1921. gadā nodibināta Latvijas Futbola savienība, bet Latvijas futbola valstsvienība pirmo oficiālo spēli aizvadīja 1922. gada septembrī, Rīgā spēlējot neizšķirti 1:1 ar Igauniju. Vēsturiskos pirmos vārtus Latvijas labā guva Edvīns Bārda. Nākamajā gadā abas komandas tikās vēlreiz – Tallinā, atkal nospēlējot ar tādu pašu rezultātu. Ar tik nelielu starptautisko pieredzi Latvijas izlase 1924. gadā debitēja olimpiskajās spēlēs Parīzē, savā vienīgajā spēlē ciešot sagrāvi 0:7 pret Franciju. Latvijas izlase piedalījās arī 1938. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, 1937. gadā vispirms pārliecinoši divreiz uzvarot Lietuvu (4:2 un 5:1), bet izšķirošajā spēlē par iekļūšanu finālturnīrā Vīnē ar 1:2 piekāpjoties Austrijai, kas 20. gs. 30. gados bija viena no vadošajām Eiropas izlasēm. Austrieši gan neizmantoja iespēju spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā, jo notika “anšluss” un valsts tika pievienota Vācijai. Pēc mūsdienu prakses atbrīvojusies vieta pienāktos Latvijai, taču čempionāta rīkotāji nolēma atstāt vienu finālturnīra dalībnieka vietu tukšu.

20. gs. 30. gados ļoti populāras un prestižas sacensības bija Baltijas kausa izcīņa, kas pirmo reizi risinājās 1928. gadā, pēc tam ar pāris izņēmumiem tās notika katru gadu līdz pat Baltijas valstu okupācijai. Šajās sacīkstēs vislabāk veicās Latvijas izlasei, kas izcīnīja kausu četros no deviņiem pabeigtajiem turnīriem (vienreiz domstarpību dēļ turnīra uzvarētāji netika noteikti). 20. gs. 30. gadu beigās Latvijas futbola izlases spēles izraisīja lielu publikas interesi – 1938. gadā četras Rīgā notikušās valstu sacīkstes kopā apmeklēja vairāk nekā 50 000 skatītāju. Līdz Latvijas okupācijai un neatkarības zaudēšanai 1940. gadā Latvijas futbola izlase paspēja aizvadīt 99 oficiālās valstu sacīkstes, visbiežāk spēlējot ar abām kaimiņvalstīm – Igauniju (32 spēles) un Lietuvu (27).

Latvijas futbola valstsvienība tika atjaunota 1992. gadā. Pirmo oficiālo spēli tā aizvadīja 04.1992 Bukarestē, pārbaudes spēlē tiekoties ar Rumānijas izlasi (0:2). Neatkarības atgūšanas brīdī Latvijas futbols bija dziļā krīzē, jo pēdējā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) čempionātā 1991. gadā Latvijas spēcīgākā komanda Rīgas “Pārdaugava” nokļuva otrajā līgā jeb pēc spēka trešajā PSRS meistarsacīkšu līmenī, bet PSRS čempionāta augstākajā līgā Latvija pēdējo reizi bija pārstāvēta 1962. gadā. Tomēr atjaunotā Latvijas izlase jau pirmajā gadā sarūpēja pāris pasaules mēroga sensācijas, Pasaules kausa atlases posmā Rīgā cīnoties neizšķirti 0:0 ar tā laika Eiropas čempionvienību Dāniju un pasaules futbola lielvalsti Spāniju. 2021. gada martā Latvijas valstsvienība aizvadīja jau 300. spēli pēc neatkarības atjaunošanas.

Latvijas futbola valstsvienību komplektē Latvijas Futbola federācija (LFF), bet spēlētājus izvēlas galvenais treneris. Tiesības spēlēt izlasē ir Latvijas pilsoņiem. Atsevišķos gadījumos par īpašiem nopelniem Latvijas pilsonība piešķirta no ārzemēm atbraukušiem futbolistiem, kuri sevi apliecinājuši Latvijas čempionātā – Mihailam Miholapam (Михолап Викентьевич Михаил, 1998. gadā) no Krievijas un Andrejam Perepļotkinam (Андрій Ігорович Перепльоткін, 2007. gadā) no Ukrainas, kā arī argentīnietim Kristianam Damianam Torresam (Cristián Damian Torres, 2016. gadā).

Latvijas futbola izlase regulāri piedalās Pasaules kausa un Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīros. Nozīmīgāko valstsvienību sacensību – Pasaules kausa – kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase debitēja 1937. gadā, bet nākamā iespēja atgriezties starptautiskajā apritē bija vien 1992. gadā. Latvijas izlase nekad nav kvalificējusies Pasaules kausa finālturnīram, bet vistuvāk tam Latvija bija 2010. gada Pasaules kausa atlasē, kad valstsvienība kvalifikācijas grupā ieņēma trešo vietu, paliekot aiz Šveices un Grieķijas izlasēm, kuras tika uz finālturnīru. Tajā atlases ciklā pēc negaidītas uzvaras Izraēlā (1:0, vārtus guva Kaspars Gorkšs) un neizšķirta rezultāta Rīgā pret Šveici (2:2, Aleksandrs Cauņa un Vitālijs Astafjevs) Latvijas izlase nonāca vienas uzvaras attālumā no otrās vietas, kas dotu iespēju piedalīties pārspēlēs par vietu Pasaules kausa finālturnīrā Dienvidāfrikā, taču izšķirošajā spēlē Atēnās zaudēja tiešajai konkurentei Grieķijai (2:5).

Eiropas čempionāta kvalifikācijas sacensībās Latvijas izlase debitēja 1994. gadā un jau pirmajā ciklā svinēja pāris pārsteidzošas uzvaras, Belfāstā ar 2:1 uzvarot Ziemeļīrijas komandu un Rīgā dramatiskā spēlē ar 3:2 gūstot uzvaru pār Austrijas izlasi, kad divus vārtus guva Vīts Rimkus, bet spēles izskaņā uzvaru ar skaistu sitienu nodrošināja Armands Zeiberliņš. Vairākas skaļas uzvaras Latvijas futbolisti izcīnīja arī Euro 2000 kvalifikācijas ciklā, Oslo negaidīti pieveicot Norvēģijas izlasi (3:1, vārtus guva Marians Pahars, Andrejs Štolcers, Mihails Zemļinskis), bet Atēnās pēdējā minūtē gūstot uzvaru pār Grieķiju (2:1, Māris Verpakovskis, M. Zemļinskis).

Latvijas futbola panākumu kulminācija pienāca nākamajā Eiropas čempionātā, kad Aleksandra Starkova trenētā komanda sensacionāli tika uz Euro 2004 finālturnīru Portugālē. Kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase savā grupā finišēja otrajā vietā aiz Zviedrijas izlases, apsteidzot Poliju, Ungāriju un Sanmarīno, kas deva tiesības piedalīties pārspēlēs par vietu finālturnīrā, kur Latvijas valstsvienības pretinieki bija iepriekšējā Pasaules kausa bronzas medaļu ieguvēja Turcijas komanda. Jau grupā Latvijas futbolisti svinēja vairākas leģendāras uzvaras – 1:0 Varšavā pār Polijas izlasi (vārtus guva Juris Laizāns), 3:1 Rīgā pār Ungārijas izlasi (divreiz ar gūtajiem vārtiem izcēlās M. Verpakovskis, bet vēl vienus vārtus guva Imants Bleidelis) un 1:0 Stokholmā pār Zviedrijas izlasi (M. Verpakovskis). Izšķirošajās izslēgšanas spēlēs par vietu finālturnīrā pret Turcijas futbolistiem 2003. gada novembrī Latvijas izlase svinēja uzvaru 1:0 Rīgā (vienīgos vārtus guva M. Verpakovskis), bet atbildes spēlē Stambulā otrā puslaika vidū divu spēļu summā priekšā jau izvirzījās turki, taču J. Laizāns un M. Verpakovskis ar vārtu guvumiem nodrošināja neizšķirtu 2:2, kas Latvijai bija uzvaras vērtē. Šo var saukt par visu laiku nozīmīgāko Latvijas futbola spēli. 2003. gada beigās Latvijas izlases uzvara pār Turciju arī tika atzīta par gada nozīmīgāko sporta notikumu televīzijas kanāla Eurosport skatītāju balsojumā.

2004. gada jūnijā Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē Latvijas izlase vispirms ar 1:2 piekāpās Čehijas komandai (vienīgos Latvijas izlases vārtus finālturnīros guva M. Verpakovskis), tad nospēlēja neizšķirti 0:0 ar tobrīd trīskārtējo pasaules un Eiropas čempionvienību Vāciju, bet pēdējā spēlē ar 0:3 atzina Nīderlandes sportistu pārākumu. Starptautiskās rezonanses ziņā futbola valstsvienības dalība Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvijai bija vienreizējs notikums – piemēram, interneta meklētājprogrammā Google Search joprojām Latvijas vārds visvairāk ir meklēts 2004. gada jūnijā.

2018. gadā Latvijas izlase pirmo reizi spēlēja Eiropas Futbola asociāciju savienības (Union of European Football Associations, UEFA) jaunizveidotajā UEFA Nāciju līgā, iekļaujoties pēc spēka vājākajā no četrām divīzijām. Arvien notiek tradicionālā Baltijas kausa izcīņa, kas ir vecākais joprojām notiekošais futbola turnīrs Eiropā. Tomēr salīdzinājumā ar pirmskara laikiem turnīrs ir zaudējis agrāko popularitāti, komandas bieži vien nespēlē labākajos sastāvos. Latvijai ir pārliecinoši panākumiem bagātākā Baltijas kausa komanda, kas izcīnījusi trofeju 13 reizes.

Vairākkārt Latvijā viesojušās spēcīgākās Eiropas izlases – 2007. gadā Eiropas čempionāta atlases spēlē Rīgā spēlēja Spānijas izlase (0:2), kas pēc tam kļuva gan par Eiropas, gan pasaules čempionvienību. Savukārt 2017. gadā Pasaules kausa kvalifikācijā Rīgā Latvijas izlase uzņēma tā brīža Eiropas čempionvienību no Portugāles ar pieckārtējo “Zelta bumbas” ieguvēju Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo dos Santos Aveiro) priekšgalā, kurš guva divus vārtus, kaldinot portugāļu uzvaru ar 3:0. Vairākkārt Rīgā ciemojušies viesu komandas līdzjutēji – dažādos gados Latvijas galvaspilsētā uz spēlēm ieradušies pāris tūkstoši dāņu, īru, skotu, poļu, bet visiespaidīgākā bija vismaz 5000 lielā Bosnijas un Hercegovinas izlases līdzjutēju “armija” 2013. gadā. Savukārt skatītāju visvairāk apmeklētā spēle Latvijas izlasei bija 2019. gada martā Varšavā, kur Eiropas čempionāta atlases spēli ar Poliju klātienē vēroja 51 000 skatītāju (0:2). Starptautiskās Futbola federācijas (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) valstsvienību rangā savā augstākajā vietā Latvijas izlase tika 11.2009., ieņemot 45. pozīciju.

Astoņi Latvijas futbolisti ir sasnieguši prestižo 100 valstsvienības spēļu robežu – V. Astafjevs (167 spēles), Andrejs Rubins (117), J. Laizāns (113), I. Bleidelis (106), M. Zemļinskis (105), M. Verpakovskis (104), Igors Stepanovs (100) un Andris Vaņins (100). 2009. gadā V. Astafjevs uz septiņiem gadiem kļuva par Eiropas rekordistu pēc aizvadīto valstsvienības spēļu skaita, bet vēlāk Latvijas izlases ilggadējo kapteini šajā ziņā apsteidza trīs leģendāras pasaules futbola zvaigznes – spānis Serhio Ramoss (Sergio Ramos Garcia), itālietis Džanluidži Bufons (Gianluigi Buffon) un portugālis K. Ronaldu. V. Astafjevs Latvijas izlasē debitēja 1992. gada augustā, bet pēdējo reizi valstsvienības sastāvā pussargs izgāja laukumā 11.2010. – viņa rēķinā ir 16 gūtie vārti, kas ir trešais labākais Latvijas izlases rādītājs.

Visu laiku rezultatīvākais Latvijas valstsvienības spēlētājs ir uzbrucējs M. Verpakovskis, kurš guvis 29 vārtus. M. Verpakovskim bija īpaša loma Latvijas izlases ceļazīmes iegūšanā uz 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru, jo atlases ciklā 2003. gadā viņš guva sešus vārtus. Otrs rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs vēsturē ir uzbrucējs Ēriks Pētersons, kurš spēlēja vēl pirms Latvijas okupācijas, 63 spēlēs gūstot 21 vārtus. Līdz 1940. gadam Ē. Pētersons bija visvairāk spēles aizvadījušais Latvijas izlases futbolists. Tolaik ļoti populārs spēlētājs bija arī pussargs Alberts Šeibelis, kurš 1939. gadā sarakstīja pirmo grāmatu par futbolu latviešu valodā “Futbols. Teorija, taktika, technika”.

Vairāki Latvijas izlases futbolisti arī guvuši nozīmīgus panākumus to pārstāvētajos klubos. Pussargs J. Laizāns ir vienīgais Latvijas futbolists, kurš ieguvis Eiropas kausu, kad 2005. gadā viņa pārstāvētais klubs Maskavas CSKA izcīnīja UEFA kausu. Aizsargs I. Stepanovs Londonas kluba Arsenal rindās kļuva par 2002. gada Anglijas čempionu. Pasaulē vispopulārākajā nacionālajā čempionātā Anglijas premjerlīgā (Premier League) visveiksmīgāk gan spēlējis uzbrucējs M. Pahars, kluba Southampton sastāvā premjerlīgā gūstot 42 vārtus. Gadsimtu mijā M. Pahars bija Latvijas izlases uzbrukuma līderis, 75 spēlēs gūstot 15 vārtus, kas ir ceturtais labākais rādītājs vēsturē (tikpat vārtu izlasē ir arī J. Laizāna rēķinā). Pēc spēlētāja karjeras beigām M. Pahars kļuva par valstsvienības galveno treneri (2013–2017). Anglijas premjerlīgā spēlējis arī I. Bleidelis, A. Štolcers, K. Gorkšs, bet vēl vairāki Latvijas izlases futbolisti izmēģinājuši spēkus citās pasaules spēcīgākajās līgās – Spānijā (M. Verpakovskis), Vācijā (Artjoms Rudņevs), Francijā (Jānis Ikaunieks).

Latvijas izlases Euro 2004 panākumos nozīmīga loma bija galvenajam trenerim A. Starkovam, kurš visilgāk vadījis Latvijas valstsvienību, trijos piegājienos sakrājot 116 spēles (2001–2004, 2007–2013, 2017–2018). Pēc neatkarības atgūšanas pirmais Latvijas valstsvienības galvenais treneris bija Jānis Gilis, kurš komandu vadīja sešus gadus (61 spēle, 1992–1997).

Latvijas izlasi ir vadījuši arī desmit ārzemju treneri – seši no tiem vēl līdz Latvijas okupācijai, kad treneri mainījās teju katru gadu, bet lielāko iespaidu atstāja austrietis Rūdolfs Štancels (Rudolf Stanzel), kurš komandu vadīja četras sezonas gandrīz līdz pat Otrā pasaules kara sākumam (1936–1939). Pēc neatkarības atjaunošanas no četriem pieaicinātajiem ārzemju treneriem gaidītās cerības attaisnoja vienīgi gruzīns Revazs Dzodzuašvili (რევაზ მიხეილის ძე ძოძუაშვილი), kurš izlasi vadīja tikai pusotru gadu (1998–1999), bet Latvijas izlase pirmo reizi reāli iesaistījās cīņā par iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijas izlases darbība ļoti ilgi bija cieši saistīta ar diviem LFF vadītājiem – LFF prezidentu Gunti Indriksonu, kurš amatā bija 22 gadus (1996–2018), bet vēl ilgāk, 25 gadus, nostrādāja LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis (1993–2018).

Kopš 1993. gada Latvijas jaunatnes izlases regulāri piedalās Eiropas U-21, U-19 un U-17 čempionāta kvalifikācijas turnīros. Latvijas U-19 izlase četras reizes ir pārvarējusi Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra pirmo barjeru (2002, 2008, 2017, 2019), iekļūstot Elites kārtā. Pēdējā reizē Covid-19 pandēmijas dēļ latviešu jaunie futbolisti nevarēja izmantot iespēju spēlēt Elites kārtā, jo sacensības atcēla. Savukārt Latvijas U-17 izlase divreiz tikusi cauri pirmajai atlasei (2004, 2013). Latvijas U-21 izlase arī tiek saukta par olimpisko komandu, tā regulāri piedalās olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīros.

Latvijas izlases negaidītajai iekļūšanai Euro 2004 finālturnīrā ir veltīta režisora Roberta Vīksnes dokumentālā filma “Futbolā sīkumu nav” (2014). 2020. gadā Valmieras vasaras teātra festivāla laikā tika demonstrēta režisora Valtera Sīļa iestudētā izrāde “Uzvara ir mirklis”, kas veltīta Euro 2004 atlases izšķirošajai spēlei Turcijā, kur Latvijas izlase izcīnīja ceļazīmi uz finālturnīru. 2020. gadā arī izdota Kristiāna Girviča grāmata “Mūsu lielās spēles” par jauno laiku Latvijas futbola izlases vēsturi.