Biotopu fragmentācija apzīmē procesu laikā, bet bieži tiek attiecināta uz biotopa stāvokli noteiktā momentā, akcentējot to. Telpiski nepārtraukta biotopa sadalīšana mazākos, izolētos fragmentos var notikt gan cilvēka darbības (zemes seguma izmaiņas, infrastruktūras izbūve), gan dabisko procesu (plūdi, vētras, ugunsgrēki) ietekmē.

Pastāv vairākas pieejas biotopu fragmentācijas prevencijai un ietekmes mazināšanai. Viens no šādiem risinājumiem ir māklsīgu “zaļo koridoru” izveide, lai atjaunotu izolēto biotopu savienotību. Cita pieeja ir saistāma ar tradicionālo dabas aizsardzību – plašu aizsargājamo teritoriju izveide, lai paglābtu lielus, telpiski nepārtrauktus biotopus un ekosistēmas un samazinātu biotopu fragmentācijas risku. Aktīva pieeja, lai mazinātu biotopu fragmentācijas ietekmi, ir biotopu atjaunošanas projekti (apmežošana, mitrāju atjaunošana). Labākais risinājums, protams, ir nepieļaut (vai ierobežot) fragmentācijas risku, īstenojot ilgtspējīgu telpisko plānošanu, kas respektē ekosistēmu procesus.

Biotopu fragmentācijas jēdziens ir ļoti aktuāls ne tikai zinātnē, bet arī dabas aizsardzības politikas veidošanā un ekosistēmu apsaimniekošanā. Biotopu fragmentācija bieži tiek sasaistīta ar mežu ekosistēmām, kaut gan tā notiek visās ekosistēmās.

Svarīgs aspekts biotopu fragmentācijai ir palielināta kontaktzona ar cilvēka apsaimniekotām ekosistēmām un apdzīvotām vietām, kas palielina cilvēka un dabas konfliktu risku. Tas izpaužas dažādi, piemēram, ugunsgrēku risks, palielināts zoonotisko slimību risks, sugu invāzijas, plēsonība (mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku starpā), piesārņojuma risks un citi. Biotopu fragmentācija kopumā palielina cilvēka klātbūtni ainavās – gan izmainot dabiskās skatu ainavas, gan ietekmējot dabiskos ekoloģiskos procesus.

Biotopu fragmentācijas ietekme uz sabiedrību primāri tiek vērtēta caur ekosistēmu pakalpojumu prizmu, jo daudzas ietekmes ir netiešas un izpaužas tikai ilgākā laika periodā. Fragmentācija rada pārrāvumus dabiskajos ekosistēmu procesos (apputeksnēšana, ūdens attīrīšana, oglekļa (C) piesaiste un citi) un līdz ar to ilgākā periodā samazina sabiedrības labklājību un labbūtību (well-being). Arī klimata pārmaiņu adaptācijai ir svarīgi veicināt oglekļa dioksīda (CO₂) piesaisti no atmosfēras, kas visefektīvāk notiek funkcionējošās ekosistēmās.

Vairākos reģionos (Dienvidamerikā, Dienvidrietumāzijā) biotopu fragmentācija, kas saistīta ar mežu izciršanu un minerālo resursu ieguves projektiem, ir saistīta ar iezemiešu sabiedrību un tradicionālo kultūru izzušanu.

Biotopu fragmentācija mūsdienās ir kļuvusi no ekoloģijas termina par sabiedrībā bieži lietotu terminu, kas apzīmē procesu ar negatīvu ietekmi dabas videi un bioloģiskajai daudzveidībai. Tomēr tas nav viennozīmīgi, jo bioloģiskā daudzveidība ietver gan bieži sastopamās, gan retās un apdraudētās sugas. Piemēram, vairāk sugu dzīvo mežmalās (ģenerālisti, kas spēj pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem), nevjs meža iekšienē (speciālisti, kas apdzīvo vienu noteiktu biotopu), bet daudzas sugas, kas mīt meža iekšienē, izmanto mežmalas un izcirtumus, lai barotos.

Vēsturiski biotopu fragmentācija notikusi, atdaloties kontinentiem, plaša mēroga ģeoloģisko procesu ietekmē (tektonisko plātņu kustība). Tomēr mūsdienās jēdziens visaktuālāk sasitāms ar cilvēka darbības ietekmi. Biotopu fragmentācijas ietekmi uz ekosistēmām un ekoloģiskajiem procesiem raksturo vairāki faktori.

• “Malas efekti” – biotopu fragmentācija palielina saskares joslas ar blakus biotopiem – šajās joslās biotopus būtiski ietekmē ārējie vides apstākļi.
• Šķēršļi augu un dzīvnieku izplatībai – šķēršļus sugu kustībai rada, piemēram, ceļu izbūve mežā, kas atdala meža masīvus un traucē noteiktām sugām (bet ne visām) pārvietoties.
• Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās – biotopu fragmentācija var izraisīt sugu izzušanu, savukārt procesa ietekmē tipiski pieaug ģenerālistu (sugu ar plašu ekoloģisko amplitūdu) skaits.
• Traucējumi ekosistēmu procesos – biotopu fragmentācija var izraisīt pārrāvumus svarīgās ekosistēmu funkcijās, piemēram, apputeksnēšanā, ūdens un barības vielu apritē.
• Palielināts cilvēka un dabas konfliktu risks – cilvēka ietekmes iespiešanās dziļāk saistībā ar biotopa sadalīšanu.

Piemēram, Latvijā kopš bronzas laikmeta mežu platības tika izcirstas, lai ierīkotu tīrumus, – tas skāra galvenokārt lapu koku mežus uz auglīgākajām augsnēm. Šis process ietekmēja mūsdienu ainavu raksturu Latvijā, mežainām teritorijām atrodoties galvenokārt uz mazauglīgām un smilšainām augsnēm.

Mākslā biotopu fragmentācija bieži tiek izmantota kā metafora cilvēka un dabas attiecībām. To var atspoguļot, piemēram, veidojot mozaīkas vai kolāžas no saplēstām fotogrāfijām, kā arī gleznās attēlojot vientuļus dzīvniekus klajā laukā. Citos gadījumos ainavu fotogrāfijas vai gleznas jau parāda esošo biotopu fragmentāciju, piemēram, Anglijas lauku ainava ar dzīvžogu joslām.