Šis termins – ainavu dizains – bieži tiek saistīts ar dārziem, parkiem un pilsētu telpām, tomēr ainavu dizains tiek izmantots arī reģionālā un lokālā mērogā, kur tas aptver plašas lauku ainavas, piemēram, lauksaimniecības reģionus, mežu teritorijas, upju baseinus, mitrājus, piekrastes zonas un kultūras ainavas.

Ainavu dizains vadās pēc ainavu dizaina pamatprincipiem.

• Vienotība – sajūta, ka visi dizaina komponenti darbojas kopā, lai radītu vienotu un saliedētu veselumu.
• Līdzsvars – līdzsvara sajūtas radīšana starp ainavas elementiem, kas var būt simetrisks (formāls) vai asimetrisks (neformāls).
• Mērogs un proporcijas – nodrošināšana, ka visu elementu lielums ir atbilstošā attiecībā viens pret otru un ar pašu vietu.
• Ritms un secība – elementu, piemēram, augu vai celiņu, atkārtošanās un izmantošana, lai radītu kustības sajūtu un vadītu redzi pa telpu.
• Fokuss (uzsvars) – dominējoša elementa vai iezīmes, piemēram, statujas vai koka parauga, novietošana, lai pievērstu skatītāja uzmanību konkrētai zonai.
• Vienkāršība – nevajadzīgu detaļu izlaišana, lai izvairītos no pārblīvēta vai pārāk uzbāzīga dizaina.
• Dažādība – dažādu elementu klāsta, piemēram, dažādu tekstūru, krāsu un formu, izmantošana, lai radītu interesi un aizrautību.
• Kontrasts – elementu atšķirību izmantošana, lai izceltu noteiktas iezīmes, piemēram, tumšlapu auga izmantošana blakus gaišam augam.

Ainavu dizaina galvenie principi veido “tiltu” no tīri estētiskiem noteikumiem līdz stratēģiskiem telpiskiem apsvērumiem, kas balstīti ekoloģijas zinātnē. Vienotība kļūst par funkcionālu harmoniju, līdzsvars kļūst par zemes lietojuma struktūru ilgtspējību, mērogs saistāms ar ekoloģiskajiem procesiem, ritms ir saistīts ar savienojamību un kontrasts ir telpiskās heterogenitātes pamatā. Balstoties ainavu ekoloģijā, šie principi atspoguļo ainavu dizainu, kas ir ne tikai vizuāli uztverams, bet arī ekoloģiski noturīgs un sociāli funkcionāls ilgtermiņā.

Reģionu mērogā ainavu dizains cieši saistās ar ainavu ekoloģiju, telpisko plānošanu un vides pārvaldību, izmantojot šo jomu telpiskās perspektīvas. Praksē reģionālo ainavu dizainu piemēro, izmantojot ainavu ietvarstruktūras, telpiskās stratēģijas un projektēšanas vadlīnijas. Tipiski pielietojumi ietver mežu ainavu plānošanu, lauksaimniecības ainavu pārstrukturēšanu, upju baseinu un palieņu atjaunošanu un ekoloģisko tīklu projektēšanu. Šo dizainu ietvarstruktūrā tiek īstenoti arī mazāki projekti, piemēram, individuālu mežaudžu vai pļavu aspaimniekošanas pasākumi, kas balstīti uz tiem pašiem principiem.

Ainavu dizaina eksperti sadarbojas ar ekologiem, plānotājiem, ģeogrāfiem, inženieriem un ieinteresētajām pusēm (stakeholders). Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS), tālizpēte un telpiskā modelēšana ir svarīgi rīki, kas ļauj analizēt zemes segumu, dzīvotņu atbilstību (habitat suitability) un uz scenārijiem balstītu projektēšanas alternatīvu izvērtēšanu. Rezultāts bieži vien ir telpisko principu vai scenāriju kopums, kas vada ilgtermiņa zemes apsaimniekošanas un politikas lēmumus.

Ainavu dizaina principiem atbilstošie pielietojuma mērķi.

• Ekoloģiskā integritāte un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.
• Funkcionālas un noturīgas (resilient) ainavas.
• Antropogēno / zemes lietojuma un dabisko procesu integrācija.
• Ilgtermiņa ilgtspējība un pārvaldība.

Specifiskāki ainavu dizaina pielietojuma uzdevumi ietver ainavu telpiskās struktūras optimizāciju (zemes seguma veidu telpiskā raksta un tā ekoloģisko funkciju pārvaldība), ekosistēmu pakalpojumu atbalstu un pārvaldību (kritiski svarīgie pakalpojumi – augšņu aizsardzība, barības vielu aprite, ūdens aprite, klimata regulācija, kā arī reģionālā un lokālā identitāte), labākas zemes resursu pārvaldības veicināšanu (ainavu dizains kā stratēģiska saskarne starp ekoloģiju un telpisko plānošanu) un sabiedrības iesaisti.

Šajā kontekstā ainavu dizains cenšas novērst biotopu fragmentāciju un degradāciju, strukturējot zemes lietojuma modeļus, kas ir saderīgi ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķiem. Reģionālā līmenī mērķis ir veicināt ainavu noturību mainīgos apstākļos, piemēram, klimata pārmaiņu ietekmē un zemes izmantošanas konfliktu aspektos. Vēl viens visaptverošs mērķis ir mazināt konfliktus un uzlabot sinerģiju starp ražošanas ainavām (production landscapes) – lauksaimniecības, mežsaimniecības, ūdens apsaimniekošanas – un ekoloģiskajām sistēmām. Ainavas veido kumulatīvi lēmumi ilgtermiņā, līdz ar to ir nepieciešams veidot attīstības un pārvaldības trajektorijas, kas neapdraud nākotnes ainavu ekoloģiskās vai sociālās funkcijas.

Reģionālā mērogā ainavu dizains pārklājas ar telpisko un tematisko (meža apsaimniekošanas, ūdeņu, dabas aizsardzības) plānošanu. Lai gan plānošana parasti koncentrējas uz normatīvo ietvaru un zemes lietojuma sadalījumu, ainavu dizains sniedz telpisku un integrējošu perspektīvu, uzsverot ainavas vizuālos/estētiskos aspektus, ainavu telpisko struktūru un ekoloģiskās funkcijas. Tā kā reģionu ainavās parasti ir iesaistīti daudzi zemes īpašnieki, administratīvās robežas un nozaru intereses, ainavu dizaina izstrādē bieži tiek iekļautas līdzdalības (participatory) pieejas, izmantojot dizainu kā komunikācijas instrumentu, lai vizualizētu alternatīvas nākotnes iespējas, veicinātu konsensu un iegūtu atbalstu attīstības projektiem.

Ainavu dizainam ir plašāks ietvars nekā tikai ainavu estētiskā kompozīcija – ainavu dizains veido pamatu, kas vajadzīgs, lai risinātu sarežģītas ekoloģiskas un sociāli-ekonomiskas problēmas. Ainavu dizaina saikne ar ainavu ekoloģiju integrē zinātnisku izpratni par ainavu telpisko struktūru un procesiem ar stratēģisku un uz nākotni vērstu dizainu. Pieaugot zemes resursu izmantošanas spiedienam uz ekosistēmām, ainavu dizainam ir arvien nozīmīgāka loma noturīgu un daudzfunkcionālu ainavu veidošanā, kas atbalsta gan ekoloģisko integritāti, gan cilvēku vajadzības.