Ar šo ediktu kalvinists Frīdrihs Vilhelms atļāva saviem Francijā vajātajiem ticības brāļiem hugenotiem (franču kalvinistiem) apmesties luterticīgajā Brandenburgas–Prūsijas hercogistē. Potsdamas edikta cēlonis bija Francijas karaļa Luija XIV (Louis XIV) 18.10.1685. atceltais Nantes edikts, kas iepriekš bija garantējis ticības brīvību Francijā.
Frīdrihs Vilhelms tālredzīgi paredzēja, ka Potsdamas ediktam būs liela nozīme Trīsdesmit gadu karā (1618–1648) cietušās Brandenburgas–Prūsijas hercogistes saimniecības atjaunošanā un vēlākās Prūsijas karalistes varenības izaugsmē. Hercoga īstenotā politika izrādījās veiksmīga.
Franču hugenotiem piešķīra plašas privilēģijas (atbrīvoja no nodokļiem un muitas nodevām, piešķīra finansiālus pabalstus no valsts kases utt.). Potsdama un Berlīne kļuva par Eiropas tā laika imigrācijas centru. Brandenburgas–Prūsijas hercogistes reliģiskā brīvība vilināja ne tikai Francijā vajātos protestantus, bet arī citas vajātās reliģiskās kopienas no Krievijas, Nīderlandes un Bohēmijas. Tā, piemēram, Potsdamas ediktam līdzīgs precedents bija noticis jau 1671. gadā, kad Frīdrihs Vilhelms uzaicināja vajātos ebrejus no Austrijas.
Potsdamas ediktam atsaucās apmēram 20 000 franču hugenotu. Hugenoti apmetās lielākoties Prūsijas hercogistes galvaspilsētā Berlīnē, kur iedzīvotāju skaits pieauga par vienu trešdaļu. Frīdriha Vilhelma uzsāktās politikas rezultātā Berlīne kļuva par Brandenburgas–Prūsijas hercogistes izglītības, zinātnes un literatūras centru, kas kļuva plaši pazīstams arī aiz valsts robežām.