Futbols Latvijā sākās 1906. gadā, kad sporta svētkos dažādos Rīgas rajonos angļu jūrnieki un ierēdņi pirmo reizi demonstrēja futbola treniņa spēli. Vairāk nekā 110 futbola gadi dalāmi visai nevienādos laika un šīs spēles attīstības posmos. Pirmais: no iesākuma līdz neatkarības zaudēšanai 1940. gadā; otrais: valstsvienības statusa un starptautisko spēļu pieredzes zaudēšana (1945‒1991); trešais: neatkarības un valstsvienības atjaunošana (1992‒) un atgriešanās starptautiskajā apritē. Katrā posmā bija savi īpaši popularitātes un cerīga uzplaukuma periodi, kas saistīti ar atsevišķiem labiem rezultātiem.
1907. gadā britiem piederošajā Salamandras fabrikā strādājošie nodibināja Rīgā pirmo futbola komandu – British Fooball Club –, vēlāk tika izveidotas citas komandas un notika Rīgas čempionāts. Pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanas 1920. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola savienība. Gadu vēlāk par tās pirmo vadītāju kļuva anglis Harolds Hols (Harold Trevenen Hall). Par Latvijas valstsvienības bāzes klubu kļuva “Rīgas Futbola klubs”, kas par Latvijas meistaru jeb čempionu kļuva astoņas reizes.
Latviju Starptautiskās Futbola federācijas (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) sastāvā uzņēma 1922. gadā. 1928. gadā par pirmo oficiālo starptautisko valstsvienību turnīru Eiropā kļuva Baltijas kauss: Latvija aizvadīja 21 spēli, guva 12 uzvaras, astoņus neizšķirtus rezultātus un vienreiz zaudēja.
Īpašs bija 1937. gads, kad, pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā divās spēlēs pieveicot Lietuvu, Latvija atradās tikai vienas spēles attālumā no iekļūšanas starp 1938. gada pasaules čempionāta 16 finālistēm. Vīnē bija jāpieveic Austrijas komanda. Latvijas izlase bija vadībā ar 1:0, taču zaudēja ar 1:2. Latvijas izlase 1922.‒1940. gadā 99 starptautiskās spēlēs (no tām ar Igauniju 32, ar Lietuvu 27) guva 37 uzvaras, 25 neizšķirtus rezultātus, 37 zaudējumus.
Padomju okupācijas laikā likvidēto Latvijas klubu vietā komandām piešķīra biedrību nosaukumus. 1945. gadā par pirmo Latvijas pēckara čempionu kļuva Rīgas “Dinamo”, vēlāk par specīgāko komandu kļuva Rīgas “Daugava”. Šajā periodā Latvijā futbols pastāvēja visos līmeņos, izņemot starptautisko. 1985. gadā “Daugava” uzvarēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) 1. līgā (pēc spēka otrajā) un saņēma mazās zelta medaļas.
Rīgas "Daugava" PSRS čempionātā ASK stadionā, 08.1985.
Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijas komandas PSRS un visu līgu čempionātos vairs nepiedalījās. 1990. gadā tika atjaunota Latvijas Futbola federācija (LFF). Latvijas čempionāta augstākā līmeņa sacensības norisinājās virslīgā divās grupās pa 10 komandām katrā. 1991. gadā uzvarēja “Skonto-Forums”, bet pēc tam klubs ar nosaukumu “Skonto” uzvarēja vēl 14 reizes. Pavērās ceļš uz Eiropas kausiem un spēlēm pret Eiropas augsta līmeņa vienībām. 1992. gadā Latvijas čempionāta virslīgas komandu skaits tika samazināts līdz 12. Pēc neatkarības atjaunošanas nozīmīgākās klubu komandas bija “Skonto”, futbola klubs “Ventspils” un sporta klubs “Liepājas metalurgs”. 2000. gadā ekspluatācijā tika nodots “Skonto” stadions un halle. 1992. gadā Latvijas izlase Rīgā sensacionāli nospēlēja 0:0 pret Eiropas čempioniem dāņiem, kā arī supergrandu Spānijas izlasi.
Pēc Jāņa Giļa īslaicīgi izlasi trenēja gruzīns Revazs Dzodzuašvili (რევაზ ძოძუაშვილი) un anglis Gērijs Džonsons (Gary Johnson). Pēc tam valsts izlasi vadīja vietējie speciālisti Aleksandrs Starkovs un Jurijs Andrejevs. Augstākie panākumi tika sasniegti Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, kad Latvija ar astoņās spēlēs iegūtiem 16 punktiem tikai par punktu atpalika no grupas uzvarētājas Zviedrijas komandas. Starp desmit vienībām, kas grupās bija otrās, Latvijas ar 1:0 un 2:2 pārspēja Turcijas sportistus. Tas deva iespēju piedalīties Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē. Uzbrucējs Māris Verpakovskis kvalifikācijas ciklā guva sešus vārtus, bet vēl vienus ‒ Portugālē pret Čehijas izlasi (1:2). Finālturnīrā Latvijas izlase vēl spēlēja pret Vāciju (0:0) un Nīderlandi (0:3).