Materiālo resursu (lēņa) nodošana lietošanā citai personai, vienlaikus lēņa devējam (senjoram) un lēņa saņēmējam (vasalim) uzņemoties savstarpējus pienākumus, bija specifiska, viduslaikiem raksturīga zemes un citu materiālo labumu izmantošanas forma. Piešķirot lēni, starp senjoru un vasali izveidojās individuālas līgumattiecības, kuru leģitimācijā svarīga loma bija simboliskiem rituāliem.

Sākotnēji zemes un citu materiālo vērtību nodošana labuma gūšanai citai personai un savstarpējos pienākumos balstīta personīga saikne starp kungu un no viņa atkarīgu cilvēku bija divas parādības, kas pastāvēja neatkarīgi viena no otras. Jau agrajos viduslaikos bija cilvēki, kas, rūpējoties par savu un savas ģimenes aizsardzību un materiālo nodrošinājumu, iestājās varenāka kunga jeb vecākā (latīņu senior) dienestā. Domājams, ka vārds “vasalis” (latīņu vasallus) ir cēlies no ķeltu vārda gwas, kas tiek tulkots kā ‘kalps’. Tāpat jau agrajos viduslaikos valdnieki un citi augstmaņi sāka atalgot atsevišķus sev pietuvinātus ļaudis ar īpašiem labdarījumiem jeb beneficijiem (latīņu beneficium), bez atbildes saistībām piešķirot viņiem lietošanā līdz mūža galam zemi vai citus labumus. Viduslaiku pirmajos gadsimtos atalgojums lēņa veidā netika uzskatīts par obligātu priekšnosacījumu, lai vasalis kalpotu savam kungam, un līdz pat 11. gs. tika praktizēta beneficiju piešķiršana, pretī neprasot dienestu.

12. gs. gaitā izplūdušais apzīmējums beneficium vēstures avotos pakāpeniski tiek aizstāts ar feudum, kas, pēc pētnieku domām, līdztekus citām pazīmēm norāda uz pārmaiņām – materiālā un personīgā komponenta savienošanos vienā veselumā. Par normu bija kļuvušas zemes un citu ienākumu avotu izlēņošanā balstītas senjora un vasaļa jeb lēņa attiecības.

Lēņa attiecību materiālais pamats bija zeme vai tiesības uz fiksētiem ienākumiem (piemēram, muitas, soda naudas u. c.), kas tika nodoti vasaļa rīcībā, lai viņš būtu spējīgs kalpot senjoram. Visbiežāk tika izlēņota zeme, kas viduslaikos bija galvenais materiālās labklājības avots. Lēnis vasalim netika dāvināts, bet nodots lietošanā, un vasaļa vai senjora nāves gadījumā lēnis atgriezās senjora dzimtas rīcībā. Piešķirto zemes gabalu vasalis varēja apsaimniekot paša spēkiem vai arī tālāk pilnībā vai daļēji izlēņot citiem vasaļiem, attiecībā pret kuriem viņš kļuva par senjoru.

Ja izlēņota tika zeme, tad viss, kas uz tās atradās (aramzeme, ganības, meži un ūdeņi), palika senjora īpašumā, – vasalis nebija tiesīgs lēni nedz pārdot, nedz iemainīt pret citu zemes gabalu, nedz nodot saviem mantiniekiem. Ar to lēnis atšķīrās no aloda (viduslaiku latīņu allod vai allodium) – īpašuma, ar kuru tā īpašnieks varēja brīvi rīkoties. Vasaļi visiem spēkiem centās pārvērst lēņus par alodiem, tos tādā veidā padarot par mantojamiem savas dzimtas īpašumiem. Ilglaicīgā perspektīvā šī tendence nebija apturama.

Lēnis tika izmantots gan vasaļa iztikai, gan tam, lai vasalis varētu pilnā apbruņojumā kalpot senjoram smagajā kavalērijā. Kopš 15. gs. otrās puses bruņotu jātnieku nozīme karaspēkā arvien samazinājās, līdz tie pavisam izzuda, un vasaļa pienākums personīgi pildīt karadienestu tika aizstāts ar naudas maksājumiem, kas tika izlietoti algotņu nolīgšanai.

Piešķirot lēņus, senjors veidoja ap sevi uzticīgu vīru kopu, ar kuras atbalstu viņš varēja rēķināties gan kara gadījumā, gan miera laikā. Stājoties senjora dienestā, vasalis apliecināja apņemšanos kalpot lēņa kungam ar zobenu un padomu. Tā kā senjora un vasaļa savstarpējās attiecībās nepastāvēja stingra reglamentācija, praksē vasaļa pienākumu konkrētais saturs bija atkarīgs no lēņa lieluma un vietējām tradīcijām, – šai ziņā pastāvēja liela variantu dažādība un reģionālas atšķirības. Dažviet senjora un vasaļa savstarpējā saikne varēja aprobežoties ar simboliskām ceremoniālām darbībām, bet citos gadījumos pienākumi pret senjoru būtiski ierobežoja vasaļa rīcības brīvību.

Vasalis pierādīja savu uzticību, ik gadu noteiktu laiku dienot senjora karaspēkā, kā arī kalpojot galmā, proti, ietilpstot senjora svītā, piedaloties galma sanāksmēs, apspriedēs un tiesas spriešanā. Vasaļa pienākumos ietilpa palīdzības sniegšana, senjoram nonākot jebkāda veida grūtībās, kā arī līdzekļu gādāšana, ja senjors bija jāizpērk no gūsta. Ar krietniem materiāliem izdevumiem vasalim bija jārēķinās arī senjoram īpaši nozīmīgos gadījumos, piemēram, kad bruņinieka kārtā tika iesvētīts viņa vecākais dēls vai precējās viņa vecākā meita. Uzticības princips bija abpusējs, jo senjors, savukārt, apņēmās ne tikai gādāt par vasaļa materiālo nodrošinājumu un aizsargāt viņu militāra apdraudējuma gadījumā, bet rīkoties saskaņā ar vasaļa interesēm arī citās ārkārtas situācijās, piemēram, viņu aizstāvēt tiesā. Atrazdamies senjora dienestā, vasalis nedarīja kalpa darbus, bet saglabāja dižciltīga un brīva cilvēka statusu. Pienākumi pret senjoru un pakļautības attiecības neietekmēja viņa kā personas neatkarību.

Nav precīzi zināms, cik principiāla nozīme bija senjora un vasaļa savstarpējās uzticības noteikumam viduslaikos eksistējošo tiesību, paražu un cita veida saistību ietvaros. No lēņa attiecībām izrietošās apņemšanās varēja gan saskanēt, gan arī nonākt pretrunā ar pienākumiem, ko lēņa kungam un vasalim uzlika radniecības saites vai politiskie apstākļi.

Acīmredzamu pārkāpumu gadījumos bija pieļaujama savstarpējās uzticības līguma laušana. Vasalis varēja atteikties no saistībām, ja lēņa kungs atteicās viņu aizsargāt, vērsās pret viņu ar ieročiem vai patvarīgi atņēma lēni. Savukārt senjors varēja lauzt līgumu, ja vasalis pārkāpa uzticības zvērestu, nepildīja dienesta pienākumus vai, piemēram, patvarīgi iesaistījās karā cita senjora karaspēkā. Strīdus gadījumi tika izskatīti lēņa tiesā.

Būdami lielākoties analfabēti, viduslaiku cilvēki dzīvoja pasaulē, kur simboliem, žestiem un zīmju valodai bija lielāks svars nekā oficiālajiem dokumentiem, un līgums, kas lēņa piešķiršanu un lēņa attiecību izveidošanu padarīja likumīgu, tika slēgts nevis rakstiski, bet organizējot īpašu ceremoniju. Tikai kopš 13. gs. lēņa piešķiršanas faktu reizēm sāka apstiprināt arī dokumentāri, izdodot lēņa grāmatas. Taču to parādīšanās neatcēla pienākumu rīkot publisku ceremoniju, kam laikabiedru acīs lēņa attiecību leģitimācijā bija galvenā nozīme.

Pasākums notika svinīgā atmosfērā visu senjora vasaļu klātbūtnē. Obligātas rituāla sastāvdaļas bija vasaļa pakļaušanās demonstrācija, uzticības zvēresta nodošana un kā atbildes solis no senjora puses – investitūra (no latīņu vestire ‘ieģērbšana’, kas šajā gadījumā nozīmēja iecelšanu jaunā, īpašuma lietotāja statusā). Ceremonija sākās, topošajam vasalim noliecot vienu celi sēdošā senjora priekšā (to varēja nedarīt, ja abi palika stāvot kājās) un paužot vēlmi kļūt par viņa cilvēku, kas tika apliecināta, zvērot uzticību un ieliekot sakļautas plaukstas senjora plaukstās. Šis žests, no vienas puses, simboliski demonstrēja to, ka vasalis sevi nodod senjora rokās, bet no otras – senjora apņemšanos topošo vasali aizsargāt. Dažreiz uzticības solījuma demonstrēšanai papildus tika izmantots skūpsts, taču tas nebija obligāts. Sekoja investitūra, kas izpaudās tā, ka senjors nodeva vasalim kādu priekšmetu (piemēram, zemes sauju, koka zariņu vai zāles kumšķi). Šādi simboliskā veidā visiem klātesošajiem tika padarītas acīmredzamas viņam piešķirtās tiesības uz ienākumiem no kungam piederošā īpašuma. Izlēņojot lielas teritoriālas vienības, investitūras procesā tika izmantots scepteris (garīgām personām) vai karogs (laicīgām personām), kas simbolizēja to, ka jaunā vasaļa rokās tiek nodoti gan materiālie ienākumi, gan administratīvā un tiesu vara. Svarīga loma inscenējumā bija atvēlēta publikai, kas ar savu klātbūtni kalpoja par notikušā lieciniekiem.