Ainavu ekoloģiskā plānošana ir cieši saistīta ar divām citām jomām – telpisko plānošanu un dabas aizsardzību. Visbiežāk ainavu ekoloģiskā plāna pamatā ir izdalīta teritorijas ainavu telpiskā struktūra, kas kalpo par pamatu funkcionālo elementu izdalīšanai un individuālu apsaimniekošanas vai aizsardzības vadlīniju (vai noteikumu) izstrādei, lai saglabātu un palielinātu esošās dabas vērtības.

Telpiskā plānošana tradicionāli ir saistāma ar ilgtermiņa mērķiem kādas teritorijas attīstībai, un tas nozīmē, ka ilgtermiņā noteikti jāņem vērā ekoloģiskie un vides apsvērumi. Pieaugoša sabiedrības apzināšanās par ilgtspējīgas attīstības nozīmi, vides problēmu globālo mērogu, telpiskā konteksta nozīmi un cilvēka darbību saistību ar dabas procesiem ir veicinājusi ainavu ekoloģiskās plānošanas aktualitāti.

Ainavu ekoloģiskās plānošanas procesa pamatā ir ainavas mozaīkas koncepcija, atbilstoši kurai visa dabas vides kompleksitāte tiek reducēta līdz triju funkcionālo kategoriju telpiskajām vienībām – plankumiem, koridoriem un pamatni (matricu). Šo pieeju ainavu ekoloģijā 1986. gadā ieviesa Ričards Formens (Richard T. T. Forman) un Maikls Godrons (Michael Godron), un to bieži dēvē par plankumu-koridoru-pamatnes (patch-corridor-matrix) modeli. Tā ir vienkāršota ainavas elementu klasifikācija kartēšanas un telpiskās analīzes nolūkiem. Šis dabas vides telpiskās reprezentācijas modelis kļuva par dominējošo ainavu ekoloģijā un līdz ar to arī ainavu ekoloģiskajā plānošanā.

Ļoti nozīmīga ir arī Roberta Makartura (Robert MacArthur) un Edvarda Vilsona (Edward O. Wilson) Salu bioģeogrāfijas teorija, kas tika izstrādāta 1967. gadā. Šī teorija interpretē okeānisko salu kolonizācijas un stohastiskās izmiršanas dinamiku uz sauszemes biotopu plankumiem, tas ir, uz sugām bagātākām “salām” apkārtējā meža vai lauksaimniecības ainavā. Ar dabas aizsardzības sistēmas plānošanas kontekstu ir saistāma arī tā saucamā “viens liels vai vairāki mazi” (single large or several small, SLOSS) dilemma par aizsargājamo teritoriju lielumu – vai efektīvāk ir aizsargāt vienu lielu platību vai vairākas mazākas.

Ainavu ekoloģiskā plānošana balstās uz ainavu ekoloģijas principiem, kas integrē ģeogrāfiju un reģionālo (telpisko) ekoloģiju. Pretstatā telpiskajai plānošanai, kura centrējas uz cilvēka (sabiedrības) interesēm, ainavu ekoloģiskā plānošana fokusējas un dabisko un kultūrainavu integritātes un funcionēšanas aizsardzību.

Ainavu ekoloģiskā plānošanas procesu var iedalīt trijos galvenajos etapos.

1. Esošās ainavu telpiskās struktūras izpēte, ainavu telpu izdalīšana un raksturojums / novērtējums (karšu sastādīšana).
2. Vēlamā / mērķa stāvokļa definēšana un attēlošana kartēs.
3. Vadlīniju / priekšlikumu / norādījumu izstrādes teritoriju apsaimniekošanai.

Ainavu telpiskā struktūra apzīmē telpiski izdalāmas teritoriālās vienības ar relatīvi viendabīgu zemes segumu un ekoloģiskajām funkcijām. Ainavu struktūras elementi, kuri praktiski tiek izdalīti ainavu ekoloģiskajā plānošanā, ir:

• masīvi ar “kodolzonām” (teritorijas ar augstu ekoloģisko vērtību un funcionālo potenciālu) un to buferzonas;
• koridori (teritorijas ar lineāru raksturu; joslas, kuru telpiskā konfigurācija nosaka to funkcijas);
• kompensācijas teritorijas (platības, kuras kalpo kā dzīvotņu “rezerve”) un īpaši apsaimniekojamās teritorijas (unikālas, specifiskas teritorijas).

Ainavu telpu izdalīšana nozīmē ainavu tipu klasifikāciju, izdalot raksturīgās un unikālās ainavas, piemēram, Ziemeļu purvi un Burtnieku drumlinu ainava.

Dabas aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības aspekti ir ļoti būtiski ainavu ekoloģiskās plānošanas procesā. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, vajag ne tikai telpiski plānot ekoloģiski augstvērtīgo teritoriju izvietojumu un aizsardzības režīmu, bet arī nodrošināt sugu pārvietošanos un migrāciju, plānojot ekoloģiskos koridorus. Ilgtspējības aspekts ir saistāms ar ekoloģiski augstvērtīgo teritoriju un to “buferzonu” apsaimniekošanas intensitāti, to plānojot tādā līmenī, lai nenotiktu attiecīgo teritoriju kvalitātes samazināšanās (biotopu degradācija).

Ainavu ekoloģiskā plānošana mūsdienās tiek veikta, izmantojot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) un tālizpētes datus (satelītu attēli, ortofoto kartes, bezpilota lidaparātu uzņemtie attēli), lai tipiskā gadījumā veidotu karšu pamatnes, kā arī attēlotu specifisku teritoriju situācijas.

Ainavu ekoloģisko struktūru aparaksta, izmantojot ainavas telpiskā raksta indikatorus (landscape metrics) – kvantitatīvus indeksus, kuri dažādos ģeometriskos aspektos apraksta ainavas elementu sastāvu un telpisko konfigurāciju. Piemērs ainavas telpiskā raksta indikatoram ir vidējais plankuma izmērs, kas platības izteiksmē raksturo kādas tematiskās kategorijas (piemēram, zālāju) telpisko vienību (“plankumu”) izmēru statistisko sadalījumu.

Plānošanas pamatā ir ainavu ekoloģiskā tīklojuma konceptuālais modelis – plankumu-koridoru-pamatnes modeļa adaptācija, izdalot kodolzonas (“biocentrus”), koridorus, speciālās teritorijas – ar konkrētām apsaimniekošanas vadlīnijām (juridiski nesaistošs plāns) vai noteikumiem (juridiski saistošs plāns).

Ainavu ekoloģisko plānošanu veic zinātnieki un praktiķi ainavu ekoloģijas un telpiskās plānošanas jomā. Procesu visbiežāk ierosina vai uzsāk teritorijas apsaimniekotājs (pašvaldība, mežsaimniecības kompānija, dabas aizsardzības aģentūra u. c.) un deleģē ainavu ekoloģiskā plāna izstrādi plānošanas kompānijai vai ekspertu grupai. Ainavu ekoloģiskajiem plāniem, kuri ir juridiski saistoši, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums un sabiedriskā apspriešana.

Piemēram, uzņēmums Latvijas Valsts meži (LVM) ir uzsācis valsts mežu ainavu ekoloģiskā plāna izstrādi un ieviešanu. Šajā plānā tiek veikta apsaimniekoto teritoriju detalizēta analīze, apsaimniekošanas mērķu definēšana, kvantitatīvu raksturlielumu apkopošana un telpiskā analīze. Šāda pieeja demonstrē, ka ainavu ekoloģiskā plānošana faktiski ir tieši saistīta ar dabas aizsardzības īstenošanu dažādās formās. Piemēram, apsaimniekotājs var izvēlēties samazināt vai izbeigt apsaimniekošanas darbības noteiktās teritorijās atbilstoši ainavu ekoloģiskā plāna secinājumiem un/vai vadlīnijām.

LVM savā ainavu ekoloģiskās plānošanas pieejā izdala trīs ainavu ekoloģiskās struktūras elementu veidus:

• dabas vērtību koncentrācijas teritorijas,
• ekoloģiskos koridorus (dabas vērtību izplatīšanas teritorijas),
• atbalsta teritorijas (nodrošina funkcionālu atbalstu, lai savienotu dabas vērtību koncentrācijas vietas un koridorus).

Ainavu ekoloģija ir atzīta zinātnes apakšnozare kopš 20. gs. vidus, pēc tam tā strauji attīstījās. Ainavu ekoloģiskā plānošana izveidojās no ainavu ekoloģijas perspektīvas un metožu praktiska pielietojuma un integrācijas telpiskajā plānošanā, kā arī no rīcībpolitikas veidošanas. Ainavu ekoloģiskās plānošanas prakse vēsturiski saistāma ar atšķirīgām perspektīvām ainavu ekoloģijā Rietumeiropā, Centrāleiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs.  Rietumeiropā, piemēram, Nīderlandē ainavu ekoloģiskās plānošanas fokuss vēsturiski ir bijis uz cilvēka un dabas mijiedarbības telpiskajiem aspektiem un daļēji dabiskām ekosistēmām, savukārt, Ziemeļamerikā tas ir vairāk centrēts uz dabiskajām (cilvēka darbības maz ietekmētām) ekosistēmam un dabisko izmaiņu procesu dinamiku. Šādas atšķirības pamatā ir skaidrojamas ar dažādo urbanizācijas līmeni starp šiem reģioniem.

Mūsdienās arvien pieaug interese par ainavu ekoloģisko plānošanu – no īpašnieku, apsaimniekotāju un dabas aizsardzības speciālistu puses. Palielinās arī pieprasījums pēc kvantitatīvākiem ainavu novērtējumiem, kuri bieži vien tradicionāli bijuši aprakstoši un samērā subjektīvi.

Ainavu ekoloģiskā plānošana notiek, balstoties uz ļoti precīziem kartogrāfiskajiem un ĢIS datiem. Tie dod iespēju, izmantojot telpiskās analīzes pieejas, noskaidrot un skaitliski aprakstīt ainavas elementu telpiskās attiecības.

Ainavu ekoloģiskās plānošanas paraugs pasaulē ir Somijas valsts mežsaimniecības uzņēmuma “Metsähallitus” ainavu ekoloģiskais plāns. Zviedrijā nozīmīgs ir koksnes produkcijas uzņēmuma “Svenska Cellulosa Aktiebolaget” ainavu ekoloģiskais plāns, kas papildus ekoloģiskās struktūras un apsaimniekošanas zonu izdalīšanai paredz arī vēja parku attīstības teritorijas.

Latvijā ir izstrādāti divi ainavu ekoloģiskie plāni īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ainavu ekoloģiskais plāns (2007. gads) bija pirmais šāds plāns – to izstrādāja SIA “ELLE” un Latvijas Universitāte. Otrais bija Rāznas Nacionālā parka ainavu ekoloģiskais plāns (2009. gads, izstrādāja SIA “ELLE”) – šajā plānā lielāka uzmanība pievērsta arī ainavu vizuālajam veidolam, skatu ainavām un kultūrainavām. LVM savu ainavu ekoloģisko plānu sauc par instrumentu, kas optimizē teritorijas funkcionālo plānošanu, šādi to tieši sasaistot ar savu meža teritoriju apsaimniekošanas efektivitāti un ilgtspēju.

Latvijas ekoloģiskais tīklojums, kas tika izstrādāts 2002. gadā Viseiropas ekoloģiskā tīkla (Pan-European Ecological Network, PEEN) projekta ietvaros, var kalpot par pamatu ainavu ekoloģiskajam plānam visas valsts mērogā, jo tajā jau izdalītas kodolzonas (“biocentri”), koridori un atbalsta teritorijas.

Landscape Ecology (izdevējs Springer, kopš 1987. gada), Landscape and Urban Planning (izdevējs Elsevier, kopš 1974. gada), Landscape Journal (izdevējs University of Wisconsin press, kopš 1982. gada), Land (izdevējs Multidisciplinary Digital Publishing Institute, kopš 2012. gada).