Digitālais augstuma modelis (DAM) ir datu tips, kas tiek bieži izmantots ģeogrāfiskajās informācijas sistēmās (ĢIS), lai attēlot un raksturot teritorijas reljefu. DAM piemīt vairāki raksturlielumi – aptvertā platība, telpiskā izšķirtspēja un precizitāte (X, Y un Z koordinātas). Reizēm, attēlojot kādu teritoriju kartē, izmanto vertikālā pārspīlējuma faktoru, lai akcentētu reljefa saposmojumu.

DAM tiek veidoti, izmantojot dažādas metodes:

• kartogrāfiskā digitalizācija – papīra kontūrkaršu pārveidošana digitālos augstuma režģos (agrīnie modeļi);
• aerofotogrammetrija – 3D koordinātu iegūšana no aerofotoattēliem ar telpisko pārklāšanos;
• satelītu radaru interferometrija (InSAR) – globālu DAM izveide, mērot radara signālu fāžu starpības;
• lāzerskenēšana (Light Detection and Ranging, LIDAR, gaismas detektēšana un diapazona mērīšana) – nodrošina datus augstas izšķirtspējas, ļoti precīzu DAM ģenerēšanai, ko plaši izmanto vides un pilsētu pētījumos;
• “struktūra no kustības” (Structure-from-Motion, SfM) metode – bezpilota lidaparātu (dronu) attēlu izmantošana, lai rekonstruētu augstuma punktus lokālā mērogā.

No DAM jānošķir digitālais virsmas modelis, kas attēlo Zemes virsmu ar veģetāciju, infrastruktūru un ēkām.

DAM izveidē iesaistījies plašs iestāžu un tehnoloģisko inovāciju loks, tajā skaitā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Ģeoloģijas dienests (United States Geological Service, USGS), Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (National Aeronautics and Space Administration, NASA) un Vācijas Aerokosmiskais centrs (Deutsches Zentrum für Luft- und Raumfahrt, DLR). Shuttle radara topogrāfijas misija (Shuttle Radar Topography Mission, SRTM) un misija TanDAM-X nodrošināja augstas kvalitātes datus ar globālu pārklājumu, lai veidotu DAM. Nacionālās kartēšanas aģentūras daudzās valstīs veidoja specifiskus DAM kartogrāfiskām un inženiertehniskām vajadzībām. Akadēmiskajā vidē tika radīti uzlaboti algoritmi DAM ģenerēšanai ar augstāku precizitāti un detalitāti.

Reljefa matemātiskas attēlošanas ideja radās jau pirms digitālās skaitļošanas ēras, taču pirmie DAM tika izstrādāti 20. gs. 50. un 60. gados, kad skaitļošanas attīstība ļāva veikt liela mēroga skaitlisku virsmas modelēšanu.

Viena no agrākajām formalizētajām DAM ģenerēšanas metodēm tika radīta 1958. gadā Čārlza Millera (Charles L. Miller) vadībā ASV Ģeoloģijas dienestā. Viņš aprakstīja metodiku matemātiskas pieejas reljefa virsmu interpolēšanai no kontūrkartēm. 1973. gadā ASV Ģeoloģijas dienestā izveidoja pirmo lielo nacionālo DAM datu kopu, kas bija domāta ASV, pamatojoties uz reljefa kontūrkaršu manuālu digitalizāciju. Šiem agrīnajiem modeļiem bija zema telpiskā izšķirtspēja, bieži vien 30–90 metru, ko ietekmēja gan datu pieejamība, gan pieejamā skaitļošanas jauda.

Eiropā līdzīga attīstība notika valstu kartogrāfijas dienestu ietvaros 20. gs. 70. un 80. gados, ieviešot režģveida (grid) augstuma datu kopas topogrāfiskiem un inženiertehniskiem mērķiem.

DAM attīstība ir cieši saistīta ar tālizpētes, fotogrammetrijas un satelītu tehnoloģiju attīstību. Aerofotogrammetrija kļuva par galveno augstuma datu avotu 20. gs. beigās. Vēlāk radara interferometrijas tehnoloģija iespējoja globāla pārklājuma DAM izveidi, jo īpaši pateicoties Shuttle radara topogrāfijas misijas datiem, kas bija pamats pirmā globālā pārklājuma DAM izveidei 2000. gadā.

Mūsdienās DAM ir neaizstājami Zemes zinātnēs un globālajā vides monitoringā. Brīvās piekļuves DAM datu kopu, piemēram, Shuttle radara topogrāfijas misijas, ASTER globālā digitālā augstuma modelis (ASTER Global Digital Elevation Model, ASTER GDAM) un Copernicus EU-DAM, pieejamība atvēra piekļuvi reljefa datiem pētniekiem, valdībām un sabiedrībai. DAM nozīme mūsdienās ir to integrācija ĢIS, tālizpētē un modelēšanas darbplūsmās, padarot to par būtisku komponenti telpiskajā analīzē. DAM ir svarīgs, lai risinātu aktuālus globālus izaicinājumus, piemēram, klimata pārmaiņu adaptācija, ūdens resursu pārvaldība un ilgtspējīga zemes izmantošanas plānošana.

Inovācijas šajā jomā saistāmas ar mākslīgo intelektu un mašīnapmācību, kas var uzlabot DAM precizitāti, veģetācijas un ēku automātisku filtrēšanu un satelītu, gaisa un bezpilota lidaparātu datu izmantošanu.