziesma ir variabla (arī vienam indivīdam). Parastākais variants ir ātra, monotona atkārtotu zilbju sērija “cip-cip-cip-cip”. Raksturīgs sauciens – straujš “či-dededededede” (atšķirībā no pelēkās zīlītes stieptā sauciena). Bieži dzirdams arī eksplozīvs “pičou”. Balss ir labākā pazīme atšķiršanai no pelēkās zīlītes.

Purva zīlīte ir ļoti izteikts nometnieks.

Apdzīvo jauktus un lapu koku mežus, parkus un dārzus.

Pārtiek no dažādiem sīkiem bezmugurkaulniekiem, augu sēklām un augļiem.

Ligzdo galvenokārt dabiskos koku dobumos. Ligzda ir sūnu bļodiņa, kas izklāta ar zvēru matiem un putnu spalvām. Ligzdu būvē mātīte.

Olas baltas ar gaišbrūniem, sarkanbrūniem vai violeti sarkaniem raibumiem. Olu izmērs vidēji ir 16,2x12,4 mm. Dējumā 6–9, retāk – 5–11 olas. Gadā 1–2 perējumi. Otrais perējums parasti ir mazāks. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to baro. Perēšanas ilgums ir 13–17 dienas.

Mazuļi ir ligzdguļi. Ligzdu tie atstāj 16–21 dienas vecumā.

Rudeņos un ziemās purva zīlītes uzturas bariņos kopā ar citām zīlīšu sugām.

Izplatības areāls sastāv no divām daļām. Eiropā areāls sniedzas no Lielbritānijas un Pireneju pussalas ziemeļiem līdz Urālu dienvidu daļai (ziemeļos – līdz Skandināvijas centrālajai daļai). Otra izplatības areāla daļa – no Mongolijas ziemeļu daļas līdz Korejas pussalai un Japānas ziemeļu daļai. Ziemo ligzdošanas areālā.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā pavisam nedaudz samazinājusies. Eiropas populācija ir stabila.

Izplatība Latvijā kopš 20. gs. 80. gadiem nav būtiski mainījusies. Latvijā ligzdojošā populācija ir 48132–160550 pāru. Gan ilgtermiņā, gan īstermiņā populācija sarūk.

Lai gan Eiropā kopumā suga nav apdraudēta, Latvijā populācijas sarukuma dēļ tā klasificēta kā apdraudēta.

Latvijā draudi nav pētīti, bet ticami, ka būtiskākais no tiem ir mežsaimnieciskā darbība, tostarp ligzdu iznīcināšana, veicot mežizstrādi ligzdošanas laikā.

Purva zīlīte ir viena no putnu sugām, kas labprāt ziemā apmeklē barotavas. 

Purva zīlīte nav iekļauta ne Eiropas Savienības, ne Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.