Orientēšanās skrējiena (O-skrējiena) mērķis ir orientēties pēc kartes un izvēlēties ātrāko ceļu starp kontrolpunktiem (sporta nomenklatūrā – KP). Par veicamo distanci (apmeklējamo KP izvietojumu) dalībnieks uzzina starta brīdī.

O-skrējienā būtiskākās ir labas navigācijas prasmes (kartes lasīšanas un lēmumu pieņemšana). Tas ir piemērots visu vecumu, dzimumu, fiziskās sagatavotības un dažādas pieredzes un meistarības cilvēkiem, jo sacensības parasti iedala vairākās grupās: pēc vecuma, dzimuma un meistarības līmeņa.

O-skrējiens tiek organizēts gan individuāli, gan komandu formātos ar sprinta, vidējās, garās distances un stafetes sacensībām. Sacensības notiek gan dienā, gan tumsā.

O-skrējienā galvenais navigācijas līdzeklis ir orientēšanās sporta karte un kompass. Visiem orientieristiem jābūt saudzīgai attieksmei pret vidi, zemes īpašniekiem un citiem, kas nodarbojas ar aktivitātēm brīvā dabā. Jāatceras, ka iedzīvotājiem ir tiesības justies netraucētiem savās mājās. Orientēšanās laikā dalībnieks nedrīkst skriet pāri privātīpašumam (apzīmēti ar speciāliem karšu simboliem), lauksaimniecības sējumiem vai kultūraugiem, kuri vēl nav novākti.

Jācenšas ievērot saudzīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem, t. sk. ganībām un savvaļas dzīvniekiem.

Orientēšanās aizliegta citu personu izmantošana vai palīdzības saņemšana, izņemot negadījumus. Nav atļauts lietot citāda veida līdzekļus (bez kompasa un organizatora izsniegtās kartes), lai uzlabotu savu rezultātu.

Orientēšanās distance sastāv no starta, vairākiem kontrolpunktiem noteiktā secībā un finiša. Katram kontrolpunktam ir savs unikāls numurs. Atzīmēšanās kontrolpunktos notiek ar elektronisko kontrolkarti (piemēram, “Sportident”, “Emit”). Ja dalībnieks nav veicis atzīmēšanos noteiktajā secībā, viņa rezultāts netiek ieskaitīts.

Sacensību apvidum jābūt tādam, lai visiem dalībniekiem (gan tiem, kuri startē pirmajās, gan tiem, kuri startē pēdējās minūtēs) būtu līdzīgi apstākļi. Orientieristiem ir nerakstīts likums – nekad neatstāt aiz sevis atkritumus, vai gluži otrādi – atstāt vidi aiz sevis tīrāku, ja pirms tam tā ir bijusi piesārņota.

O-skrējienam nepieciešamais inventārs ir salīdzinoši vienkāršs. Tās galvenokārt ir orientēšanās sporta kartes, kompass, apavi, apģērbs un elektroniskās kontrolkartītes. Kā papildu piederums var būt “leģendu” (KP vietas apraksts) turētājs, galvas lampa nakts apstākļiem u. c. personīgie piederumi. Būtiskākais orientēšanās pasākumā ir pats apvidus, karte un distance, kur notiek pasākums.

Orientēšanās sporta kartes apzīmējumi visā pasaulē ir vienādi. Tajā tiek attēloti objekti, kuri atrodas uz zemes un ir redzami dalībniekam skrienot. Visas sporta kartes zīmes, lai tās vieglāk var saprast, tiek iedalītas septiņās grupās un krāsās:

1)      zemes formas – reljefs (brūnā krāsā);

2)      klintis un akmeņi (melnā un pelēkā krāsā);

3)      ūdens un purvs (zilā krāsā);

4)      veģetācija (zaļā, dzeltenā un baltā krāsā);

5)      cilvēku veidoti objekti (melnā krāsā);

6)      tehniskie apzīmējumi / simboli (melnā un zilā krāsā);

7)      distances plānošanas un brīdinājuma zīmes (purpura krāsā).

Kartē jābūt attēlotām magnētiskajām ziemeļu līnijām, kurām ir jābūt paralēli kartes sānu malām. Pēc šīm līnijām arī var noorientēt karti ar kompasa palīdzību. Tāpat kartē jābūt attēlotam kartes mērogam un augstumlīknes intervālam metros starp vienu un otru augstumlīkni dabā. Augstumlīkņu starpību kartē apzīmē ar burtu H.

Kompass ir galvenais orientēšanās palīglīdzeklis. O-skrējienā izmanto speciālu sporta kompasu, kurš parasti ir īkšķa vai plāksnītes formā. Pirmos sporta kompasus radīja 1928. gadā Zviedrijā. Brāļi Šellstrēmi (Bjerns Šellstrēms, Björn Kjellström; Alvars Šellstrēms, Alvar Kjellström; Arvids Šellstrēms, Arvid Kjellström) sadarbībā ar Gunnaru Tillanderu (Gunnar Tillander), kuri tolaik saprata, ka pārāk daudz laika tiek patērēts gaidot magnētiskās bultiņas nostabilizēšanos uz ziemeļiem, lai varētu noorientēt karti un turpināt O-skrējienu, tādējādi tika izveidota kompasa kapsula ar magnētisko bultiņu, kuru piepildīja ar speciālu šķidrumu, lai bultiņa ātrāk varētu nostāties uz ziemeļiem. Šis bija pirmais sporta kompass, kuru nosauca par “Silva”. Uzņēmums “Silva Sweden AB” vēl joprojām ir viens no vadošajiem orientēšanās sporta inventāra ražotājiem pasaulē.

O-skrējienā apavus un apģērbu parasti izvēlas atkarībā no sezonas, apvidus specifikas un reljefa. Aizaugušā, brikšņainā mežā parasti izvēlas garās sporta bikses un kreklu ar garajām piedurknēm, savukārt parkveida mežos vai sprinta distancēs tie ir īsie sporta šorti un sporta krekls ar īsajām piedurknēm. Būtiska ir apavu izvēle. Orientējoties meža distancēs, visbiežāk izmanto speciālos orientēšanās apavus, kuri ir ar zemāku un rievotāku zoli vai protektoriem ar metāla radzēm, kuras padara skrējienu pa slidenu virsmu (akmeņi, slapji nokrituši koki) stabilāku.

Kontrolpunktu reģistrēšanai izmanto elektronisko kontrolkartīti (piemēram, “Sportident”, “Emit”), ar kuru dalībnieks atzīmējas katrā kontrolpunktā.

O-skrējiena izcelsmes vieta ir Skandināvija 19. gs. beigās. Sākotnēji orientēšanās pasākumu galvenais mērķis bija militārās mācības, bet drīz pēc tam tā pārvērtās par sporta veidu, kas ātri izplatījās Eiropā un visā pasaulē.

Nozīmīgākie orientēšanās sporta vēstures notikumi pasaulē ir:

• 1893. gada 28. maijā Stokholmā, Zviedrijā notika garnizona sporta spēles, kurās virsniekiem tika noorganizētas pirmās orientēšanās sacensības;
• 1897. gada 31. oktobrī Oslo, Norvēģijā notika pirmās O-skrējiena tautas sacensības, kurās dalībnieki varēja izvēlēties četras dažādas apvidus kartes mērogā 1:100 000; 1:25 000; 1:30 000 un 1:60 000;
• 1901. gadā līdzīgas sacensības notika Zviedrijā, bet 1923. gadā – Somijā;
• 1925. gadā pirmo reizi orientēšanās sacensībās atļāva piedalīties sievietēm;
• 20. gs. 30. gados Skandināvijā orientēšanās sacensībās piedalījās ļoti daudz dalībnieku, tāpēc tos sāka grupēt pēc vecuma un meistarības;
• 1959. gadā notika starptautiska konference, kurā piedalījās 12 valstis un tika nodibināta Starptautiskā Orientēšanās federācija (International Orienteering Federation, IOF);
• 1962. gadā Lētenē, Norvēģijā notika pirmās Starptautiskās Orientēšanās federācijas meistarsacīkstes, ko dēvēja par Eiropas meistarsacīkstēm, un tika izcīnītas medaļas “klasikas” (mūsdienās to sauc par garo) distancē; 1964. gadā Šveicē šajās pašās sacensībās ieviesa otru sacensību veidu – orientēšanās stafeti;
• 1963. gada 7. februārī nodibināja Latvijas Orientēšanās federāciju (LOF), bet 8. septembrī Raunā tika noorganizētas pirmās Latvijas orientēšanās meistarsacīkstes;
• 1966. gadā Fiskārā, Somijā notika pirmais pasaules čempionāts (World Orienteering Championships, WOC);
• 1968. gadā Zviedrijā pasaules orientēšanās čempionāta laikā tika pārraidīta pasaulē pirmā orientēšanās sacensību tiešraide; translāciju veica Zviedrijas Televīzija (Sveriges Television AB, SVT);
• 1991. gadā Latvijas Orientēšanās federācija iestājās Starptautiskajā Orientēšanās federācijā, kas Latvijai radīja iespēju aktīvi piedalīties pasaules orientēšanās apritē, t. sk. pasaules čempionātos;
• 1991.–2003. gadā būtiski tika papildināts un eksperimentēts ar dažādiem O-skrējiena distanču formātiem. Tika ieviesta īsā (vēlāk to aizstāja vidējā) distance, sprinta distance pilsētas ielās un parkos, mikro-o u. c. Pasaules čempionātos gan sieviešu, gan vīriešu grupā no iespējas cīnīties par trim medaļām (1999. gadā) tas pieaudzis līdz piecām medaļām (2003. gadā). Šajā laika posmā notika pāreja no atzīmēšanās papīra formāta kontrolkartītēs uz elektroniskajām (“Emit”, “Sportident”);
• 2001. gadā Somijā pasaules čempionāta laikā pirmo reizi tika izmantota televīzijas pārraide kopā ar reāllaika globālās pozicionēšanas sistēmas (Global Positioning System, GPS) sekošanu. Tas padarīja orientēšanās sacensības aizraujošākas un skatāmākas televīzijas un sacensību centros. Mūsdienās GPS sekošana orientēšanās sacensību laikā ir kļuvusi par ikdienu;
• 2000.–2020. gadā notika straujš orientēšanās sacensību skaita pieaugums un to piedāvājumu klāsts. Orientēšanās ir ne tikai sports un aktīva atpūta, bet arī pasaules izzināšanas un apceļošanas veids (piemēram, tiek organizēti braucieni uz sacensībām un tām speciāli zīmētas jaunas o-kartes: Islandē – “Arctic Midnight Orienteering”, Kanāriju salās – “Tenerife O Camp” utt.). Pilnveidojoties digitālajām laika kontroles, GPS sekošanas sistēmām, orientēšanās karšu kvalitātei, tas ir devis iespēju kvalitatīvāk trenēt orientēšanās tehniskās prasmes un palielināt vidējo skriešanas ātrumu distancē;
• Kopš 2022. gada pasaules orientēšanās čempionātus sāka iedalīt divās daļās: sprinta distances (pilsētās un parkos), kas notiek pāra gados, un “meža” distances, kas notiek nepāra gados.

Nozīmīgākās O-skrējiena sacensības pasaulē ir Pasaules čempionāts, Pasaules kauss, Eiropas čempionāts, Pasaules Junioru čempionāts, Eiropas Junioru kauss, Eiropas Jauniešu čempionāts, Pasaules Veterānu čempionāts, Pasaules spēles, kā arī vairākas tautas sacensības, kurās var piedalīties ikviens interesents – daudzdienu sacensības “O-Ringen” Zviedrijā (kopš 1965. gada), stafešu sacensības “Jukola” (Jukolan viesti) Somijā (kopš 1949. gada) un “Tiomila” Zviedrijā (kopš 1945. gada), kā arī citas sacensības.

Pasaules čempionāts ir prestižākās orientēšanās sacensības, kas notiek dažādās valstīs. Pirmo pasaules čempionātu rīkoja 1966. gadā. Tas parasti notiek sprinta, vidējās, garās distances un stafešu disciplīnās. Eiropas čempionāts ir starptautiskas sacensības Eiropas sportistiem. To rīko kopš 1962. gada. Pasaules spēles ir vairāku neolimpisko, bet Starptautiskās Orientēšanās federācijas atzītu sporta veidu sacensības bez olimpiskā statusa. Orientēšanās pasaules spēļu programmā ir kopš 2001. gada. Jauniešu un veterānu čempionāti ir atsevišķas pasaules un Eiropas līmeņa sacensības junioriem (U-16, U-18, U-20) un pieaugušajiem, sasniedzot 35 gadu vecumu.

Latvijas mērogā nozīmīgākās sacensības ir Latvijas čempionāts, Latvijas kauss, daudzdienu sacensības “Kāpa” (pirmo reizi notika 1987. gadā) un citas.

Mūsdienās arvien lielāku popularitāti iegūst orientēšanās izklaides un komandu saliedējošie pasākumi, piemēram, tādi kā “Latvijas Orientēšanās nakts”. 2024. gada 20. septembrī tika reģistrēti ap 4300 dalībnieku visā Latvijā.

No iknedēļas tautas O-skrējiena sacensībām šobrīd Latvijā apmeklētākās ir “Rīgas Magnēts”, “Meridiāns” u. c. Latvijas tautas orientēšanās sacensību organizatori ir saņēmuši augstu novērtējumu no vairākiem skandināvu orientēšanās ekspertiem. Šīs esot pasaulē vienas no kvalitatīvākajām tautas orientēšanās sacensībām, jo tajās ir pieejamas gan kvalitatīvas kartes un distances, gan papildu servisi – bērnudārzs, mazo bērnu orientēšanās skoliņas, instruktoru pakalpojumi pieaugušajiem, ēdināšanas un citi pakalpojumi.

Orientēšanās nav Olimpisko spēļu programmā. Tā vietā orientēšanās iekļauta Pasaules spēļu programmā kopš 2001. gada. Starptautiskā Orientēšanās federācija vēl nav panākusi, lai orientēšanās iekļūtu vasaras vai ziemas olimpisko spēļu programmā.

Starptautiskā Orientēšanās federācija tika nodibināta 1961. gadā Kopenhāgenā, un tās dibinātājvalstis bija Bulgārija, Dānija, Somija, Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), Vācijas Federatīvā Republika (VFR), Ungārija, Norvēģija, Šveice, Zviedrija un Čehoslovākija. Ēriks Tobē (Erik Tobé) (Zviedrija) kļuva par pirmo Starptautiskās Orientēšanās federācijas prezidentu un Inga Loudina (Inga Lowdin) (Zviedrija) par pirmo Starptautiskās Orientēšanās federācijas ģenerālsekretāri (abas personas bijušas savos amatos līdz 1975. gadam).

Latvijas Orientēšanās federācija ir dibināta 1963. gadā. Tā organizē Latvijas čempionātus, kursus, sacensības un nodrošina federācijas dalību Starptautiskajā Orientēšanās federācijā. Latvijas Orientēšanās federācija ir pilntiesīga Starptautiskās Orientēšanās federācijas dalīborganizācija kopš 1991. gada.

Slavenākās orientēšanās klubu komandas: Norvēģijas “Halden SK” (viens no orientēšanās elites klubiem, kur izaudzināti ap 15 pasaules čempionu), Somijas “Kalevan Rasti” (šī kluba sportisti ieguvuši vairāk nekā 30 pasaules čempionāta medaļu, t. sk. orientēšanās elites zvaigznes francūža Tjerī Žoržu (Thierri Gueorgious) 14 zelta medaļas), Zviedrijas “IFK Lidingö SOK”, Dānijas “OK Pan Aarhus” un citi klubi.

Vadošās nacionālās orientēšanās lielvalstis ir: Zviedrija, Norvēģija, Šveice un Somija. Tieši šo valstu izlases ir visvairāk izcīnījušas zelta medaļas.

Arī Francijas un Dānijas izlases ir bieži izcīnījušas uzvaru stafetē un individuālajās sacensībās.

Arī Latvijas orientēšanās izlase pēdējās desmitgadēs ir pietuvinājusies godalgotajām vietām pasaules čempionātos.

Pasaules ievērojamākie sportisti: 

• Tūve Aleksandersone (Tove Malin Frida Alexandersson) (Zviedrija) – izcīnījusi zelta medaļas 23 pasaules čempionātos (kopā – 36 medaļas);
• Simona Nigli-Lūdere (Simone Niggli-Luder) (Šveice) – viena no visu laiku veiksmīgākajām orientieristēm ar 23 pasaules čempionu zelta medaļām (kopā – 31 medaļa);
• T. Žoržu (Francija) – 14 pasaules čempionu zelta un 23 medaļas kopā; pēc aktīvajām sporta gaitām viņš turpināja strādāt par Zviedrijas un pēc tam Somijas izlases treneri; slavens ar savu izcilo kartes lasīšanas prasmi; viņu bieži sauca par “vidējo distanču karali”;
• Minna Kaupi (Minna Kauppi) (Somija) – izcīnījusi deviņas zelta medaļas pasaules čempionātos (kopā – 17 medaļas);
• Maja Alma (Maja Møller Alm) (Dānija) – izcila sprinta distanču orientieriste ar septiņām zelta medaļām pasaules čempionātos;
• Ūlavs Lunnaness (Olav Lundanes) (Norvēģija) – izcīnījis desmit pasaules čempionu zelta medaļas; viņš ir līderis orientēšanās garo distanču sacensībās;
• Daniels Hubmans (Daniel Hubmann) (Šveice) – izcīnījis deviņas zelta medaļas pasaules čempionātos (kopā – 29 medaļas).

Latvijas sportistiem izcilākie panākumi ir Edgara Bertuka viena zelta un divas bronzas medaļas pasaules čempionātos un Alīdas Ābolas (dzimusi – Zukule) bronzas medaļa pasaules čempionātā 1989. gadā, startējot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.

E. Tobē bija pirmais Starptautiskās Orientēšanās federācijas prezidents un zināms kā visilgākais šīs federācijas vadītājs (1961.–1975. gadā).

Latvijas Orientēšanās federācijas prezidenti līdz šim ir bijuši Artūrs Krastiņš, Imants Pelns, Rodrigo Slaviņš, Žanete Jaunzeme-Grende, Pēteris Apinis, Jānis Lazdāns, Viesturs Tamužs, Dagnis Dubrovskis, Juris Žilko.

O-skrējiena sacensību norises vietas var būt gan mežs, gan pilsētas parki un ielas (sprints). Būtiski, lai tas būtu pietiekami sarežģīts apvidus, kas ir piemērots dalībnieku orientēšanās prasmju pārbaudei. Mūsdienās O-skrējiena sacensības tiek organizētas vairāk nekā 80 valstīs, īpaši Eiropā.