Futbols ir populārākais sporta veids lielākajā daļā pasaules valstu, daudz kur kļuvis par būtisku sabiedrības dzīves sastāvdaļu.

Bez tradicionāli pazīstamā futbola dažās valstīs tādā pašā vārdā (football) dēvē citus nacionālos sporta veidus. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) par futbolu sauc valstī populārāko spēli, ko citur pasaulē pazīst kā amerikāņu futbolu (american football), bet klasiskais futbols ir soccer. Tāpat ir vēl dažas nacionālās spēles, kas izmanto futbola vārdu – piemēram, austrāliešu futbols (australian football) vai gēlu futbols (gaelic football) Īrijā. Vēsturiski vārds football izmantots arī pilnajā regbija nosaukumā (rugby football). Visos šajos sporta veidos atšķirībā no klasiskā futbola bumbu spēlē gan ar kājām, gan rokām. 

Divas komandas, pa 11 spēlētājiem katrā, spēlē apaļu bumbu uz taisnstūra laukuma, kur abos galos ir vārti. Katrā komandā tikai viens spēlētājs – vārtsargs – drīkst pieskarties bumbai ar rokām, bet to atļauts darīt tikai savā soda laukumā. Tāpēc pārsvarā bumbu sit vai piespēlē ar kājām, dažreiz – ar galvu. Spēle ilgst divus puslaikus pa 45 minūtēm, bet abu puslaiku beigās tiesnesis var piešķirt kompensācijas laiku.

Laukuma garums starptautiskajās spēlēs ir 100–110 m, bet platums var būt 64–75 m. Laukuma segums tradicionāli ir zāliens, bet mūsdienās var būt arī mākslīgais jeb sintētiskais segums. Vārtus veido divi vertikāli stabi 7,32 m attālumā viens no otra, bet pārliktnis ir 2,44 m augstumā. Vārti tiek gūti, kad bumba ir pilnībā šķērsojusi vārtu līniju. Laukumā ir iezīmēta arī centra līnija, bet vārtu priekšā – soda laukums.

Futbolā nav atļauti sitieni un grūdieni. Par noteikumu pārkāpumu tiesnesis var brīdināt spēlētāju ar dzelteno kartīti, bet par divām dzeltenajām kartītēm seko noraidījums no laukuma jeb sarkanā kartīte, ko var parādīt arī uzreiz par īpaši nopietnu pārkāpumu. Sarežģītākais noteikums ir aizmugures stāvoklis, kas nozīmē, ka uzbrukuma spēlētājs piespēles brīdī atrodas tuvāk pretinieku vārtu līnijai nekā bumba un otrs pēdējais pretinieks.

Futbolu spēlē ar bumbu, kas izgatavota no ādas vai sintētiskiem materiāliem. Standarta bumbas apkārtmērs ir 68–70 cm, svaram jābūt 410–450 g, bet spiedienam bumbas kamerā jābūt 0,6–1,1 atmosfēru lielam. Spēlētāju obligātais ietērps sastāv no futbola krekla, biksēm, getrām, kājsargiem un apaviem.

Spēles, kurās tiek spēlēta bumba ar kājas spēriena palīdzību, pieminētas dažādu pasaules reģionu senā vēsturē, bet mūsdienu futbola noteikumi definēti 19. gs vidū, jo bija nepieciešams standartizēt futbola daudzos paveidus, ko spēlēja Anglijas skolās. Tajā laikā bija dažādi futbola veidi ar atšķirīgiem noteikumiem. 1863. gadā Anglijā nodibināja Futbola asociāciju (Football Association), izveidojot pirmo visaptverošo noteikumu kopumu.

Pasaules vecākās sacensības ir Anglijas Futbola asociācijas kauss (FA Cup), ko pirmo reizi izspēlēja 1872. gadā. Anglijā notika arī pirmais nacionālais čempionāts, kur 1888. gadā sāka sacensties 12 futbola klubi, bet vēl pēc diviem gadiem norisinājās arī pirmais Skotijas čempionāts. Futbols no amatierisma ātri kļuva par profesionālu nodarbi. Ārpus Lielbritānijas pirmais nacionālais čempionāts notika 1891. gadā Argentīnā.

Pirmā oficiālā starptautiskā futbola nacionālo izlašu spēle notika 1872. gadā, kad Glāzgovā tikās Skotijas un Anglijas izlases. Spēle beidzās bez vārtu guvumiem (0:0). 1884. gadā norisinājās pirmais nacionālo izlašu turnīrs – britu čempionāts (British Home Championship), kur piedalījās četras Apvienotās Karalistes izlases – Anglija, Skotija, Velsa un Īrija (vēlāk Ziemeļīrija). Vecākais no joprojām notiekošajiem nacionālo izlašu turnīriem ir Dienvidamerikas čempionāts jeb Copa America, kas pirmo reizi risinājās 1916. gadā. Citi kontinentālie izlašu čempionāti sākās krietni vēlāk – Āzijas kauss 1956., Āfrikas Nāciju kauss 1957., bet Eiropas čempionāts 1960. gadā.

Starptautiskā Futbola federācija (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) izveidota Parīzē 1904. gadā. 1930. gadā pēc trešā FIFA prezidenta Žila Rimē (Jules Rimet) iniciatīvas Urugvajā risinājās pirmais Pasaules kauss, kur sacentās tikai 13 valstis, bet triumfēja laukuma saimnieki. Līdz Otrajam pasaules karam notika vēl divi Pasaules kausi. Abos uzvarēja Itālijas valstsvienība.

Lai gan jau 19. gs. beigās Anglijā un Skotijā futbolu spēlēja arī sieviešu komandas, īpašu popularitāti sieviešu spēle Britu salās ieguva Pirmā pasaules kara laikā. 1921. gadā Anglijas Futbola asociācija aizliedza rīkot sieviešu futbola spēles savu biedru klubu laukumos, uzskatot, ka “spēle nav piemērota sievietēm”. Šis aizliegums bija spēkā pusgadsimtu, ļoti aizkavējot sporta veida attīstību sieviešu vidū. Pirmais oficiālais Pasaules kauss sievietēm (FIFA Women’s World Cup) notika tikai 1991. gadā.

Futbolam ir vēl vairāki radniecīgi spēles veidi, piemēram, telpu futbols (futsal) un pludmales futbols (beach soccer). Abi šie sporta veidi arī ir Starptautiskās Futbola federācijas pārziņā, bet futbolu spēlē vēl visdažādākajos variantos, dažādu izmēru laukumos un ar atšķirīgu spēlētāju skaitu. 

Lielākās futbola sacensības pasaulē ir Pasaules kauss (FIFA World Cup), kas notiek ik pēc četriem gadiem. Kopš 1998. gada Pasaules kausa finālturnīrā piedalās 32 valstsvienības, bet no 2026. gada finālturnīrā sacentīsies jau 48 nacionālās izlases. 2022. gadā Pasaules kauss norisinājās 22. reizi – čempionāta kvalifikācijas turnīrā piedalījās 206 nacionālās izlases, neskaitot turnīra rīkotājvalsti Kataru, kas automātiski kvalificējās finālturnīram. Vislabāk apmeklētais Pasaules kauss bija 1994. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur klātienē spēles noskatījās vidēji gandrīz 69 tūkstoši skatītāju.

Pasaules čempionu titulu izcīnījušas tikai astoņas valstis: Brazīlija, Vācija, Itālija, Urugvaja, Argentīna, Francija, Anglija un Spānija. Pasaules kausa finālturnīrs ir risinājies 18 valstīs, bet tikai piecas to rīkojušas divas reizes – Brazīlija, Meksika, Itālija, Francija un Vācija. 2002. gadā Pasaules kausu pirmo reizi kopīgi rīkoja divas valstis – Japāna un Koreja, bet 2026. gadā Pasaules kausa finālturnīram jau būs trīs rīkotājvalstis – ASV, Kanāda un Meksika.

Sievietēm līdz šim ir notikuši deviņi Pasaules kausi – četros no tiem triumfējušas ASV futbolistes, divreiz pasaules čempioņu titulu izcīnījusi Vācija, bet pa reizei – Norvēģijas, Japānas un Spānijas futbolistes. Pāris iepriekšējos Pasaules kausa finālturnīros sievietēm sacentās 24 izlases, bet 2023. gada čempionātā  Austrālijā un Jaunzēlandē piedalījās jau 32 vienības.

No kontinentālajām valstsvienību sacensībām populārākais ir Eiropas čempionāts, kas kopš 1960. gada norisinās ik četrus gadus. Visbiežāk – četras reizes – Eiropas čempionu titulu izcīnījusi Spānijas izlase, turklāt tikai spāņiem izdevies to paveikt divreiz pēc kārtas (2008. un 2012. g.). 2016. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā pirmo reizi piedalījās 24 nacionālās izlases, bet pirmo vietu izcīnīja Portugāles vienība. Tāpat ievērības cienīgs ir Dienvidamerikas čempionāts jeb Copa America, jo šajā turnīrā arī allaž sacenšas visaugstākā kaluma pasaules futbola zvaigznes. Dienvidamerikas čempionu godā visvairāk – 16 reizes – bijuši Argentīnas futbolisti, par vienu titulu apsteidzot Urugvaju.

Prestižākais pasaules klubu turnīrs ir UEFA Čempionu līga (UEFA Champions League), kur sacenšas Eiropas spēcīgākie klubi. No 1955. līdz 1992. gadam kontinenta galvenais turnīrs saucās Eiropas Čempionu kauss (Coupe des Clubs Champions Européens), pēc tam iegūstot tagadējo nosaukumu. Līdz pat 1997. gadam turnīrā piedalījās tikai Eiropas valstu čempionvienības (izņēmums varēja būt tikai iepriekšējā gada Eiropas kausa ieguvēji), bet tagad kontinenta vadošās futbola lielvalstis Čempionu līgā jau ir pārstāvētas ar pieciem klubiem.

Pavisam kausu ir ieguvuši 23 klubi no 10 valstīm, bet visplašākā Eiropas čempionu pārstāvniecība ir Anglijai – seši klubi. Kopš 1999. gada Čempionu līgas pamatturnīrā piedalījās 32, bet, sākot ar 2023. gadu, jau 36 klubi. Otrs Eiropas kontinentālais klubu turnīrs ir UEFA Eiropas līga (UEFA Europa League), kas iepriekš, no 1971. līdz 2009. gadam, bija UEFA kauss.

Mūsdienu globalizācijas laikmetā vairs ne tikai savās valstīs, bet arī starptautiskā līmenī liela līdzjutēju auditorija ir Eiropas futbola lielvalstu nacionālajiem čempionātiem, kur rangā visaugstāk ir Spānijas (La Liga), Anglijas (Premier League), Itālijas (Seria A) un Vācijas (Bundesliga) meistarsacīkstes. 2018./2019. g. sezonā vislabāk apmeklētākais čempionāts bija Vācijā, kur uz katru spēli nāca vidēji 43 tūkstoši skatītāju.

Jau kopš otrajām olimpiskajām spēlēm 1900. gadā futbols ir iekļauts olimpisko spēļu programmā, izņemot vienīgi 1932. gadu. Tiesa, vīriešu futbola olimpiskajos turnīros nekad nav spēlējuši sporta veida labākie meistari – ilgus gadus olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai amatieri, tāpēc pēc Otrā pasaules kara līdz pat deviņdesmitajiem gadiem olimpiskajās spēlēs dominēja Austrumeiropas valstis, kas apgāja šos noteikumus, bet kopš 1992. gada olimpiskajās spēlēs vīriešu futbola komandām ir vecuma ierobežojums (katrā komandā var iekļaut tikai trīs futbolistus, kuri ir vecāki par 23 gadiem). Sieviešu futbols olimpisko spēļu programmā ir kopš 1996. gada, un atšķirībā no vīriešiem sieviešu izlases spēlē labākajos sastāvos.

Jau kopš otrajām olimpiskajām spēlēm 1900. gadā futbols ir iekļauts olimpisko spēļu programmā (izņemot vienīgi 1932. gadu), tomēr vīriešu futbola olimpiskajos turnīros nekad nav spēlējuši sporta veida labākie meistari – ilgu laiku olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai amatieri, tāpēc pēc Otrā pasaules kara līdz pat 20. gs. 90. gadiem olimpiskajās spēlēs dominēja Austrumeiropas valstis, kas apgāja šos noteikumus, bet kopš 1992. gada olimpiskajās spēlēs vīriešu futbola komandām ir vecuma ierobežojums (katrā komandā var iekļaut tikai trīs futbolistus, kuri ir vecāki par 23 gadiem). Sieviešu futbols olimpisko spēļu programmā ir kopš 1996. gada, un atšķirībā no vīriešiem sieviešu izlases spēlē labākajos sastāvos.

Starptautiskā Futbola federācija (FIFA) 2022. gadā apvieno 211 nacionālo futbola federāciju. FIFA galvenā mītne atrodas Cīrihē (Šveicē). FIFA rīko Pasaules kausu un citas starptautiskās sacensības. Kopš 2016. gada FIFA prezidents ir sporta funkcionārs Džanni Infantīno (Giovanni Vincenzo “Gianni” Infantino), šajā prestižajā amatā nomainot Jozefu Blateru (Joseph “Sepp” Blatter), kurš vadīja federāciju 17 gadus (1998–2015), kad FIFA ievērojami sabojāja savu reputāciju, nonākot daudzos korupcijas skandālos.

Bez vispasaules organizācijas futbolā vēl ir sešas kontinentālās federācijas. Eiropā tā ir Eiropas Futbola asociāciju savienība (Union of European Football Associations, UEFA), kas apvieno 55 nacionālās federācijas.

Futbola noteikumus nosaka Starptautiskā Futbola valde (International Football Association Board, IFAB), kas izveidota 1886. gadā Anglijā. IFAB ir astoņas balsis – četras FIFA, bet pa vienai Apvienotās Karalistes nacionālajām federācijām – Anglijas, Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas federācijai. Ņemot vērā, ka lēmumu pieņemšanai nepieciešamas trīs ceturtdaļas balsu, FIFA viena pati nevar izmainīt noteikumus.

Brazīlija ir pieckārtējā pasaules čempionvienība (1958, 1962, 1970, 1994, 2002), divas reizes palikusi otrajā un trešajā vietā. Visvairāk – 12 reizes – Pasaules kausa pirmajā trijniekā tikusi Vācija ‒ pa četrām reizēm izcīnot visu kalumu medaļas (pasaules čempionu titulu vācieši izcīnīja 1954., 1974., 1990. un 2014. gadā). Četras reizes pasaules čempionu titulu ieguvusi arī Itālija (1934, 1938, 1982, 2006), kas vēl divreiz zaudēja finālā. 2022. gada Pasaules kausā triumfēja Argentīnas izlase, izcīnot savu trešo titulu (1978, 1986, 2022), tā vēl trīs reizes palikusi otrajā vietā. Divreiz Pasaules kausu ieguvusi arī Urugvaja (1930, 1950) un Francija (1998, 2018).

21. gs. kādu laiku par galvenajiem modes noteicējiem futbolā kļuva Spānijas futbolisti, kuriem vienīgajiem izdevies izcīnīt trīs lielos titulus pēc kārtas – pirms un pēc uzvaras 2010. gada Pasaules kausā izcīnot vēl arī pa Eiropas čempionu titulam. Tradicionāli visā pasaulē populāra ir Anglijas izlase, kas gan ieguvusi tikai vienu lielo titulu, uzvarot savās mājās notikušajā Pasaules kausā 1966. gadā. Nekad pasaules čempionu godā nav bijusi Nīderlande, kas trīs reizes piedzīvojusi neveiksmi Pasaules kausa finālspēlē. 1992. gada beigās FIFA izstrādāja nacionālo izlašu rangu, kur visilgāk līderpozīcijās atradusies Brazīlija.

Klubu līmenī 21. gs. otrajā desmitgadē pasaulē toni nosaka Spānijas, Anglijas un Vācijas klubi – kopš 2010. gada UEFA Čempionu līgu uzvarējuši tikai šo valstu pārstāvji. Pārliecinoši titulētākais klubs ir Madrides Real, kas Eiropas galveno klubu trofeju izcīnījis 15 reizes. Spānijas “karaliskais klubs” triumfēja jau pirmajos piecos Eiropas Čempionu kausa turnīros (1956–1960), bet jau modernajos Čempionu līgas laikos Real izdevās trīs titulu sērija pēc kārtas (2016–2018). Septiņas reizes Eiropas kausu ieguvis Itālijas klubs AC Milan, pa sešām reizēm ‒ Anglijas Liverpool un Minhenes Bayern, pieci tituli ir FC Barcelona īpašumā, bet četri – Amsterdamas Ajax.

Kopš 2000. gada FIFA rīko arī pasaules klubu čempionātu, kur ik gadu sacenšas kontinentālo turnīru uzvarētāji. Visbiežāk – piecas reizes – šo trofeju izcīnījis Madrides Real, bet bez eiropiešiem šo kausu četrreiz izcīnījuši vēl tikai Brazīlijas klubi. Tomēr popularitātes ziņā šis turnīrs arvien nespēj konkurēt ar Eiropas Čempionu līgu.

Neapšaubāmi titulētākā sieviešu futbola komanda ir ASV izlase, kas ir četrkārtējā pasaules čempione, kopumā tiekot pie medaļām pirmajos astoņos Pasaules kausos. ASV futbolistes arī triumfējušas piecos no astoņiem olimpiskajiem turnīriem. Amerikānietes ir pārliecinošas FIFA sieviešu izlašu ranga līderes, bet pie abiem galvenajiem sieviešu futbola tituliem vēl ir tikušas Vācijas un Norvēģijas vienības.

20. un 21. gs. mijā FIFA rīkotajā futbola ekspertu aptaujā par 20. gs. labāko futbolistu tika atzīts brazīliešu uzbrucējs Pelē (Pelé, pilnā vārdā Edsons Arantess du Nasimentu, Edson Arantes do Nascimento), kurš vienīgais no futbolistiem ir trīskārtējs pasaules čempions (1958, 1962, 1970). Tajā pašā laikā FIFA rīkotajā līdzjutēju balsojumā par gadsimta labāko futbolistu atzīts argentīniešu uzbrūkošais pussargs Djego Maradona (Diego Armando Maradona), kurš pasaules čempiona titulu ieguvis 1986. gadā.

Visu laiku labāko futbolistu vidū tradicionāli tiek minēts arī nīderlandiešu meistars Hendriks Johaness Kruifs (Hendrik Johannes Cruijff), ar kuru tiek saistīts Nīderlandes futbola uzplaukums 20. gs. 70. gados. Tolaik Eiropā uzmanības centrā bija arī vācietis Francs Bekenbauers (Franz Anton Beckenbauer), kurš tiek saukts par visu laiku labāko aizsargu. F. Bekenbauers ir viens no trim cilvēkiem, kurš kļuvis par pasaules čempionu gan kā spēlētājs, gan arī kā valstsvienības galvenais treneris (attiecīgi – 1974. un 1990. gadā). Pirmais to paveica brazīlietis Mario Zagallo (Mário Jorge Lobo Zagallo) – kā spēlētājs 1958. un 1962. gadā, bet galvenā trenera amatā 1970. gadā. Tas izdevies arī francūzim Didjē Dešānam (Didier Claude Deschamps) – 1998. un 2018. gadā.

Viens no 21. gs. diviem labākajiem spēlētājiem ir argentīniešu uzbrucējs Lionels Mesi (Lionel Andrés Messi Cuccitini), kurš astoņas reizes ieguvis prestižo balvu “Zelta bumba”, ko pasniedz pasaules gada labākajam futbolistam. Piecas reizes šo īpašo atzinību izpelnījies portugāļu uzbrucējs Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo dos Santos Aveiro), kas ir otrs labākais 21. gs. spēlētājs.

Futbola vēsturē par leģendāriem tiek uzskatīti vēl vairāki futbolisti – brazīliešu dribla meistars un divkārtējs (1958, 1962) pasaules čempions Garinča (Garrincha, pilnā vārdā Manuels Fransisku duš Santušs, Manuel Francisco dos Santos), 50. gadu ungāru vārtu gūšanas meistars Ferencs Puškāšs (Ferenc Puskás) un viņa kluba biedrs no Madrides Real, pieckārtējais Eiropas kausa ieguvējs argentīnietis Alfredo di Stefano (Alfredo di Stéfano Laulhé), 60. gadu portugāļu uzbrukuma zvaigzne Eisebio (Eusebiu da Silva Fereira, Eusebio da Silva Ferreira), angļu pussargs Bobijs Čārltons (Robert Charlton). 80. gados par trīskārtēju “Zelta bumbas” ieguvēju kļuva franču pussargs Mišels Platinī (Michel François Platini) un Nīderlandes futbolists Marsels van Bastens (Marcel “Marco” Van Basten), savukārt 20. un 21. gs. mijā vislielāko atzinību izpelnījās brazīliešu uzbrucējs Ronaldo (Ronaldo Luís Nazário de Lima) un franču pussargs Zinedins Zidāns (Zinedine Yazid Zidane). Par pasaules gada labāko futbolu parasti atzīti tikai Eiropas vai Dienvidamerikas futbolisti, un vienīgais izņēmums bijis Āfrikas pārstāvis Džordžs Veā (George Manneh Oppong Weah, 1995. gadā), kurš 2018. gadā kļuva par Libērijas valsts prezidentu.

Sievietēm visvairāk individuālo balvu ir brazīliešu uzbrucējai Martai (pilnā vārdā Marta Vjera da Silva, Marta Vieira da Silva), kura sešas reizes atzīta par pasaules gada labāko spēlētāju, izpelnoties šo atzinību piecas reizes pēc kārtas (2006–2010). Pirms tam trīs gadus par pasaules labāko spēlētāju atzīta vāciete Birgita Princa (Birgit Prinz). 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā par labāko planētas futbolisti parasti sauca ASV spēlētāju Mariēlu Mārgaretu Hammu (Mariel Margaret Hamm-Garciaparra).

No futbola treneriem augstākajā līmenī visvairāk trofeju ir skotu speciālistam Aleksandram Fērgusonam (Alexander Chapman Ferguson), kurš 26 darba gadu laikā ar klubu “Manchester United” 13 reizes izcīnīja Anglijas čempionu titulu, bet vēl divas reizes triumfēja UEFA Čempionu līgā. Piecas reizes Eiropas klubu čempionu titulu izcīnījis itālietis Karlo Ančeloti (Carlo Ancelotti). Pa trim Eiropas klubu čempionu tituliem ieguvuši  trīs treneri – Roberts Peislijs (Robert Paisley) ar Liverpool (1977, 1978, 1981), Z. Zidāns ar Real un Hoseps Gvardiola (Josep Guardiola Sala) ar Barcelona (2009, 2011) un Manchester City (2023).

Futbola spēles apmeklētības rekords uzstādīts 1950. gada Pasaules kausa finālturnīrā Brazīlijā, kur Riodežaneiro stadionā Maracana čempionāta izšķirošā spēle Brazīlija–Urugvaja pulcēja ap 200 tūkstošiem skatītāju. Vēl pārdesmit reižu Maracana stadionā uz futbolu sanākuši vairāk nekā 150 tūkstoši skatītāju. Pirms 2014. gada Pasaules kausa Brazīlijas galveno stadionu rekonstruēja, samazinot skatītāju vietu skaitu līdz 78 tūkstošiem.

Futbols sācies Anglijā, tāpēc īpašu vietu ieņem arī angļu nacionālais stadions Wembley Londonā, kas tika uzcelts 1923. gadā, pēc 80 gadiem nojaukts, bet 2007. gadā atklāts jaunā veidolā ar 90 tūkstošiem sēdvietu. Šobrīd Wembley ir otrs lielākais Eiropas stadions – Barselonas arēnā Camp Nou vietas ir 99 tūkstošiem skatītāju.

UEFA rīkoto sacensību apmeklētības rekords tika fiksēts 1970. gadā Glāzgovā, Skotijas nacionālajā stadionā Hampden Park, kur uz vietējā kluba Celtic tikšanos ar angļu Leeds United pulcējās 136,5 tūkstoši skatītāju. Mūsdienās futbola augstākajā līmenī obligātā prasība ir individuālās sēdvietas, tāpēc šie rekordi paliks nepārspēti.

Par futbolu uzņemtas simtiem dokumentālo un mākslas filmu. Kino ir atspoguļoti gan sporta veida slavenākie meistari, gan izcilākās spēles un notikumi. Režisora Džefrija Zimbalaista (Jeffrey Leib Nettler Zimbalist) biogrāfiskā filma “Pelē: Leģendas dzimšanas” (Pele: Birth of Legend, 2016) veltīta par futbola karali sauktajam Pelē, par kuru radītas arī vairākas dokumentālās filmas. Režisora Deivida Anspo (David Anspaugh) mākslas filma “Viņu dzīves spēle” (The Game of Their Lives, 2005) atceras ASV amatieru 1950. gada uzvaru pār Angliju, kas tiek uzskatīta par visu laiku lielāko Pasaules kausa sensāciju. Režisora Zenkes Vortmana (Sönke Wortmann) “Bernes brīnums” (Das Wunder von Bern, 2003) ataino Vācijas izlases triumfu 1954. gada Pasaules kausā, bet dāņu “Vasara `92” (Sommeren `92, 2015) veltīta Dānijas izlases uzvarai 1992. gada Eiropas čempionātā. Filmas režisors ir Kaspers Barfods (Kasper Barfoed). Britu režisora Džeimsa Stronga (James Strong) filma United (2011) piemin kluba Manchester United traģēdiju, kad komanda cieta aviokatastrofā, kur gāja bojā puse spēlētāju. Klasiska un savā ziņā īpaša ir filma “Uzvara” (Victory, 1981) par izdomātu futbola spēli Otrā pasaules kara laikā, kur kopā ar Holivudas zvaigzni Silvestru Staloni (Michael Sylvester Gardenzio Stallone) filmējās vairākas futbola leģendas, to skaitā Pelē. Filmas režisors Džons Hastons (John Marcellus Huston).

Gandrīz visiem mūsdienu slavenākajiem futbolistiem ir veltītas dokumentālās filmas, bet jaunākās tendences ir dokumentālie miniseriāli par dažādu komandu dzīvi – dažu gadu laikā uzņemti šāda veida kinostāsti par Madrides Real un FC Barcelona, angļu Manchester City, Tottenham Hotspur, Sunderland, Leeds United, vāciešu Dortmundes Borussia, Argentīnas Boca Juniors. Savukārt 2020. gada seriāls “Angļu spēle” (The English Game) stāsta par futbola pirmsākumiem 19. gs.

Pasaulē pieejams ļoti plašs futbola literatūras klāsts. Daudzviet uzstādīti arī pieminekļi futbolistiem un futbola treneriem. Jo īpaši daudz šādu piemiņas un cieņas simbolu ir Britu salās, kur tādā veidā godināti vairāki desmiti leģendāru spēlētāju un treneru – piemēram, angļi Roberts Mūrs (Robert Frederick Chelsea Moore), Stenlijs Metjūzs (Stanley Matthews), Roberts Robsons (Robbert William Robson), skoti Viljams Maknīls (William McNeill), Aleksandrs Metjū Basbijs (Alexander Matthew Busby), Viljams Šenklijs (William Shankly) un citi. Pasaulē ir arī vairāki desmiti futbola muzeju. Īpaši nozīmīgs ir FIFA Pasaules futbola muzejs (FIFA World Football Museum) Cīrihē.

Futbolam veltīts liels skaits dažādu mūzikas skaņdarbu. Daudzas populārās dziesmas ieguvušas papildu popularitāti stadionos, līdzjūtējiem dziedot. Viena no pazīstamākajām ir Ričarda Rodžersa (Richard Rodgers) un Oskara Hammerstīna (Oscar Hammerstein) dziesma You’ll Never Walk Alone (1945), kura kopš 1963. gada kā britu grupas Gerry and the Pacemakers singls kļuva par futbola kluba Liverpool un citu sporta komandu atbalstītāju himnu un bieži dzirdama stadionos. Futbolam tieši veltītas dziesmas ir, piemēram, The Lightning Seeds dziesma Three Lions (1996), kas veltīta Anglijā notikušajam Eiropas futbola čempionāta finālturnīram, bet vācu kluba Diseldorfas Fortuna atbalstītāju – rokgrupas Die Toten Hosen – dziesma Bayern (2000) ir pret vācu futbolā dominējošo lielo Minhenes Bayern klubu.