AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 28. augustā
Kristiāns Girvičs

Djego Maradona

(pilnā vārdā Diego Armando Maradona Franco; 30.10.1960. Lanusā, Buenosairesas provincē, Argentīnā–25.11.2020. Dikeluhanā, Buenosairesas provincē. Apbedīts Buenosairesā, Bellavistas dārza kapsētā, Cementerio Jardín de Bella Vista)
argentīniešu futbolists; uzbrūkošais pussargs, kurš atzīts par vienu no visu laiku izcilākajiem futbola spēlētājiem

Saistītie šķirkļi

  • futbols
  • Pasaules kauss futbolā

Satura rādītājs

  • 1.
    Izcelšanās
  • 2.
    Sportista karjera
  • 3.
    Pēc spēlētāja karjeras
  • 4.
    Spēlētāja raksturojums
  • 5.
    Novērtējums
  • 6.
    Atspoguļojums literatūrā un mākslā
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Izcelšanās
  • 2.
    Sportista karjera
  • 3.
    Pēc spēlētāja karjeras
  • 4.
    Spēlētāja raksturojums
  • 5.
    Novērtējums
  • 6.
    Atspoguļojums literatūrā un mākslā
Izcelšanās

D. Maradona bija vecākais dēls astoņu bērnu ģimenē, abi brāļi Rauls (Raul Alfredo Maradona) un Ugo (Hugo Hernan Maradona) arī bija profesionāli futbolisti. Viņš izauga nabadzībā Buenosairesas piepilsētā Viljafiorito, kur Maradonu ģimenes mājā nebija ne elektrības, ne centralizētas ūdensapgādes. D. Maradona bija precējies ar Klaudiju Viljafani (Claudia Rosana Villafane), ar kuru kopā izaudzināja divas meitas, bet viņam vēl ir vairāki ārlaulības bērni – piemēram, dēls Djego Armando Maradona juniors (Diego Armando Maradona Jr., dzimis Sinagra), kurš arī bija futbolists, taču tēvs paternitāti atzina tikai pieaugušā vecumā.

Sportista karjera

Astoņu gadu vecumā D. Maradona pievienojās Argentīnas augstākās līgas kluba Argentinos Juniors jauniešu komandai, bet 15 gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko spēlētāju Argentīnas augstākās līgas vēsturē. Aizvadījis tikai 11 spēles profesionālajā līmenī, 16 gadu vecumā 27.02.1977. debitēja Argentīnas valstsvienībā pārbaudes mačā ar Ungāriju (5:1). Argentīnas izlases galvenais treneris Sesars Luiss Menoti (César Luis Menotti) tomēr neiekļāva viņu komandas sastāvā 1978. gada Pasaules kausa finālturnīram, kur argentīnieši pirmo reizi vēsturē kļuva par pasaules čempioniem. 1979. gadā D. Maradona Argentīnas U-20 izlases sastāvā kļuva par pasaules jauniešu čempionu, saņemot arī finālturnīra labākā spēlētāja balvu.

Pēc četrarpus gadiem Argentinos Juniors sastāvā D. Maradona 1981. gada februārī pārcēlās uz vienu no valsts spēcīgākajiem klubiem Boca Juniors, kas arī izcīnīja Argentīnas čempionu titulu.

1982. gadā D. Maradona debitēja Pasaules kausa finālturnīrā, bet Spānijā argentīnieši otrā posma izšķirošajā mačā par iekļūšanu pusfinālā zaudēja Brazīlijai (1:3), turklāt D. Maradona īsi pirms cīņas beigām tika noraidīts no laukuma par rupju spēli.

Pēc Pasaules kausa D. Maradona atgriezās Spānijā, pievienojoties klubam Barcelona. Pirmajā sezonā Barcelona izcīnīja Spānijas kausu un Līgas kausu, abu turnīru finālā apspēlējot principiālākos pretiniekus Madrides Real. Gūstot vārtus Madridē, D. Maradona kļuva par pirmo Barcelona spēlētāju vēsturē, kurš izpelnījās Real līdzjutēju aplausus. Otrās sezonas sākumā D. Maradona salauza potīti pēc Bilbao Athletic aizsarga ļoti rupja lēciena kājās. Kad sezonas beigās 05.05.1984. Barcelona Spānijas kausa izcīņas finālspēlē ar 0:1 zaudēja Bilbao komandai, D. Maradona uzreiz pēc finālsvilpes izraisīja masveida kautiņu starp abu komandu spēlētājiem. Pēc šī skandāla Barcelona nolēma šķirties no futbolista, kurš šajā laikā arī sāka nokļūt alkohola un kokaīna atkarībā, kas viņu vajāja visu dzīvi. Divās sezonās D. Maradona Barcelona labā 58 spēlēs guva 38 vārtus, bet 1984. gada vasarā viņu pārdeva Itālijas klubam Napoli.

Itālijā D. Maradona aizvadīja karjeras labākos gadus – pirms viņa ierašanās Neapoles klubs vēl nekad vēsturē nebija uzvarējis Itālijas čempionātā, bet ar D. Maradonu priekšgalā divreiz triumfēja A sērijā (1987, 1990). Tāpat Napoli vienīgo reizi savā vēsturē izcīnīja Eiropas trofeju, 1989. gadā iegūstot UEFA kausu, kur izšķirošajās kārtās pārspēja Turīnas Juventus, Minhenes Bayern un Stuttgart. Neapolē D. Maradona kļuva par dievinātu publikas mīluli, un līdz pat mūsdienām viņš arvien ir viens no pilsētas simboliem.

D. Maradonas karjeras augstākais punkts bija 1986. gadā Pasaules kausa finālturnīrā Meksikā. Karlosa Bilardo (Carlos Salvador Bilardo) trenētā Argentīnas izlase kļuva par pasaules čempioniem, bet D. Maradona ne tikai bija izteikts komandas līderis, bet arī neapšaubāms čempionāta labākais spēlētājs. Īpaša bija turnīra ceturtdaļfināla spēle pret Anglijas izlasi, kur argentīniešiem uzvaru (2:1) nodrošināja divi D. Maradonas gūtie vārti, kas viņu padarīja par nacionālo varoni, jo tikai pirms četriem gadiem bija noticis Folklendu karš, kas īpaši saasināja attiecības starp Argentīnu un Angliju. Abiem šiem vārtiem ir īpaša vieta pasaules futbola vēsturē – vispirms Argentīnas komandas kapteinis iesita bumbu vārtos ar roku, pārlecot angļu vārtsargu. Šo vārtu guvumu arvien pasaulē atceras ar nosaukumu “Dieva roka”, kā to nodēvēja pats D. Maradona. Otros vārtus viņš guva pēc individuālā reida, tiekot garām četriem angļu spēlētājiem un apspēlējot vārtsargu. 2002. gadā Starptautiskā Futbola asociāciju federācija (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) sarīkotajā līdzjutēju interneta balsojumā tos nosauca par izcilākajiem 20. gs. Pasaules kausa vārtiem (FIFA World Cup Goal of the Century). Pusfinālā D. Maradona arī guva abus vārtus uzvarā pār Beļģiju (2:0), bet finālmačā argentīnieši ar 3:2 pieveica Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) izlasi – šoreiz D. Maradona vārtus neguva, bet mača izskaņā iedeva rezultatīvu piespēli Horhem Burručagam (Jorge Luis Burruchaga), kurš nodrošināja titulu.

1990. gada Pasaules kausa finālturnīrā Itālijā finālmačā atkal tikās Argentīnas un VFR izlases, bet šoreiz pārāki bija vācieši (0:1). Šajā čempionātā Argentīnas izlase nedemonstrēja pārliecinošu sniegumu, izslēgšanas spēlēs divreiz pārspējot pretiniekus (Dienvidslāviju un Itāliju) tikai 11 m sitienu sērijā, taču D. Maradona atkal aizvadīja spilgtu turnīru, tiekot oficiālajā simboliskajā izlasē.

17.03.1991. pēc Itālijas čempionāta spēles pret Bari D. Maradonas dopinga analīzēs tika atrastas kokaīna lietošanas pēdas, par ko viņam piešķīra 15 mēnešu diskvalifikāciju. Pēc diskvalifikācijas izciešanas argentīnietis 1992. gada vasarā uz vienu sezonu pievienojās Spānijas klubam Sevilla, bet 1993. gada rudenī aizvadīja dažas spēles Argentīnas klubā Newell`s Old Boys. Bez D. Maradonas ierindā Argentīnas izlase neveiksmīgi aizvadīja 1994. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīru, savā grupā paliekot aiz Kolumbijas, tāpēc 1993. gada rudenī bija spiesta aizvadīt pārspēles par iekļūšanu finālturnīrā pret Austrālijas izlasi, un šajā kritiskajā brīdī D. Maradona atgriezās valstsvienībā, palīdzot izcīnīt uzvaru divu spēļu summā (1:1 un 1:0). 1994. gada Pasaules kausa finālturnīrā Amerikas Savienotajās Valstīs viņš guva vārtus pirmajā spēlē pret Grieķiju (4:0), bet pēc otrās spēles pret Nigēriju (2:1) D. Maradona atkal izkrita dopinga pārbaudē – šoreiz viņa organismā atrada efedrīnu, par ko atkal tika piešķirta 15 mēnešu diskvalifikācija. Līdz ar to beidzās D. Maradonas karjera Argentīnas izlasē, kur viņš 17 gados (1977–1994) aizvadīja 91 spēli, gūstot 34 vārtus.

1995. gada oktobrī D. Maradona atgriezās laukumā, vēl divus gadus spēlējot Boca Juniors rindās, bet 30.10.1997. savā 37. dzimšanas dienā D. Maradona paziņoja par futbolista karjeras beigšanu.

Pēc spēlētāja karjeras

Izciešot diskvalifikāciju par dopinga lietošanu, 1994. gada oktobrī D. Maradona kļuva par galveno treneri, dažus mēnešus vadot Argentīnas augstākās līgas klubu Deportivo Mandiyú , bet 1995. gada maijā viņš uz dažiem mēnešiem pārņēma cita Argentīnas kluba Racing vadību. Lai gan D. Maradonas pirmā pieredze trenera arodā nebija veiksmīga, 2008. gada novembrī viņu iecēla par Argentīnas valstsvienības galveno treneri. D. Maradonas vadībā argentīnieši spēlēja 2010. gada Pasaules kausa finālturnīrā, kur uzvarēja pirmos četrus mačus, bet ceturtdaļfinālā zaudēja Vācijai (0:4). Pēc čempionāta D. Maradona atstāja amatu, bet vēlāk bez īpašiem panākumiem epizodiski strādāja par treneri Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā un Argentīnā. Kopš 2019. gada septembra D. Maradona bija Argentīnas kluba Gimnasia y Esgrima La Plata galvenais treneris, paliekot amatā līdz pat savai nāvei sirdslēkmes dēļ 25.11.2020.

Pēc D. Maradonas nāves Argentīnā izsludināja trīs dienu sēras, bet visā pasaulē, tostarp Latvijā, pirms futbola spēlēm noturēja klusuma brīža ceremonijas. D. Maradonam Buenosairesā tika sarīkotas valsts bēres, tūkstošiem cilvēku atvadoties Argentīnas Prezidenta pilī. Par D. Maradonas nāves apstākļiem notika izmeklēšana, un 2022. gadā tiesa lēma izvirzīt apsūdzību par slepkavību septiņiem mediķiem, kuru aprūpē viņš atradās. 

Spēlētāja raksturojums

Uzbrūkošais pussargs, klasisks saspēles vadītājs, kurš veidoja komandas spēli uzbrukumā. Neliels augumā (1,65 m), izcēlās ar izcilu individuālo tehniku un pretspēlētāju apspēlēšanas prasmēm. Labi pārredzēja laukumu, bija brīvsitienu meistars un demonstrēja izteiktu līderību.

Novērtējums

2000. gadā FIFA sarīkoja vienreizēju balsojumu par 20. gs. labāko futbolistu (FIFA Player of the Century), kur D. Maradona pirmo vietu dalīja ar brazīlieti Pelē (Pelé, pilnā vārdā Edson Arantes do Nacimento). Sākotnēji bija paredzēts, ka šīs balvas ieguvēju noteiks līdzjutēju interneta balsojumā, kur pārliecinoši uzvarēja D. Maradona, krietni apsteidzot Pelē (53% pret 18% balsu). Pēc tam FIFA nolēma sarīkot vēl vienu balsojumu, kurā piedalījās speciālistu žūrija, un tajā uzvarēja Pelē, tāpēc FIFA pasludināja divus uzvarētājus.

D. Maradona arī tika iekļauts oficiālajā FIFA 20. gs. simboliskajā komandā (World Team of the 20th Century), ko 1998. gadā noteica 250 starptautiskie futbola žurnālisti, bet 2002. gadā arī visu laiku simboliskajā Pasaules kausa komandā (FIFA World Cup Dream Team), ko noteica FIFA sarīkotā interneta balsojumā.

Djego Armando Maradonas vārdā arī nosaukti trīs lieli stadioni – Buenosairesā (kur spēlē viņa pirmais klubs Argentinos Juniors) un Laplatā, Argentīnā, kā arī Neapolē.

Atspoguļojums literatūrā un mākslā

2000. gadā D. Maradona uzrakstīja autobiogrāfiju “Es esmu Djego” (Yo Soy El Diego). Par viņu ir uzņemtas dokumentālās filmas, no tām kino kritiķi vislabāk novērtējuši režisora Asifa Kapadijas (Asif Kapadia) 2019. gadā iznākušais biogrāfiskais darbs “Djego Maradona” (Diego Maradona). Tāpat par D. Maradonu ir radītas vairākas spēlfilmas un televīzijas seriāli, kā arī veltītas vairākas dziesmas. Kopš 1998. gada Argentīnas pilsētā Rosario darbojas parodijreliģija “Maradonas baznīca” (Iglesia Maradoniana). 

Saistītie šķirkļi

  • futbols
  • Pasaules kauss futbolā

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Burns, J., Hand of God: The Life of Diego Maradona, Soccer`s Fallen Star, London, Bloomsbury, 2021.
  • Goldblatt, D., The Ball is Round: A Global History of Football, London, Penguin Books, 2006.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Maradona, D. A., El Diego: The Autobiography of the World`s Greatest Footballing Genius, London, Yellow Jersey, 2005.
  • Maradona, D. A. and Arcucci, D., Touched by God: How We Won the Mexico `86 World Cup, New York, Penguin Books, 2017.
  • Wilson, J., Angels With Dirty Faces, London, Weidenfeld&Nicholson, 2016.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Kristiāns Girvičs "Djego Maradona". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/267730-Djego-Maradona (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/267730-Djego-Maradona

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana