Šī teorija galvenokārt attiecas uz borālās zonas mežu ekosistēmām (Kanāda, Zviedrija, Somija, Krievija).

Dabiskie traucējumi boreālās zonas mežos izpaužas trijos veidos.

• Sukcesija pēc mežaudzes iznīcināšanas (vēja, uguns, kukaiņu postījumi). Sukcesijas gadījumā mežaudzes vispirms atjaunojas ar agrīnās sukcesijas sugām – strauji augošiem laukstaugiem, krūmiem un kociņiem –, ko vēlāk nomaina vēlīnās sukcesijas sugas – lēnāk augoši, ilgmūžīgāki un ēncietīgāki koki un krūmi.
• Kohortu dinamika pēc mežaudzes daļējas iznīcināšanas (uguns postījumi sausās mežaudzēs). Pēc šāda veida traucējuma mežaudzēs atjaunojas liels skaits viena vecuma kociņu, veidojot mežus ar “viļņveida” vecumstruktūru, kur ir skaidri izdalāmas vairākas koku paaudzes.
• Pašizrobošanās (gap dynamics) pēc individuālu koku bojāejas (biogēni vai autogēni traucējumi). Šāda tipa ekosistēmās koki atmirst dabiski, rodas samērā nelieli atvērumi koku vainagu klājā, un atvērumos attīstās jauno kociņu paauga. Šādi veidojas veci, dabiski meži ar nevienmērīgu telpisko struktūru.

Būtībā šīs ir idealizētas dabisko traucējumu režīmu kategorijas, kas dabā eksistē gradientu formā, tomēr šī teorija sniedz vērtīgu pienesumu teorijas un praktisko darbību attīstībā.

Dabisko traucējumu režīmi izpaužas atšķirīgos telpiskajos un laika mērogos. Piemēram, ugunsgrēki un vētras bieži iznīcina plašas meža platības (tūkstošiem hektāru platībā) un noteiktā reģionā atkārtojas dažas reizes gadsimta laikā, savukārt atsevišķu koku (un koku grupu) bojāeja notiek nepārtraukti un nelielās platībās.

Dabisko traucējumu teoriju formulēja zviedru zinātnieks Pērs Angelstams (Per Angelstam) un somu zinātnieks Timo Kūlivainens (Timo Kuulivainen). 2004. gadā publicētajā rakstā “Boreālo mežu traucējumu režīmi, sukcesijas dinamika un ainavu struktūras: Eiropas perspektīva” (Boreal forest disturbance regimes, successional dynamics and landscape structures: a European perspective) viņi detalizēti aprakstīja trīs boreālās zonas mežos raksturīgos dabisko traucējumu režīmus (natural disturbance regimes). Svarīgi pieminēt, ka tie ir ekoloģiskie procesi, kas atkārtojas regulāri, nevis individuāli notikumi, piemēram, meža tipi, kuriem raksturīga periodiska izdegšana ugunsgrēkos. Attiecīgie dabisko traucējumu režīmi veido noteiktas meža biotopu struktūras, kas ir pamatā to ekoloģiskajiem apstākļiem un bioloģiskajai daudzveidībai.

Rakstā “Boreālo mežu traucējumu režīmi, sukcesijas dinamika un ainavu struktūras: Eiropas perspektīva” P. Angelstams un T. Kūlivainens izmanto koncepcijas (ekoloģiskā sukcesija, kohortas, veci meži), kas nav jaunas, bet tika apkopotas un detalizēti aprakstītas vienuviet. Šī publikācija un citas, kas uz to atsaucās, nostiprināja vienotu dabisko traucējumu režīmu formulējumu boreālo mežu apsaimniekošanas un aizsardzības kontekstos.

Mūsdienās nozīmīgākā zinātniskā diskusija ir saistāma ar klimata pārmaiņu ietekmi uz ekosistēmām un arī dabisko traucējumu režīmiem. Mūsdienās nav skaidrs, kā izmainīsies meža ekosistēmu dabiskie traucējumi gaisa temperatūras pieauguma, izmainīta nokrišņu sadalījuma un citu faktoru ietekmē.

Citas nozīmīgas diskusijas pievēršas traucējumu režīmu savstarpējai mijiedarbībai – vai tās mijiedarbojas, veidojot kaskādes efektus (piemēram, vētras bojātos kokus inficē slimības vai bojā kukaiņi), kādi faktori ietekmē meža ekosistēmu uzņēmību pret ugunsgrēkiem.

Dabisko traucējumu teorija tiek izmantota praksē, identificējot meža tipus un biotopus, kuri funkcionē atšķirīgi – tas ir svarīgi, izstrādājot apsaimniekošanas plānus, vadlīnijas, kā arī aizsardzības stratēģijas un definējot references kritērijus, lai atjaunotu biotopus.

Dabisko traucējumu teoriju galvenokārt izmanto mežsaimniecībā (ekosistēmu apsaimniekošanas pieejā) un dabas aizsardzības plānošanā boreālo mežu zonā. Teorija tiek izmantota, piemēram, Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo biotopu aprakstos un apsaimniekošanas vadlīnijās, kā arī ainavu ekoloģiskajos plānos.

Dabisko traucējumu teorija ir ļoti specifiska un tiek izmantota samērā šauros lokos – zinātnē (pētniecībā, datu ievākšanā, ekoloģiskajā modelēšanā) un praksē (biotopu apsaimniekošanā un atjaunošanā). Tomēr arī sabiedrība kopumā iegūtu plašāku perspektīvu, iepazīstoties ar reģiona mežu ekoloģisko procesu likumsakarībām, piemēram, izprotot, ka mežu ugunsgrēki ir dabiska ekosistēmu dinamikas sastāvdaļa un nodrošina noteiktu sugu pastāvēšanu.