Izauga nabadzībā Sanpaulu pavalsts pilsētā Bauru, bija vecākais no diviem brāļiem. Tēvs Dondiņu (Dondinho, pilnā vārdā Žuāu Ramuss du Nasimentu, João Ramos do Nascimento) un brālis Zoka (Zoca, pilnā vārdā Žairs Arantiss du Nasimentu, Jair Arantes do Nascimento) arī bija profesionāli futbolisti. Kopš apmēram deviņu gadu vecuma ieguva iesauku Pelē. Trīs reizes precējies, kopā septiņi bērni, divi no tiem ārlaulības. Vecākais dēls no pirmās laulības Ediņu (Edinho, pilnā vārdā Edson Cholbi do Nascimento) arī bija profesionāls futbolists.

Bērnībā Pelē pirmos spēles pamatus apguva tēva vadībā, bet 13 gadu vecumā nokļuva kluba Bauru jauniešu komandā, kur par treneri strādāja bijušais Brazīlijas izlases spēlētājs Valdemārs di Britu (Waldemar de Brito), ar kura starpniecību Pelē jau 15 gadu vecumā sāka spēlēt vienā no Sanpaulu pavalsts spēcīgākajām komandām Santos, pirmajā pilnajā sezonā uzreiz kļūstot par Sanpaulu pavalsts čempionāta rezultatīvāko spēlētāju (1957). Nākamajā sezonā Pelē uzstādīja Sanpaulu pavalsts čempionāta rezultativitātes rekordu, 38 spēlēs gūstot 58 vārtus. Tolaik pavalstu čempionāti Brazīlijā bija galvenās klubu sacensības, jo valsts meistarsacīkstes sāka rīkot tikai 1959. gadā, turklāt sākumā tikai kausa izcīņas formātā.

Klubā Santos Pelē aizvadīja 18 gadus, palīdzot komandai 10 reizes triumfēt pavalsts čempionātā, sešas reizes kļūt par Brazīlijas čempioniem, pa divām reizēm izcīnīt Copa Libertadores jeb Dienvidamerikas čempionu kausu un Starpkontinentālo kausu, ko savstarpējos mačos izspēlēja Dienvidamerikas un Eiropas klubu čempioni. Īpaši spilgti Pelē sevi visai pasaulei apliecināja 1962. gada Starpkontinentālajā kausā, kad Santos divreiz uzvarēja Eiropas kausa ieguvējus Lisabonas Benfica – 3:2 Portugālē un 5:2 savā laukumā, bet Pelē guva piecus vārtus. Kopumā Santos sastāvā Pelē guva 1091 vārtus (oficiālajos mačos – 643 vārti 659 spēlēs). Jāņem vērā, ka tolaik Santos regulāri devās viesturnejās pa visu pasauli, aizvadot draudzības mačus ar visdažādākajiem pretiniekiem. 19.11.1969. Santos mačā ar klubu Vasco de Gama valsts galvenajā stadionā Maracana Pelē sasniedza 1000. gūto vārtu robežu (ieskaitot visas iespējamās spēles), kas Brazīlijā bija ļoti gaidīts notikums, izraisot milzu ažiotāžu.

Jau savas pirmās profesionālās sezonas laikā Pelē debitēja nacionālajā izlasē, 07.07.1957. mačā pret Argentīnas izlasi (1:2) tikai 16 gadu vecumā kļūstot par visu laiku jaunāko Brazīlijas valstsvienības vārtu guvēju. Nākamajā gadā Pelē jau kļuva par vispasaules mēroga superzvaigzni, kad Brazīlijas izlase Zviedrijā triumfēja Pasaules kausa finālturnīrā. Savainojuma dēļ izlaidis divas pirmās čempionāta spēles, 17 gadus vecais uzbrucējs izšķirošajos mačos vispirms guva spēles vienīgos vārtus ceturtdaļfinālā pret Velsu, tad izcēlās ar hat-trick jeb trim vārtiem pusfinālā pret Franciju (5:2) un vēl divus vārtus guva arī fināla uzvarā pār Zviedriju (5:2). Pelē pirmie vārti finālmačā iegāja vēsturē kā vieni no visu laiku izcilākajiem Pasaules kausu vārtu guvumiem – viņš pretinieku soda laukumā pārmeta bumbu pāri zviedru aizsargam un, nenolaižot to uz zemes, raidīja vārtu tīklā. Pēc 1958. gada Pasaules kausa Pelē dzimtenē sāka dēvēt par karali (O Rei). Tieši šajā čempionātā Pelē pirmo reizi sāka spēlēt ar kreklu nr. 10, kas kļuva par ikonisku.

Brazīlijai tas bija pirmais pasaules čempionu tituls, bet pēc četriem gadiem brazīlieši atkārtoja šo panākumu. 1962. gada finālturnīrā Čīlē Pelē jau otrajā mačā guva traumu, nepiedaloties izšķirošajos izslēgšanas mačos. 1966. gadā Pasaules kausa finālturnīrā Anglijā brazīlieši ar Pelē ierindā piedzīvoja neveiksmi, nepārvarot pirmā posma grupu turnīru, bet 1970. gadā Brazīlija kļuva par pirmo trīskārtējo pasaules čempionvienību – šajā finālturnīrā Meksikā Pelē guva četrus vārtus, tostarp vienus arī finālmačā pret Itāliju (4:1). Pelē izdarīja arī sešas rezultatīvas piespēles. Šo Brazīlijas izlases modeli arvien mēdz dēvēt par, iespējams, visu laiku labāko pasaules komandu. Kopumā četros Pasaules kausa finālturnīros Pelē guva 12 vārtus. Valstsvienībā Pelē guvis 77 vārtus 92 mačos (1957–1971), kas vairāk nekā pusgadsimtu bija Brazīlijas izlases rezultativitātes rekords, līdz 2023. gada viņu apsteidza Neimars (pilnā vārdā Neimars da Silva Santušs Žuniors, Neymar da Silva Santos Júnior).

Pēc 18 Santos sastāvā aizvadītām sezonām 1975. gada jūlijā Pelē parakstīja trīs gadu līgumu ar Ziemeļamerikas profesionālās līgas (North American Soccer League, NASL) klubu New York Cosmos, kas viņu padarīja par tobrīd vislabāk apmaksāto sportistu pasaulē. 1977. gadā Cosmos izcīnīja NASL čempionu titulu, bet finālmačs 28.08.1977. Portlendā pret Seattle Sounders (2:1) kļuva par Pelē pēdējo oficiālo spēli karjerā. Pēc tam 01.10.1977. Ņujorkā vēl tika sarīkota svinīgā Pelē atvadu spēle starp Cosmos un Santos, kur futbolists aizvadīja pa puslaikam katras komandas sastāvā.

Pelē iekļauts Ginesa rekordu grāmatā par visvairāk gūtajiem vārtiem – 1279 (1363 mačos, 1956–1977), taču te pieskaitītas arī dažādas neoficiālās spēles. Precīzs vārtu skaits dažādos avotos mēdz nedaudz atšķirties – pats Pelē skaitīja, ka viņa rēķinā ir 1283 vārti. Mūsdienās ir pieņemts uzskaitīt tikai oficiālajās sacensībās gūtos vārtus, un tādu Pelē ir 757.

Pelē mēdza saukt par ideālu futbolistu, kuram bija teicama individuālā tehnika ‒ viņš sita ar abām kājām, labi spēlēja ar galvu, bija ātrs un atlētisks. Viņam arī piemita izcila spēles izpratne un vārtu gūšanas sajūta. Pelē spēlēja dažādās uzbrukuma pozīcijās, bet karjeras gaitā vairāk uzņēmās saspēles vadītāja funkcijas, darbojoties kā uzbrūkošais pussargs.

Pelē karjeras laikā lielāko daļu maču nebija iespējams redzēt televīzijā, taču tas netraucēja izplatīties leģendām par atsevišķiem vārtu guvumiem. Piemēram, 05.03.1961. spēlē starp Santos un Fluminense vienībām Pelē saņēmis bumbu pie sava soda laukuma un, traucoties garām pretiniekiem, šķērsojis visu laukumu, raidot bumbu vārtos – par godu šim vārtu guvumam Brazīlijas nacionālajā stadionā Maracana ir uzstādīta piemiņas plāksne, bet valstī līdz pat mūsdienām iedzīvojies izteiciens Gol de Plaza (burtiski – ‘laukuma vārti’).

Jau spēlētāja karjeras laikā Pelē investēja naudu dažādos komerciālos projektos un bija viens no pirmajiem futbolistiem, kura vārds arī kļuva par mārketinga simbolu. Beidzot spēlēt, Pelē uzrakstīja vairākas grāmatas, izdeva mūzikas albumu (Pelé, 1977), un filmējās vairākās filmās. Pazīstamākā no tām ir režisora Džona Hjūstona (John Marcello Huston) 1981. gadā uzņemtā “Bēgšana uz uzvaru” (Escape to Victory). Vēlāk Pelē kļuva par pirmo Brazīlijas sporta ministru (1995–1998), bet 1992. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (United Nations) viņu iecēla par Labas gribas vēstnieku. Pelē arī piedalījās dažādos labdarības pasākumos, 2018. gadā izveidojot Pelē fondu (Pelé Foundation).

2021. gadā Pelē tika diagnosticēts zarnu vēzis, bet 29.12.2022. viņš mira 82 gadu vecumā. Brazīlijā tika izsludinātas trīs dienu sēras, visā pasaulē pirms futbola mačiem noturēja klusuma brīža ceremonijas, bet bērēs Santusā piedalījās vairāki simti tūkstošu cilvēku.

2000. gadā Starptautiskā Futbola asociāciju federācija (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) sarīkoja vienreizēju balsojumu, nosakot 20. gs. labāko futbola spēlētāju (FIFA Player of the Century), kur pirmo vietu Pelē dalīja ar argentīnieti Djego Maradonu (Diego Armando Maradona Franco) – Pelē par labāko atzina īpaši izveidotā žūrija, kamēr argentīnietis uzvarēja līdzjutēju interneta balsojumā. Tādu pašu atzinību Pelē saņēma arī no žurnāla France Football, kas ik gadu pasniedz prestižāko individuālo futbola balvu “Zelta bumba” (Ballon d`Or) – 1999. gadā žurnāls aptaujāja 30 agrākos balvas īpašniekus, kuru vērtējumā Pelē tika atzīts par “Gadsimta futbola spēlētāju” (Football Player of the Century), pārliecinoši apsteidzot Maradonu.

Pelē arī tika iekļauts oficiālajā FIFA 20. gs. simboliskajā komandā (World Team of the 20th Century), ko 1998. gadā noteica 250 starptautiskie futbola žurnālisti. Tāpat 2002. gadā Pelē tika iekļauts visu laiku simboliskajā Pasaules kausa komandā (FIFA World Cup Dream Team), ko noteica FIFA sarīkotā interneta balsojumā.

1999. gadā amerikāņu žurnāls “Time” brazīliešu futbolistu kā vienu no tikai trim sportistiem iekļāva 100 gadsimta ietekmīgāko cilvēku sarakstā (The Most Important People of the Century). Tajā pašā gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja (International Olympic Committee) nosauca Pelē par “Gadsimta sportistu” (Athlete of the Century). 1961. gadā Brazīlijas valdība oficiāli nosauca Pelē par “nacionālo dārgumu”, tobrīd aizliedzot viņam pārcelties spēlēt uz ārzemēm. 2014. gadā Santusā atklāja Pelē muzeju (Museo Pelé).

Pelē sarakstījis divas autobiogrāfiskas grāmatas: “Mana dzīve un skaistā spēle”; (My Life and the Beautiful Game, 1977) un “Pelē: autobiogrāfija” (Pelé: The Autobiography, 2006). Par viņu vairākas grāmatas sarakstījuši arī citi autori. 2016. gadā nāca klajā režisoru Džefrija (Jeffrey Leib Nettler Zimbalist) un Maikla Zimbalaistu (Michael Zimbalist) biogrāfiskā spēlfilma “Pelē: Leģendas dzimšanas” (Pele: Birth of Legend). Viņam veltītas vairākas dokumentālās filmas, piemēram, 2021. gadā iznāca režisoru Bena Nikolsa (Ben Nichols) un Deivida Traihorna (David Tryhorn) veidotā dokumentālā filma “Pelē” (Pelé).