Eiropas valstu spēcīgāko futbola klubu turnīrs pirmo reizi notika 1955. gada rudenī, uzvarētāju nosakot nākamajā pavasarī. Tolaik sacensību nosaukums bija Eiropas kauss (European Cup). Pirms tam bija jau vairāki mēģinājumi izveidot Eiropas kontinentālās klubu sacensības – kopš 1927. gada norisinājās Mitropa Cup turnīrs, kurā sacentās vairāku Centrāleiropas valstu labākie klubi, bet, sākot ar 1949. gadu, notika Latin Cup turnīrs, kur sacentās Eiropas dienvidu valstu čempionvienības, tomēr tās bija tikai reģionālas sacensības. Par īstu kontinentālo futbola klubu turnīra sarīkošanas idejas iniciatoriem kļuva populārā franču sporta izdevuma L’Equipe žurnālisti Gabriels Ano (Gabriel Hanot) un Žaks Ferāns (Jacques Ferran).
1955. gadā nesen izveidotā Eiropas Futbola federāciju savienība (Union of European Football Associations) nolēma rudenī sākt jauno turnīru, kur ielūgumus piedalīties saņēma 16 valstu komandas. Eiropas kontinentālās klubu sacensības sāka izspēlēt vēl vairākus gadus pirms Eiropas čempionāta valstsvienībām. Pirmajā Eiropas kausa sezonā nepiedalījās tikai valstu čempionvienības vien, bet tika uzaicināti populārākie klubi (no 16 vienībām tikai septiņas bija valstu čempiones), un no ielūguma atteicās futbola dzimtene Anglija. Pirmais Eiropas kauss izraisīja lielu publikas interesi, daudzās valstīs pulcējot pilnas stadionu tribīnes (piemēram, Madridē pusfināla spēli starp vietējo Real un Itālijas Milan apmeklēja gandrīz 130 tūkstoši skatītāju). Spānijas Real arī kļuva par jaunā turnīra pirmajiem uzvarētājiem, finālspēlē Parīzē ar 4:3 pieveicot Francijas čempionvienību Stade de Reims.
Sākot ar otro Eiropas kausa turnīru, tiesības piedalīties sacensībās ieguva tikai valstu čempionvienības, kā arī iepriekšējā gada Eiropas kausa ieguvēji. Šoreiz piedalījās arī Anglijas pārstāvji. Eiropas kausa pirmie gadi aizritēja Madrides karaliskā kluba zīmē, jo Real uzvarēja pirmos piecus turnīrus (1956.–1960.). Pēdējā no šīm uzvarām pasaules futbola vēsturē ir īpaši ievērojama – Skotijas pilsētā Glāzgovā 127 tūkstošu skatītāju klātbūtnē Real visu laiku rezultatīvākajā Eiropas kausu finālspēlē ar 7:3 apspēlēja Vācijas vienību Eintracht no Frankfurtes. Uzvarētājiem visus vārtus guva divi ievērojami uzbrucēji – četras reizes izcēlās ungārs Ferencs Puškāšs (Ferenz Puskás, dzimis Purczeld), bet trīs vārtus guva argentīnietis Alfredo di Stefano (Alfredo Stéfano Di Stéfano Laulhé).
Par otrajiem Eiropas kausa ieguvējiem kļuva Lisabonas Benfica, kas 1961. gada finālspēlē ar 3:2 pieveica Spānijas čempionus Barcelona. Portugāles klubs Eiropas trofeju izcīnīja divus gadus pēc kārtas, bet tad čempionu kārta pienāca Itālijai – vispirms 1963. gadā triumfēja Milan, bet pēc tam divus gadus pēc kārtas par Eiropas klubu čempioniem kļuva otra Milānas komanda – Inter.
Pirmos 11 gadus Eiropas kausā triumfēja tikai kontinenta dienvidu klubi, līdz 1967. gadā trofeju izcīnīja Glāzgovas Celtic no Skotijas, kas finālā ar 2:1 pārspēja Milānas Inter. Šajā sezonā Eiropas kausā pirmo reizi piedalījās arī PSRS pārstāvji. 1968. gadā Eiropas kausu pirmo reizi izcīnīja Anglijas pārstāvji, kad Manchester United Londonā papildlaikā ar 4:1 pārspēja Benfica.
1970. gadā sākās Nīderlandes futbola ziedu laiki – vispirms Eiropas klubu čempionu titulu izcīnīja Roterdamas Feyenoord, bet tad trīs gadus pēc kārtas triumfēja Amsterdamas Ajax, iepazīstinādami pasauli ar “totālā futbola” spēles stilu. 1974. gadā Nīderlandi Eiropas klubu čempionu tronī nomainīja Vācija, kad trīs sezonas pēc kārtas turnīrā triumfēja Minhenes Bayern.
Kopš 1977. gada Eiropas kausā sākās Anglijas dominance, kad angļu klubi uzvarēja septiņos no astoņiem turnīriem – četras reizes triumfēja Liverpool, divreiz Nottingham Forest, bet vienreiz Birmingemas Aston Villa. Viss mainījās 1985. gadā, kad Eiropas kausa finālspēli starp Liverpool un Itālijas Juventus Beļģijas galvaspilsētā Briselē aizēnoja traģēdija, kad Heysel stadionā pēc angļu huligānu sarīkotām nekārtībām sabruka tribīņu siena un gāja bojā 39 cilvēki. Lai gan traģēdija notika vēl pirms spēles, tā netika atcelta, un Turīnas klubs svinēja uzvaru ar 1:0. Par sodu UEFA uz pieciem gadiem aizliedza Anglijas klubiem piedalīties Eiropas kausā.
1986. gadā Eiropas kausu pirmo reizi izcīnīja Austrumu bloka valsts pārstāvji, kad finālspēlē Bukarestes Steaua cīnījās neizšķirti 0:0 ar Barcelona, un rumāņi ar 2:0 triumfēja 11 m sitienu sērijā.
1991. gadā Eiropas kausā tradicionālais izslēgšanas spēļu formāts pirmo reizi tika aizstāts ar grupu turnīru, nomainot ceturtdaļfināla un pusfināla stadiju. Par pēdējiem Eiropas kausa ēras čempioniem kļuva Barcelona, kas pirmo reizi izcīnīja trofeju, finālā ar 1:0 uzvarot Dženovas Sampdoria. Pēc šīs sezonas, 1992. gadā, notika sacensību reforma, Eiropas kausu pārdēvējot par UEFA Čempionu līgu.
Par Čempionu līgas pirmajiem uzvarētājiem 1993. gadā kļuva franču Olimpique de Marseille, kas finālā ar 1:0 pieveica Milan. Tā bija pirmā un vēl arvien vienīgā Francijas klubu uzvara turnīrā. Pirmos gadus pārveidotajā turnīrā spēlēja tikai valstu čempionvienības, bet 1997. gadā pirmo reizi tiesības piedalīties Čempionu līgā ieguva arī UEFA ranga labāko astoņu valstu vicečempiones. 1999. gadā UEFA Čempionu līgā atļāva piedalīties jau četrām komandām no Eiropas trīs spēcīgākajiem nacionālajiem čempionātiem.
Laika gaitā turnīrs ļoti mainījās, tajā arvien vairāk dominēja dažu vadošo Eiropas valstu komandas. Kopš 2004. gada Portugāles Porto triumfa UEFA Čempionu līgā kausu ir ieguvuši tikai Spānijas, Anglijas, Itālijas un Vācijas klubi. 2000. gadā pirmo reizi Eiropas galvenā klubu turnīra finālā spēlēja divas vienas valsts komandas – Madrides Real ar 3:0 sagrāva Valencia. Savukārt 2014. gadā līdz šim vienīgo reizi finālspēlē tikās divas vienas pilsētas klubi – Madrides Real papildlaikā ar 4:1 pārspēja Atletico. No 2016. līdz 2018. gadam Real izcīnīja vēl trīs Čempionu līgas titulus pēc kārtas.
2023. gadā Čempionu līgā triumfēja Manchester City, finālā ar 1:0 pārspējot Inter, Mančestrai kļūstot tikai par otro pilsētu pēc Milānas, kas var lepoties ar diviem klubiem, kas ieguvuši Eiropas prestižāko klubu trofeju.