Futbols Latvijā sākās 1906. gadā, kad sporta svētkos dažādos Rīgas rajonos angļu jūrnieki un ierēdņi pirmo reizi demonstrēja futbola treniņa spēli. Vairāk nekā 110 futbola gadi dalāmi visai nevienādos laika un šīs spēles attīstības posmos. Pirmais: no iesākuma līdz neatkarības zaudēšanai 1940. gadā; otrais: valstsvienības statusa un starptautisko spēļu pieredzes zaudēšana (1945‒1991); trešais: neatkarības un valstsvienības atjaunošana (1992‒) un atgriešanās starptautiskajā apritē. Katrā posmā bija savi īpaši popularitātes un cerīga uzplaukuma periodi, kas saistīti ar atsevišķiem labiem rezultātiem.

1907. gadā britiem piederošajā Salamandras fabrikā strādājošie nodibināja Rīgā pirmo futbola komandu – British Fooball Club –, vēlāk tika izveidotas citas komandas un notika Rīgas čempionāts. Pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanas 1920. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola savienība. Gadu vēlāk par tās pirmo vadītāju kļuva anglis Harolds Hols (Harold Trevenen Hall). Par Latvijas valstsvienības bāzes klubu kļuva “Rīgas Futbola klubs”, kas par Latvijas meistaru jeb čempionu kļuva astoņas reizes.

Latviju Starptautiskās Futbola federācijas (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) sastāvā uzņēma 1922. gadā. 1928. gadā par pirmo oficiālo starptautisko valstsvienību turnīru Eiropā kļuva Baltijas kauss: Latvija aizvadīja 21 spēli, guva 12 uzvaras, astoņus neizšķirtus rezultātus un vienreiz zaudēja.

Īpašs bija 1937. gads, kad, pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā divās spēlēs pieveicot Lietuvu, Latvija atradās tikai vienas spēles attālumā no iekļūšanas starp 1938. gada pasaules čempionāta 16 finālistēm. Vīnē bija jāpieveic Austrijas komanda. Latvijas izlase bija vadībā ar 1:0, taču zaudēja ar 1:2. Latvijas izlase 1922.‒1940. gadā 99 starptautiskās spēlēs (no tām ar Igauniju 32, ar Lietuvu 27) guva 37 uzvaras, 25 neizšķirtus rezultātus, 37 zaudējumus.

Padomju okupācijas laikā likvidēto Latvijas klubu vietā komandām piešķīra biedrību nosaukumus. 1945. gadā par pirmo Latvijas pēckara čempionu kļuva Rīgas “Dinamo”, vēlāk par specīgāko komandu kļuva Rīgas “Daugava”. Šajā periodā Latvijā futbols pastāvēja visos līmeņos, izņemot starptautisko. 1985. gadā “Daugava” uzvarēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) 1. līgā (pēc spēka otrajā) un saņēma mazās zelta medaļas.

Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijas komandas PSRS un visu līgu čempionātos vairs nepiedalījās. 1990. gadā tika atjaunota Latvijas Futbola federācija (LFF). Latvijas čempionāta augstākā līmeņa sacensības norisinājās virslīgā divās grupās pa 10 komandām katrā. 1991. gadā uzvarēja “Skonto-Forums”, bet pēc tam klubs ar nosaukumu “Skonto” uzvarēja vēl 14 reizes. Pavērās ceļš uz Eiropas kausiem un spēlēm pret Eiropas augsta līmeņa vienībām. 1992. gadā Latvijas čempionāta virslīgas komandu skaits tika samazināts līdz 12. Pēc neatkarības atjaunošanas nozīmīgākās klubu komandas bija “Skonto”, futbola klubs “Ventspils” un sporta klubs “Liepājas metalurgs”. 2000. gadā ekspluatācijā tika nodots “Skonto” stadions un halle. 1992. gadā Latvijas izlase Rīgā sensacionāli nospēlēja 0:0 pret Eiropas čempioniem dāņiem, kā arī supergrandu Spānijas izlasi.

Pēc Jāņa Giļa īslaicīgi izlasi trenēja gruzīns Revazs Dzodzuašvili (რევაზ ძოძუაშვილი) un anglis Gērijs Džonsons (Gary Johnson). Pēc tam valsts izlasi vadīja vietējie speciālisti Aleksandrs Starkovs un Jurijs Andrejevs. Augstākie panākumi tika sasniegti Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, kad Latvija ar astoņās spēlēs iegūtiem 16 punktiem tikai par punktu atpalika no grupas uzvarētājas Zviedrijas komandas. Starp desmit vienībām, kas grupās bija otrās, Latvijas ar 1:0 un 2:2 pārspēja Turcijas sportistus. Tas deva iespēju piedalīties Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē. Uzbrucējs Māris Verpakovskis kvalifikācijas ciklā guva sešus vārtus, bet vēl vienus ‒ Portugālē pret Čehijas izlasi (1:2). Finālturnīrā Latvijas izlase vēl spēlēja pret Vāciju (0:0) un Nīderlandi (0:3).

Vairāki Latvijas futbolisti individuāli sansieguši lielus panākumus futbolā. Igors Stepanovs ir Anglijas premjerlīgas (Premier League) čempions 2002. gadā ar Londonas Arsenal, Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa ir Krievijas čempioni ar Maskavas CSKA – attiecīgi 2003., 2005. un 2013., 2014., 2016. gadā; J. Laizāns ir arī UEFA kausa ieguvējs – 2005. gadā. Marians Pahars no 1999. līdz 2006. gadam pārstāvēja Southampton un Anglijas premjerlīgā 129 spēlēs guva 42 vārtus. Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs no 2006. līdz 2015. gadam spēlēja Anglijā, divkārt uzvarējis otrajā spēcīgākajā – Championship līgā, 2012./2013. gada sezonā spēlēja Anglijas premjerlīgā. Vitālijs Astafjevs starptautisko spēļu skaita ziņā vairākus gadus bija Eiropas rekordists, Latvijas nacionālajā izlasē aizvadījis 167 spēles. 100 spēļu robežu Latvijas izlasē sasnieguši arī Andrejs Rubins (117), J. Laizāns (113), Imants Bleidelis (106), Mihails Zemļinskis (105), M. Verpakovskis (104), I. Stepanovs (100), Andris Vaņins (100).

Nozīmīgākās valsts nacionālā līmeņa sacensības ir ikgadējais valsts čempionāts (Virslīgā, 1. līgā un 2. līgā) un Latvijas kausa izcīņa. Regulāri notiek dažāda līmeņa jaunatnes un amatieru turnīri. Kopš 2003. gada norisinās valsts čempionāts futbolā sievietēm. Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijā tiek attīstīts telpu futbols (pirmais valsts čempionāts notika 1997./1998. gada sezonā, pirmā oficiālā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēle bija 1999. gadā).

Svarīgākās sacensību vietas futbolā ir Rīgā (“Skonto” stadions, “Daugavas” stadions), Liepājā (“Daugavas” stadions), Ventspilī (olimpiskā centra “Ventspils” stadions).

Nozīmīgākās organizācijas futbolā Latvijā ir LFF, kurā ir 100 biedru (2022). Starpkaru periodā lieli nopelni futbola attīstībā bija Latvijas Futbola savienības vadītājam Jurim Rēdliham (Raiskumam). Latvijas Futbola federācijas prezidents no 1996. līdz 2018. gadam bija Guntis Indriksons, bet ģenerālsekretārs no 1993. līdz 2018. gadam bija Jānis Mežeckis. Viņi veicināja Latvijas futbola sekmīgu atgriešanos starptautiskajā futbolā, nodrošinot vairāk nekā desmit dažādu izlašu izveidošanu un dalību dažādos turnīros. Nozīmīgi treneri un futbola darbinieki dažādos laikos bijuši Vadims Ulbergs, J. Gilis, Jānis Skredelis un Dainis Gudermanis. Ievērojamākie futbolisti, kā arī treneri un tiesneši tika noteikti plašajā futbola speciālistu un žurnālistu aptaujā 2006. gadā, atzīmējot Latvijas futbola 100 gadus. Latvijas visu laiku simboliskā izlase: Ēriks Pētersons, Alfons Jēgers, Georgijs Smirnovs, Gunārs Ulmanis, A. Starkovs, Jevgeņijs Miļevskis, Aleksandrs Koliņko, I. Stepanovs, V. Astafjevs, M. Verpakovskis, M. Pahars; labākais treneris – A. Starkovs; labākais tiesnesis – Miķelis Rubenis.