Futbols Latvijā sākās 1906. gadā, kad sporta svētkos dažādos Rīgas rajonos angļu jūrnieki un ierēdņi pirmo reizi demonstrēja futbola treniņa spēli. Vairāk nekā 110 futbola gadi dalāmi visai nevienādos laika un šīs spēles attīstības posmos. Pirmais: no iesākuma līdz neatkarības zaudēšanai 1940. gadā; otrais: valstsvienības statusa un starptautisko spēļu pieredzes zaudēšana (1945–1991); trešais: neatkarības un valstsvienības atjaunošana (1992–) un atgriešanās starptautiskajā apritē. Katrā posmā bija savi īpaši popularitātes un cerīga uzplaukuma periodi, kas saistīti ar atsevišķiem labiem rezultātiem.

1907. gadā britiem piederošajā Salamandras fabrikā strādājošie nodibināja Rīgā pirmo futbola komandu – British Fooball Club –, vēlāk tika izveidotas citas komandas un notika Rīgas čempionāts. Pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanas1921. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola savienība, par tās pirmo vadītāju kļuva anglis Harolds Hols (Harold Trevenen Hall). Par Latvijas valstsvienības bāzes klubu kļuva “Rīgas Futbola klubs”, kas par Latvijas meistaru jeb čempionu kļuva astoņas reizes, bet septiņas reizes valsts čempionu titulu izcīnīja Liepājas “Olimpija”

Latviju Starptautiskās Futbola federācijas (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) sastāvā uzņēma 1922. gadā. Šī gada septembrī Latvijas futbola valstsvienība aizvadīja pirmo oficiālo spēli, Rīgā cīnoties neizšķirti 1:1 ar Igaunijas izlasi. 1928. gadā par otro oficiālo starptautisko valstsvienību turnīru Eiropā kļuva Baltijas kauss: līdz neatkarības zaudēšanai Latvija aizvadīja 21 spēli, guva 12 uzvaras, astoņus neizšķirtus rezultātus un vienreiz zaudēja, uzvarot četros no deviņiem pabeigtajiem turnīriem.

1924. gadā Latvijas futbola izlase pirmo un vienīgo reizi piedalījās olimpiskajās spēlēs, Parīzē gan aizvadot tikai vienu maču, jo izslēgšanas turnīrā latvieši ar 0:7 zaudēja Francijas komandai.

Īpašs bija 1937. gads, kad, pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā divās spēlēs pieveicot Lietuvu, Latvija atradās tikai vienas spēles attālumā no iekļūšanas starp 1938. gada pasaules čempionāta 16finālturnīra dalībniecēm. Pirmajā kvalifikācijas kārtā Latvijas izlase divreiz apspēlēja Lietuvas vienību (4:2 un 5:1), bet izšķirošajā atlases mačā Vīnē bija jāpieveic Austrijas komanda. Latvijas izlase bija vadībā ar 1:0, taču zaudēja ar 1:2. Latvijas izlase 1922.‒1940. gadā 99 starptautiskās spēlēs (no tām ar Igauniju 32, ar Lietuvu 27) guva 37 uzvaras, 25 neizšķirtus rezultātus, 37 zaudējumus. Futbols Latvijā bija ieguvis lielu popularitāti – 1938. gadā četras Rīgā notikušās starptautiskās valstsacīkstes kopā klātienē apmeklēja vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju.

Padomju okupācijas laikā likvidēto Latvijas klubu vietā komandām piešķīra biedrību nosaukumus. 1945. gadā par pirmo Latvijas pēckara čempionu kļuva Rīgas “Dinamo”. Kopš 1946. gada labākās Latvijas komandas sāka piedalīties Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) meistarsacīkstēs – vispirms Rīgas “Dinamo”, bet kopš 1949. gada līdz pat PSRS sabrukumam  par spēcīgāko komandu kļuva Rīgas “Daugava”. Šajā periodā Latvijā futbols pastāvēja visos līmeņos, izņemot starptautisko. 1985. gadā “Daugava” uzvarēja PSRS 1. līgā (pēc spēka otrajā) un saņēma mazās zelta medaļas. Šis gads bija viens no izņēmumiem, kad 1. līgas uzvarētāji neieguva ceļazīmi uz augstāko līgu, jo tika sarīkots papildu pārejas turnīrs, kur “Daugava” nospēlēja neveiksmīgi. Tādējādi PSRS čempionāta augstākajā līgā “Daugava” spēlēja tikai divus īsus laika posmus: 1949.–1952. un 1960.–1962. gadā.

1960. gadā PSRS meistarsacīkstēs debitēja arī Liepājas komanda “Sarkanais metalurgs” (vēlāk – “Zvejnieks”), piedaloties PSRS 2. līgas čempionātā līdz pat 1990. gadam. 1988. gadā uz četrām sezonām PSRS meistarsacīkstēs parādījās vēl trešā Latvijas komanda – Jelgavas “RAF” –, kas arī sacentās PSRS čempionāta 2. līgā. Pārējās Latvijas komandas spēlēja republikas čempionātā.

Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijas komandas PSRS un visu līgu čempionātos vairs nepiedalījās. 1990. gadā tika atjaunota Latvijas Futbola federācija (LFF). 1991. gadā Rīgas “Pārdaugava” un Jelgavas “RAF” vēl pēdējo reizi piedalījās PSRS čempionātā, bet kopš 1992. gada visi labākie valsts futbola klubi startē Latvijas virslīgas čempionātā, kur dalībnieku skaits ik pa laikam ir mainījies, bet kopš 2022. gada sacenšas desmit vienības.

1992. gadā tika atjaunota Latvijas valstsvienība, kas jau pirmajā darbības gadā Pasaules kausa kvalifikācijas mačos Rīgā sensacionāli nospēlēja 0:0 pret Eiropas čempioniem dāņiem, kā arī supergrandu Spānijas izlasi. Par pirmo atjaunotās Latvijas izlases galveno treneri kļuva Jānis Gilis, kurš valsts galveno komandu vadīja līdz 1997. gada beigām.

Pēc J. Giļa īslaicīgi izlasi trenēja gruzīns Revazs Dzodzuašvili (რევაზ ძოძუაშვილი) un anglis Gērijs Džonsons (Gary Johnson). 2001. gadā Latvijas izlasi sāka trenēt vietējais speciālists Aleksandrs Starkovs. Augstākie panākumi tika sasniegti 2004. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, kad Latvija ar astoņās spēlēs iegūtiem 16 punktiem tikai par punktu atpalika no grupas uzvarētājas Zviedrijas komandas. Starp desmit vienībām, kas grupās bija otrās, Latvijas ar 1:0 un 2:2 pārspēja Turcijas sportistus. Tas deva iespēju piedalīties Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē. Uzbrucējs Māris Verpakovskis kvalifikācijas ciklā guva sešus vārtus, bet vēl vienus – Portugālē pret Čehijas izlasi (1:2). Finālturnīrā Latvijas izlase vēl spēlēja pret Vāciju (0:0) un Nīderlandi (0:3).

Latvijas izlase nav spēlējusi Pasaules kausa finālturnīrā, bet vistuvāk tam bija 2010. gada Pasaules kausa atlasē, kad A. Starkova trenētā komanda kvalifikācijas grupā ieņēma trešo vietu, paliekot aiz Šveices un Grieķijas izlasēm, kuras iekļuva finālturnīrā.

Līdz Latvijas okupācijai spilgtākais latviešu futbolists bija Ēriks Pētersons, kurš aizvadīja visvairāk spēļu valstsvienībā un bija izlases rezultatīvākais spēlētājs (63 spēlēs 21 vārti). Ilggadējs Latvijas izlases kapteinis bija Alberts Šeibelis, kurš ar 14 gūtajiem vārtiem bija otrs labākais valstsvienības spēlētājs. 1939. gadā viņš sarakstīja pirmo oriģināldarbu par futbolu latviešu valodā – “Futbols: Teorija, taktika, tehnika”.

1951. gadā Rīgas meistarkomandas “Daugava” uzbrucējs Alfons Jēgers kļuva par vienīgo no Latvijas futbola komandu pārstāvjiem, kurš saņēma PSRS nopelniem bagātā sporta meistara nosaukumu.

Visaugstākajā līmenī no Latvijas futbolistiem PSRS laikā spēlēja aizsargs Leonīds Ostrovskis, kurš 1956. gadā pameta Rīgas “Daugavu”, turpinot karjeru Maskavas Torpedo (1956–1962) un Kijivas “Dinamo” (1963–1968). PSRS izlases sastāvā L. Ostrovskis vienīgais no Latvijas futbola audzēkņiem ir spēlējis Pasaules kausa finālturnīrā (1962. un 1966. gadā).

Kad 1960. gadā “Daugava” atgriezās PSRS čempionāta augstākajā līgā, par Latvijas futbola jauno zvaigzni kļuva Georgijs Smirnovs, kurš šajā sezonā Maskavā divreiz pārspēja Maskavas “Dinamo” un PSRS izlases vārtsargu Ļevu Jašinu (Лев Иванович Яшин). Spēle beidzās neizšķirti 2:2. Kopumā “Daugavas” sastāvā G. Smirnovs aizvadīja 14 sezonas, PSRS čempionāta spēlēs gūstot 115 vārtus, kas ir otrs visu laiku labākais komandas rādītājs. Šajā laikā kopā ar G. Smirnovu otrs “Daugavas” uzbrukuma līderis bija Gunārs Ulmanis, kurš komandā aizvadīja 13 sezonas, gūstot 80 vārtus.

Par visu laiku rezultatīvāko “Daugavas” meistarkomandas spēlētāju PSRS čempionātā kļuva A. Starkovs (189 vārti), kurš arī komandā aizvadīja visvairāk sezonu – 15 (1975–1989). 2004. gadā par godu Eiropas Futbola asociāciju savienības (Union of European Football Associations, UEFA) 50 gadu jubilejai veiktajā aptaujā LFF nosauca A. Starkovu par Latvijas 50 gadu (1954–2003) izcilāko futbolistu jeb “Zelta spēlētāju” (Golden Player).

Pēc neatkarības atjaunošanas ilggadējais Latvijas izlases kapteinis Vitālijs Astafjevs starptautisko spēļu skaita ziņā vairākus gadus bija Eiropas rekordists, Latvijas nacionālajā izlasē aizvadījis 167 spēles. V. Astafjevs valstsvienībā spēlēja 19 gadus (1992–2010).

100 spēļu robežu Latvijas izlasē sasnieguši arī Andrejs Rubins (117), Juris Laizāns (113), Imants Bleidelis (106), Mihails Zemļinskis (105), M. Verpakovskis (104), Igors Stepanovs (100), Andris Vaņins (100).

M. Verpakovskis ar 29 gūtajiem vārtiem ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs. Pēc izcilā snieguma “Euro 2004” kvalifikācijas turnīrā 2003. gadā M. Verpakovskis saņēma titulu “Gada Eiropas cilvēks Latvijā”.

Vairākiem Latvijas futbolistiem izdevusies veiksmīga karjera augstākā līmeņa Eiropas klubos. Pussargs J. Laizāns ir vienīgais Latvijas futbolists, kurš ieguvis Eiropas kausu, kad 2005. gadā viņa pārstāvētais klubs Maskavas “CSKA” izcīnīja UEFA kausu. Aizsargs I. Stepanovs Londonas kluba Arsenal sastāvā 2002. gadā kļuva par Anglijas čempionu. Pasaules populārākajā nacionālā čempionātā – Anglijas premjerlīgā – vairākas sezonas spilgti aizvadīja uzbrucējs Marians Pahars, kluba Southampton sastāvā gūstot 42 vārtus.

LFF regulāri rīko futbola speciālistu aptauju par gada labākajiem spēlētājiem. Visbiežāk – piecas reizes – šo godu ir izpelnījies vārtsargs A. Vaņins (2008, 2013, 2015–2017), bet trīs gadus balvu saņēmuši V. Astafjevs (1995–1996, 2007) un M. Pahars (1999–2001).

Nopelniem bagātākais Latvijas futbola treneris ir A. Starkovs, kura vadībā valstsvienība guva savu lielāko sasniegumu, izcīnot tiesības spēlēt 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. A. Starkovs bija Latvijas izlases galvenais treneris kopumā trīs darba periodus (2001–2004, 2007–2013 un 2016–2017). A. Starkovs Latvijas izlasi vadīja 116 oficiālajās spēlēs. Paralēli darbam ar izlasi A. Starkovs arī 12 reizes aizveda līdz Latvijas čempionu titulam klubu “Skonto” (1993–2003 un 2010).

J. Gilis ar 61 spēli ir otrs pēc aizvadīto valstsacīkšu skaita Latvijas izlases galvenā trenera amatā. Leģendāra personība Latvijas futbolā bija Vadims Ulbergs, kurš starpkaru posmā spēlēja Rīgas Futbola klubā, pēc tam PSRS laikā vairākus periodus trenēja Latvijas galveno meistarkomandu – Rīgas “Daugavu” –, bet pēc neatkarības atjaunošanas kļuva par Latvijas izlases galvenā trenera J. Giļa asistentu.

Pēc neatkarības atjaunošanas kopš 1992. gada Rīgas klubs “Skonto FC” kļuva par Latvijas čempionvienību pirmajās 13 virslīgas sezonās pēc kārtas, bet vēl vienu čempionu titulu ieguva 2010. gadā. “Skonto” arī astoņas reizes izcīnīja Latvijas kausu (pēdējo reizi 2012. gadā), kas arvien ir rekords. 24 gadu laikā “Skonto” regulāri spēlēja Eiropas kausu turnīros, atvedot uz Rīgu arī vairākus ievērojamus Eiropas futbola klubus – Barcelona (1997), Milānas Internazionale (1998) un Londonas Chelsea (1999). Pirms 2016. gada sezonas “Skonto” nesaņēma licenci spēlēšanai virslīgā, un gada beigās Latvijas titulētākais klubs beidza pastāvēt.

2005. gadā “Skonto” dominanci Latvijas čempionātā pārtrauca SK “Liepājas metalurgs”, kas otro reizi par Latvijas čempioniem kļuva 2009. gadā. Atjaunotās neatkarības laika otrs titulētākais klubs ir cita Kurzemes vienība – FK “Ventspils” –, kas sešas reizes izcīnījis valsts čempionu titulu (pirmo reizi 2006. gadā, bet pēdējo – 2014. gadā) un vēl septiņas reizes izcīnīja Latvijas kausu. 2009. gadā FK “Ventspils” kļuva par pirmo Baltijas komandu, kas iekļuva Eiropas kausu pamatturnīrā, spēlējot Eiropas līgā.

2024. gadā jau Eiropas līgas pamatturnīrā iekļuva Rīgas klubs “RFS”, kas šajā gadā trešo reizi četros gados kļuva par Latvijas čempionvienību. 2024. gada oktobrī “RFS” spēle Frankfurtē pret vietējo klubu Eintracht (0:1) kļuva par neatkarības laika Latvijas sporta komandu apmeklētāko spēli. Tā noritēja 56 600 skatītāju klātbūtnē. Kopš 2018. gada Latvijas virslīgā dominē divi Latvijas galvaspilsētas klubi – “RFS” un “Riga FC”, kas arī ir trīskārtēja valsts čempionvienība (2018–2020).

Nozīmīgākās valsts nacionālā līmeņa sacensības ir ikgadējais valsts čempionāts, kas kopš 2020. gada norit četrās līgās, un Latvijas kausa izcīņa. Regulāri notiek dažāda līmeņa jaunatnes un amatieru turnīri. Kopš 2003. gada norisinās valsts čempionāts futbolā sievietēm. Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijā tiek attīstīts telpu futbols (pirmais valsts čempionāts notika 1997./1998. gada sezonā, pirmā oficiālā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēle bija 1999. gadā).

Svarīgākās sacensību vietas futbolā ir Rīgā (“Skonto” stadions, “Daugavas” stadions, LNK Sporta parks), Liepājā (“Daugavas” stadions), Ventspilī (olimpiskā centra “Ventspils” stadions), Valmierā (Jāņa Daliņa stadions), Jelgavā (Zemgales Olimpiskais centrs).

Nozīmīgākās organizācijas futbolā Latvijā ir LFF, kurā ir 100 biedru (2022). Starpkaru periodā lieli nopelni futbola attīstībā bija Latvijas Futbola savienības vadītājam Jurim Rēdliham (Raiskumam). Visilgāk (no 1996. līdz 2018. gadam) LFF prezidents bija Guntis Indriksons, bet ģenerālsekretārs no 1993. līdz 2018. gadam bija Jānis Mežeckis. Viņi veicināja Latvijas futbola sekmīgu atgriešanos starptautiskajā futbolā, nodrošinot vairāk nekā desmit dažādu izlašu izveidošanu un dalību dažādos turnīros. J. Mežeckis 28 gadus bija UEFA oficiālais spēļu delegāts, pildot šos pienākumus arī 2012. un 2016. gada Eiropas čempionātu finālspēlēs.